VAKARA ZIŅAS. Liene Kiviča: Panikas lēkmes ceļā uz darbu

 
©No personiskā arhīva

Savā jaunākajā »Vakara Ziņu« bloga ierakstā mūziķa Andra Kiviča sieva Liene Kiviča runā par mobingu, ko piedzīvojusi, strādājot vienā no Latvijas interneta portāliem, kura nosaukumu gan šoreiz neatklāsim.

«Tas ir tīrākais mobings,» teica Andris, noklausījies, ko es viņam caur asarām stāstu, kas regulāri notiek manā darbavietā, interneta portālā X. «Kas?» «Mobings,» viņš atkārtoja. «Pazemošana darbavietā, psiholoģiska spiediena izdarīšana, aizvainošana no priekšniecības puses. Pirmajā mirklī, Lienīt, var šķist, ka tā ir neaudzinātība vai konkrētā priekšnieka raksturs, taču patiesībā tā ir metode, kas paredz, ka darbinieki ir «jādrāž», lai viņi neatslābst.» Precīzi, es nodomāju. Lielākā daļa manu rakstu, ko rakstīju, būdama sievietēm veltītu tēmu nodaļas redaktore, bija topa raksti, proti - lasītākie, un teorētiski priekšniecei vajadzētu ar mani lepoties, taču man līdz galam neizprotamu iemeslu dēļ tā nenotika.

Atceros kā šodien. «Liene,» viņa teica, paaicinājusi mani malā, «ja es te būtu bijusi no paša sākuma, es tevi nekad neņemtu darbā. Es zinu, ka tu esi ļoti talantīga žurnāliste, bet tā nu tas ir.» Atstādama mani pilnīgā nesaprašanā - kāpēc?

Tāpēc, man paskaidroja Andris, ka tu, ienākot telpā, jau ar savu ārieni vien, pati to neapzinoties, norādi savai priekšniecei, ka esi pārāka. Ir reizes, kad gaišie mati un tavs labais izskats ir milzīgs traucēklis darbavietā, neskatoties uz tavu talantu un lieliskajām prasmēm, un izglītību. Labāk ir būt zemākai par zāli, pelēkai pelei, neviena nepamanītam robotam, bezpersoniskai parādībai, tad tevi liks mierā. Īpaši, ja tava priekšniece ir sieviete, tad prasmes un iemaņas vienmēr būs otrajā vietā, bet pirmajā - personīgā patika vai nepatika.

Sapratu, ka viņam ir taisnība - pirms tam mans priekšnieks tajā pašā portālā bija vīrietis, un nebija nekādu problēmu. Strādāju tādā pašā ritmā un darīju visu tieši tāpat. Vienmēr esmu bijusi izdarīga, laipna un pretimnākoša, tikai tagad katrā sapulcē visu klātbūtnē mans darbs bieži tika noniecināts, iedzenot man aizvien jaunus un jaunus kompleksus, kas finālā vainagojās ar nevēlēšanos iet uz darbu, bailēm no pazemojuma un panikas lēkmēm pa ceļam uz darbu, jau zinot, ka atkal gaida negatīvas emocijas.

Tad pēkšņi man, sieviešu sadaļas redaktorei, pateica, ka tagad es vadīšot interneta raidījumu - intervijās noskaidrošu, kādi tad ir vīrieši un sievietes «šķērsgriezumā». O, super, vienmēr esmu vēlējusies sarunāties ar cilvēkiem ekrānā, nodomāju, un, ko tur slēpt, priecājos, ka par papildu darbu būs kaut kāda papildu naudiņa. Raidījums sākās, un Andris Kivičs bija pirmais viesis, skatījumi bija labi, bet papildu naudiņas nebija. Novadīju pārraides ar Igoru Lingu, Uģi Kuģi, Viktoru Lapčenoku, Annu Lieckalniņu, taču priekšniecība izlikās, ka tas nav papildu darbs, kurš prasa īpašu sagatavošanos un laiku. Zināju, ka viens no vissmagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Eiropā ir likt kādam strādāt virsstundas vai strādāt papildu darbu, nepiedāvājot par to papildu samaksu. Domāju - ok, varbūt jānovada tas raidījums mēnesi, un tad kaut kāds algas pielikums būs.

Protams, algas pielikuma tā arī nebija, vēl trakāk - tagad es biju vainīga pie tā, ka portālam X nesūtu savas un Andra privātās bildes, kas visiem ir redzamas feisbukā. Mēs tobrīd bijām aktuālākais notikums Latvijas šovbiznesā, un viss, kas bija par un ap mums, izpelnījās lielu ažiotāžu. Nevienā brīdī mana priekšniece man nejautāja, vai varētu dabūt bildes pirmā, vai varētu kaut ko sarunāt, lai portāls pirmais tiek pie jaunākās informācijas par to, kas notiek ar mani un Andri. Es vienkārši tiku norāta, ka neiedomājos izklāstīt savas privātās dzīves jaunumus. Nē, tikai pārmetumi un viss. «Un tev grūti bija atsūtīt mums to bildi ar eglīti, kas tagad ir topā visur?» viņa paceltā balsī man jautāja. It kā mums būtu bijis atrunāts, ka man tagad arī sava privātā dzīve ir jāliek uz portāla altāra, gribi vai negribi.

Tas jau, protams, nav viss. Uzskatu, ja esi pieņemta darbā vienā amatā, tev nav jāpilda citi pienākumi, ja tiem nepiekrīti. Proti, ja esi vienas sadaļas redaktore, tad nevari pilnvērtīgi būt arī ziņu redaktore, īpaši tad, ja neesi pietiekami kompetenta un zinoša šajā jomā. Patiesība ir tāda, ka darbinieks īsti neko nevar darīt šādā situācijā un iebilst, jo nevēlas pazaudēt darbu. Skumjākais, ja ir jāzaudē darbs, kuru vienmēr esi vēlējies, bet ir mainījušies apstākļi un tu, iespējams, kādam nepatīc. Tāpat vien. Kāpēc tad ir darbavietas, kur cilvēki strādā gadiem, bet citur kadri mainās katru mēnesi?

Tagad daudzi cilvēki uzdrīkstas atklāti runāt par lietām, par kurām iepriekš nerunāja. Arī es esmu nolēmusi neklusēt. Kāds piedzīvo mobingu darbavietā, kāds skolā vai bērnudārzā. Jautājums - kā pret to cīnīties, pret psiholoģisko vardarbību? Bet, paldies Dievam, ir likums, kas paredz atbildību.