Ne vienmēr jūtas izgaist uzreiz pēc šķiršanās. Mīla pārvēršas naidā, manipulācijās ar bērnu, skandāliem, cerībām, greizsirdību un sevis žēlošanu… Šoreiz stāsts par meiteni, kura izgāja cauri pilnam ciešanu ciklam. Tagad to mēdz saukt par komunikācijas trūkumu...
Ikdienas rutīna attālina
Ieva ar Uldi iepazinās draudzenes kāzās un, ātri atraduši kopēju valodu, iemīlējās. Nepagāja ilgs laiks, un tad jau arī pašai bija sava baltā kāzu kleita, svinīgais zvērests «zagsā» par to, ka būsim kopā gan priekos, gan bēdās, un visādi rožaini nākotnes plāni. «Viss liecināja, ka dzīvosim kopā ilgi un laimīgi. Bet nesanāca...» atceras Ieva. «Ģimene, bērns, darbs, sadzīve un visā šajā rasolā pa vidu mēs ar Uldi, tādi galīgi apjukuši, stresaini un pilnīgi bez nekādas romantikas. Katra diena mūs attālināja vienu no otra. Arvien biežāk strīdējāmies un arvien retāk skūpstījāmies. Regulāri strīdi un skaļa durvju aizciršana... Nevarēju noticēt, ka tas notiek ar mums. Kur gan bija pazudusi mūsu kvēlā mīla? No kurienes attiecībās bija parādījies šis vēsums un žults? Uldis no darba atgriezās arvien vēlāk un atnācis vienkārši aizmiga dīvānā pie televizora ar pulti rokās. Tā nu reiz es neizturēju un strīda karstumā iebļāvos, lai viņš vācas prom no manas mājas. «Tu esi pilnīgi pārliecināta, ka to gribi pa īstam?» Uldis satrūcies pārjautāja. «Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tālāk tā dzīvot vairs nav iespējams un es to negribu...» Uldis savāca savas mantas un pārvācās dzīvot pie vecākiem. Pati nezinu, ko es ar to visu gribēju panākt. Lai viņš atgriežas un lūdz man piedošanu? Lai nāk, rāpo uz ceļiem ar rožu pušķi rokās un saka: «Mīļā, sāksim visu no sākuma?» Bet tā vietā es pēc diviem mēnešiem saņēmu pavēsti, ka jāierodas uz laulības šķiršanu. «Piedod, man laikam vajadzēja tevi brīdināt. Kaut kā stulbi sanāca...» viņš paziņoja pa telefonu. Bet es pasteidzos paskaidrot: «Vienkārši tu mani nedaudz apsteidzi. Es pati taisījos iesniegt šķiršanās dokumentus.» Mani vārdi, protams, bija tāda kā pa pusei taisnība, pa pusei meli, jo pati nebiju spējīga saprast, kā tur bija vairāk. «Atjēdzieties, jums taču ir bērns,» mūs mēģināja vest pie prāta vecāki - gan vīra, gan manējie. «Nē,» stingri atbildējām. «Tas ir izlemts! Un viss!..» Bijām jauni un vēl no iepriekšējiem strīdiem neatdzisuši. Vienīgais, kur mūsu domas saskanēja, bija tas, ka mums vajag šķirties. Un tas izrādījās ļoti viegli.
Kopīgas pusdienas pēc šķiršanās
Līdzko bija atskanējuši vārdi, ka esam šķirti un vairs neesam vīrs un sieva, mani pārņēma nesaprotamas izjūtas. «Tātad tas nozīmē, ka mūs vairs nekas nesaista? Ka tagad mēs varam iet katrs savu ceļu?» Izejot no kabineta, Uldis pēc ieraduma ļoti mīļi pievilka mani pie sevis, noglāstīja matus, un man pēkšņi palika tik skumji… Vajadzēja savākt visus spēkus, lai norītu milzīgo rūgtuma kamolu kaklā un nesāktu raudāt. «Klausies, varbūt aizejam kaut kur kopā paēst?» pēkšņi Uldis ievaicājās. «Pēdējās kopīgās pusdienas?» centos uzvesties vēsi. «Nu, tas ir atkarīgs tikai no mums...» Tās bija dīvainas pusdienas. Mēs sēdējām pie galdiņa viens otram pretī un klusējām. Neviens no mums nekādi nevarēja sadūšoties sākt runāt pirmais par to, kā vajadzētu dzīvot tālāk. Skaidra lieta - šķiršanās un viss, kas no tā izriet, bet mums taču bija piecgadīgs dēls un gribot negribot nāksies tikties. Viss sen jau bija apēsts, bet nekur tālāk par skatīšanos uz tukšajiem šķīvjiem nebijām tikuši. «Es pasūtīšu vēl kafiju,» teicu un sāku meklēt somā maciņu. «Nomierinies, es samaksāšu,» Uldis steidza pateikt. «Tev tas nemaz nav obligāti jādara.» «Ieva, lūdzu, beidz, ja...» Grūti bija noticēt, ka tie esam mēs. Vēl pavisam nesen mēs bijām spējīgi sarunāties tikai ar bļaušanu un apvainojumiem. Tādas, lūk, burvīgās pārvērtības... «Jā, un lai es neaizmirstu,» Uldis sāka rakāties pa savas jakas kabatām. «Lūk... Tava dzīvokļa atslēgas...» Automātiski pastiepu roku, taču pēc pavisam neliela šaubu mirkļa pārdomāju un teicu: «Lai paliek pie tevis. Tas tā - katram gadījumam...» «Laaabi,» novilka Uldis. «Lai ir pie manis,» un piekabināja atslēgas atpakaļ pie savu atslēgu breloka. Mēs izgājām no kafejnīcas un katrs aizgājām uz savu pusi. Vīrs (es viņu nekādi nespēju pat domās nosaukt par bijušo) parasti atbrauca pie dēla vismaz divas reizes nedēļā. Sākumā šīs tikšanās reizes man bija diezgan smagas. Nezināju, ko lai saku, nezināju, kā man vajadzētu izturēties. Jo mazais Dāvis taču visu laiku skatījās uz mums. Vērtēja. Novēroja. Un mēs ar Uldi pat bez iepriekšējas sarunāšanas un plānošanas centāmies izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Pavisam nekas, izņemot to, ka tētis tagad nedzīvo kopā ar mammu. Bet arī šķirta ģimene ir un paliek ģimene. Tāda lietu būtība nozīmēja to, ka kopīgi rīkojām ģimenes pastaigas, kopā gājām uz zooloģisko dārzu un kino. Beigu beigās mums izdevās tas, kas izdodas ne pārāk daudziem šķirtiem pāriem. Mēs saglabājām draudzīgas attiecības. Vēl vairāk - tās bija daudz labākas nekā pēdējā laulību gadā. Tagad mēs mierīgi varējām runāt par dažādām lietām bez savstarpējiem apvainojumiem un ierastās aurošanas. «Atceries, ka tu vienmēr vari uz mani paļauties un rēķināties, ka es tev vienmēr palīdzēšu,» nenoguris skandināja Uldis. «Un arī tu uz mani vari paļauties,» es piebalsoju. Kad es par to visu stāstīju savām draudzenēm, viņas tikai neticīgi šūpoja galvas un vaibstījās. Viņas nespēja noticēt, ka cilvēki tik «civilizēti» spēj izšķirties.
Attiecības pēc šķiršanās labākas nekā laulībā
Un šķiršanās tiešām bija mūs mainījusi. Lai arī cik dīvaini tas liktos - uz labo pusi. Varbūt tāpēc, ka vairs nebija to dažādo sadzīves sīkumu, no kuriem parasti sākās skandāli. Tāpēc izpalika visādas scēnas, asaras un apvainojumi. Viss bija mainījies... «Uzlej manu ugunspuķes tēju,» parasti, jau nākot iekšā, Uldis teica, «pasēdēsim, parunāsim.» Šādas draudzīgas pasēdēšanas pamazām sāka kļūt regulāras. Nu gluži kā ģimenes pusdienas svētdienās. Es atkal vārīju viņa iecienīto soļanku. Cepu kotletes... Pēc pusdienām mēs gājām pastaigās, bet, ja laiks bija slikts, tad vienkārši skatījāmies televizoru. Sāku pieķert sevi pie domas, ka es atkal jūtos, it kā mums būtu ģimene. Bet tiklīdz sāka satumst vakars, tā Uldis gāja prom. «Jūs neesat domājuši atkal padzīvot kopā?» reiz man jautāja māsa. «Kāpēc?» es brīnījos. «Lai atkal sāktu neieredzēt viens otru? Mūs ļoti apmierina arī tagadējās attiecības.» Māsa tikai kaut ko nopurpināja par durakiem un atmeta ar roku. Bet mēs ar Uldi ļoti labi sapratām, ka neko negribam mainīt. Mums bija ļoti ērti tā dzīvot. It kā šķirti, bet it kā kopā. Divus gadus pēc šķiršanās mēs savās attiecībās bijām evolucionējuši līdz tam, ka nolēmām kopā pavadīt atvaļinājumu. «Mazais Dāvis bija tādā sajūsmā! Nu ko tu bērna labā tikai neizdarīsi,» es visiem klāstīju. Un atkal tā bija tikai tāda puspatiesība. Dēliņš tik tiešām sajūsmā lēkāja kā pūdelis. Es vienkārši gribēju, lai mēs trijatā kopā atpūstos. Tikai vienu es nebiju ierēķinājusi - bērni parasti iemieg ātrāk nekā pieaugušie. Bet, kad bērni guļ, tad viņu vecākiem parādās brīvs brīdis sarunām pie viegla vīna. Un tad jau arī sagribas pamīlēties... Pirmā reize sanāca bez liekām pārdomām. Es zināju viņu, viņš mani, un mēs abi bijām tik sasodīti griboši. Pilnīgi bez jebkādām domām par to, kas būs tālāk. Vienkārši gribējās aizmirsties. Tam sekoja nākamās reizes. Arvien biežāk... Kas tas bija? Romāns? Kaprīze? «Kāda tev starpība, kā tas viss saucas?» bezrūpīgi noteica Uldis. «Mums tā ir ērti. Lai tad tā arī paliek.» Tā jau arī bija - mūsu attiecības bija ērtas kā mājas iešļūcenes. Reizēm man gribējās izbeigt šīs «it kā ģimenes» attiecības ar Uldi. Un es pat padevos savam kolēģim, kas man sita kanti divus gadus, un aizgāju ar viņu uz randiņu. Kad lieta nonāca līdz viņa gultai, es sapratu, ka nevaru. «Kas nav tā? Tev slikti manā kompānijā?» viņš bija nesaprašanā. «Piedod, šodien nav mana diena. Pats saproti - sāp galva...» «Nekas, tad varbūt sestdien?» «Nē, sestdien man ir darīšanas.» Vairāk neko nevarēju izgudrot un steidzīgi aizlaidos pat neatvadījusies. Tā pagāja pieci gadi. Likās, ka nekas nespēj izjaukt mūsu ideālo attiecību shēmu. «Kur mēs brauksim atvaļinājumā šogad?» reiz pavaicāju Uldim. «Tu zini, ess... man ir citi plāni.» «Oho, pārsteigums? Ko tad mēs darīsim?» «Mēs?!» No viņa izturēšanās sapratu, ka kaut kas ir mainījies. «Vienkārši es... esmu iepazinies ar kādu sievieti. Mēs esam tikai draugi, bet biju domājis...» «Braukt kopā ar viņu?!» viņa vietā es nobeidzu. «Bet ko dēls?» «Dāvim jau ir desmit gadi. Šajā vecumā viņam interesantāk ir ar puikām tusēt.» Klausījos Uldi un pat nespēju noticēt. «Kā tu varēji?!» sašutusi iespiedzos. «Es domāju, ka mēs...» «Ieva, tu laikam aizmirsi, ka mēs esam šķirti.» «Es visu atceros, bet es domāju... Tātad es tev esmu tikai bērna māte?!» «Es tev neko nebiju solījis.» Tad es sapratu, ka tagad tiešām viss beidzies. Uldis apģērbās un gāja prom. Parāvu viņu aiz rokas: «Atslēgas!» «Jā,» viņš atkabināja tās no sava breloka, «ņem.» Uz ko gan es biju cerējusi? Ka mēs novecosim kopā, šajā - «it kā kopā». Ka mēs kopā brauksim atvaļinājumā pat tad, kad Dāvis jau būs izaudzis? Ka neviens no mums nekad neiemīlēsies? Jēziņ, cik gan es esmu bijusi naiva! Tikai tad es pirmo reizi tā pa īstam sāku apraudāt savu šķiršanos un nolēmu izšķirties no sava bijušā pa īstam. Ne tikai uz papīra, bet arī sirdī. Zinu, ka nebūs viegli. Bet labāk dzīvot ar domu, ka viss labākais vēl priekšā, nevis pastāvīgi atskatīties savā pagātnē.»
