Nopelniem bagātā un tautā mīlētā Dailes teātra aktrise Akvelīna Līvmane atklāj, kā, gadiem ejot, spēj saglabāt šarmu, harismu un lieliski izskatīties. Tāpat viņa pastāsta, ar ko šobrīd nodarbojas gan teātrī, gan ārpus tā.
Lomu raksturi ar gadiem mainās
«Mums Dailes teātrī ir pārmaiņas, jo ir jauns direktors (aktieris un uzņēmējs Juris Žagars - red. piez.). Līdz ar to droši vien dzīve kļūs savādāka, bet visādi citādi dzīve rit ierastajā ritmā.
Man tuvojas mēģinājumu periods teātrī, kā arī man ir darbs koncertuzvedumā «Kaupēn, mans mīļais». Man paredzēta ļoti interesanta, bet maza un spilgta epizode. Šie ir mani galvenie darbi. Savukārt loma jaunajā seriālā «Terapeite bez grāda» ir tāda kā «cūkas laime». Varētu teikt, ka tā ir kā aizvadītā cūkas gada pēdējā astīte. Jaunajā seriālā atveidoju savdabīgu māti, kurai ir bagāts raksturs. Māte, godīgi sakot, būtu jāliek pēdiņās. Par saviem bērniem viņa nav rūpējusies un nodarbojas tikai pati ar sevi. Brīžiem aiziet neceļos, bet nu tāda ir dzīve. Savos divdesmit pirmajos gados teātrī es spēlēju tikai pelēkās meitenes, meitenes cietējas. Man pat tuvinieki un draugi teica: «Atkal tev tās pelēkās kleitiņas. Visām aktrisēm krāšņi kostīmi, bet tu to vienkāršo meiteni spēlē.» Nu droši vien ar gadiem esmu nopelnījusi cita veida lomas, lai iedziļinātos spilgtākos raksturos, kas ir daudz savdabīgāki un īpatnējāki un daudz ekspresīvāki, nekā kādreiz es spēlēju,» par savu šā brīža noslogotību teātrī un citos projektos stāsta aktrise.
Nevienai sievietei vīrieti netaisās atņemt
Akvelīna Līvmane, šķiet, gadiem nemainās. Ir atvērta, smaidīga un lieliskā formā. «Es vienkārši tā cenšos dzīvot, lai man pašai būtu prieks. Priecājos arī par cilvēkiem, par katru, kuru satieku. Cenšos vai nu pateikt kaut ko labu, vai vienkārši uzsmaidīt. Man tas sagādā prieku, tāpēc ar to ir jādalās. Jaunu atklājumu man nav. Mēs visi šajā dzīvē visu zinām. Tikai jautājums, vai visu izmantojam? Ja smaids padara vieglāku dzīvi, tad es smaidu. Ja miegs dara labu, tad cenšos izgulēties,» stāsta skatuves māksliniece.
Vaicājot, kā izdodas allaž būt formā, Akvelīna smejot atklāj: «Vajag skatīties uz vīriešiem. Tikai tā un nekā citādāk! Un vienmēr censties būt formā un uz pasauli skatīties ar labvēlīgām acīm. Ne tāpēc, ka man kāds būtu vajadzīgs vai kādai man būtu kas jāatņem, bet tikai tādēļ, ka es mīlu cilvēkus un ka vīrieši ir šajā pasaulē. Kā es koķetēšu ar vīrieti, ja pati būtu noplukusi? Es cenšos, lai varu uzsmaidīt arī mūsu teātra jaunākajiem kolēģiem. Draudzējos ar jaunākajiem kolēģiem, aprunājos ar viņiem. Tas arī ir tas prieks.»
