Sakiet, mīļās meitenes, vai jūsu vīrs ir kādreiz jūs krāpis? Vai esat vismaz domājušas, ka krāpj? Tikai nesakiet – nē. Pēc statistikas, gandrīz 90% vīriešu krāpj savas sievas. Ilze uzskata, ka statistika ir salti meli. Ko darīt, kā rīkoties un kā mainīt situāciju, ja vēlies palikt kopā ar vīru, – par to arī šis stāsts.
Kāzu fotogrāfijas guļamistabā
«Mans vīrs izcēlās uzreiz pēc kāzām. Un ar ko? Ar manu, var teikt, draudzeni Iritu!» savu stāstu sāk Ilze. «Kaut arī nekāda lielā draudzība mums nebija, vienkārši kopā tusējām. Uz kāzām gan es viņu ielūdzu. Atnāca tā uzcirtusies it kā pati būtu līgava, nevis es. Un pēc kāzām kļuva par itin biežu viešņu mūsu mājās. Vienreiz nāca it kā naudu aizņemties, citreiz uz kafiju, bet vienreiz pat ieradās ar vīna pudeli. Un ko man viņu? Vajadzēja dzīt prom, vai? Vīram gan savu neapmierinātību neslēpu, teicu: ko viņa te velkas? Plikšķina savas pielīmētās skropstas uz tevi un gorās kā tāda ķirzaka. Lai vismaz kaut kā neitralizētu Iritas manevrus, mēģināju piemest arī kādu darvas karoti: «Bet acis gan viņai ir šķības - ievēroji?» «Nu, beidz runāt muļķības,» vīrs valdzinoši pasmaidīja un pastiepās uz manu pusi: «Nāc pie manis.» Es tobrīd gludināju kreklus un skatījos televizorā savu seriālu. Varoņiem tur lietas jau gāja uz finišu un negribējās neko palaist garām. Apprecēsies viņi beidzot vai ne? Un kas tur ar to viņu bērnu - ir tikuši viņa nolaupītājiem uz pēdām? Kaut arī tāpat skaidrs, ka apprecēsies, jo visi seriāli tā beidzās, bet vienalga interesanti. «Tu vēl pasaki, ka tev galva sāp,» neapmierināti noburkšķēja Kārlis un, demonstratīvi uzpūties, aizslāja uz guļamistabu. Nākamajā dienā, visa nosvīdusi un aizelsusies, atskrēju uz māju, lai tikai nenokavētu seriāla pēdējo sēriju. Un ko domājies? No mūsu guļamistabas izpeldēja Irita, ar roku piegludinot blūzīti, tāda smaidīga un apmierināta. «Tu šodien kaut kā vēlu no darba. Mēs tevi jau labu laiku gaidījām. Gan kafiju padzērām, gan arī ziņas televīzijā par to dullo Trampu paskatījāmies. Kārli!? Beidzot arī Ilze atnākusi, nāc sagaidi,» viņa saldā balstiņā iedziedājās guļamistabas virzienā. No turienes iznāca mans Kārlis, bet acis viņam... Nu, jūs jau zināt, kādas viņiem ir actiņas pēc seksa... «Eu, Kārli... tu ko? Ko jūs šeit? Kas noticis?!» «Tak, liecies tu mierā. Kas noticis, kas noticis? Nekas nav noticis. Vienkārši Irita atnāca, gaidījām tevi un sākām skatīties kāzu fotogrāfijas.» «Aha, kafiju dzērāt...» drebošā balsī izdvesu un jutu, ka visa gandrīz drebu. Draudzene vēl brīdi pagorījās un, neko sakarīgu vairs nepateikusi, aizziepējās prom, bet es, nekur nerodot mieru, biju uzvilkta kā uzsprāgt gatava torpēda. Visu laiku manā acu priekšā zibēja ainas par tēmu, ko gan viņi tur guļamistabā bija darījuši. Kāpēc gan tās kāzu fotogrāfijas bija jāskatās tieši guļamistabā?»
Nervu sabrukums
Asaras Ilzei bira kā pupas, rokas trīcēja, un vēl nenormāli sāka sāpēt galva. Te vairs nevajadzēja nekādu TV seriālu. Ilzei bija sācies personīgais dzīves seriāls, un te viss bija pa īstam. Kārlis viņu gan mierināja, kā vien prazdams. «Zaķīt, nu tu ko... Vai tiešām domā, ka es tā varētu? Pati visu ko sadomājies. Taču tu pati paskaties uz to šķībacaino vāveri. Viņu ar tevi vispār nevar salīdzināt. Es nezinu, cik man vajadzētu izdzert, lai man uz viņu saceltos...» «Bet es raudāju arvien skaļāk un skaļāk. Drebēja ne tikai rokas, bet nu jau arī viss ķermenis. Galva no sāpēm vai plīsa pušu un acīs mirgoja visādi melni punktiņi. Kārlis visādi centās mani nomierināt - nesa aukstu ūdeni, deva kaut kādas galvas tabletes, bet nekas nelīdzēja! Beigās viņam laikam apnika, un viņš pārbijies izsauca ātros. Izrādījās, ka man asinsspiediens bija uzskrējis pilns pulkstenis, sirds sitās galīgā neritmā kā veca veļasmašīna, brīžiem vispār pārstāja pukstēt. Bet histēriskā raudāšana nerimās. Dzirdēju, ka feldšeris noburkšķ: «Nervu sabrukums, tik jauna...» Tad man vēnā ielaida zirga devu trankvilizatorus un es vienkārši izslēdzos. Jutu tikai, ka krītu kaut kur bezdibenī... Pamodos tikai nākamajā dienā ap pusdienas laiku. Kārlis uz darbu nebija aizgājis, sēdēja pie manis gultā, pārbijies un apjucis, turēja manu roku plaukstās un maigi glaudīja. «Zaķīt, nu ko tu... nekas taču nebija. Patiešām, patiešām nekas nebija... Priekš kam man tas vajadzīgs, es taču mīlu tikai tevi.» Gribētu redzēt kaut vienu veci, kurš pats labprātīgi atzītos, ka ir lēkājis kādai pa virsu. Tāds vēl nav piedzimis. Gulēju gultā, jutos nelaimīga, piepampusi un arī apstulbusi no savām domām, špricēm un ārprātīgajām galvas sāpēm. Kā tāds zombs. «Zaķīt, es aizskriešu uz aptieku pēc zālēm, tev te veselu čupu ir izrakstījuši.» Vīrs aizgāja uz aptieku un vēl iegāja pie kaimiņienes, palūdza, lai tā pasēž pie manis, kamēr pats būs prom. Vispār man ir nežēlīgi noveicies ar kaimiņieni. Laura - ir kaut kas līdzīgs psihologam. Viņai ir mazāk par četrdesmit, divas augstākās izglītības, un jau bija strādājusi ar lieliem panākumiem par top menedžeri divās lielās firmās, bet sapratusi, ka ir spējīga darbam ar smalkākām matērijām, un sākusi praktizēt meža terapiju. Mācījās Francijā un izbraukāja puspasauli pa semināriem. Tas ir jauns novirziens psihoterapijā, es tur maz ko sajēdzu, bet viņa kā tāds vecs pitons ievelk savos tīklos un tik interesanti visu izstāsta... «Čau! Ko guli? Ātrie pa nakti bija atskrējuši? Nervu sabrukums tātad?» Viņa piesēda man blakus uz gultas malas, nez no kurienes izdabūja garšīgu skābu konfekti, iestūķēja to man mutē un sāka uzmanīgi iztaujāt par to, kas noticis un ko es ar to visu tagad taisos darīt. «Dies tēvs, bet kā lai es to zinu, ko man tagad darīt! Pat nevaru saprast, vai viņiem vispār bija kaut kas vai ne? Krāpj viņš mani vai man tikai rādās? Un ko tā Irita te velkas visu laiku? Negribu to slampu vispār vairs redzēt!» Laura uz mani skatījās, savilkusi vienu uzaci un tikai šūpoja galvu. «Zini, ko,» viņa noteica un ar saviem smalkajiem pirkstiem sakārtoja manus matus. «Mēģini atslābt un nomierināties. Mēģināsim padomāt loģiski. Viņš tevi krāpa vai tikai tev tā likās? To jau mūsu vecmāmiņas zināja, ka bailēm ir lielas acis. Jo tieši ar bailēm mums šoreiz ir darīšana. Ļoti iespējams, ka nekas tik tiešām arī nebija. Nu, zvērēja taču viņš pie visiem dieviem. Ej nu tagad pārbaudi, kā bija īstenībā, ja pati sveci neturēji un klāt nestāvēji. Vienkārši notici viņam. Lai viss paliek, kā ir. Vienkārši aizmirsti, kā aizmirsi briesmīgu pērkonu, no kura bērnībā bailēs līdi zem gultas slēpties. Viss pāriet...» «Aha, viss pāriet. Bet ja nu viņi ir pa īstam pārgulējuši?» Un man atkal asaras sāka birt kā pupas. «Tā, nu viss. Pietiek. Ar asarām te neko nelīdzēsi. Tev, mana dārgā, nu ir divi ceļi. Ja esi pārliecināta, ka viņi pārgulējuši un piedot viņam nekad nespēsi, tad fiksi kravā čemodānus un mūc prom no šejienes, jo ātrāk, jo labāk. Nav jau tāpēc sevi jānoved līdz tādam amēbas stāvoklim. Tu ko - gribi savos 27 gados saķert insultu un kļūt par invalīdi?» «Ārprāts, par ko tu runā? Kāda invalīde? Kur man skriet? Tev jau labi prātuļot. Re, kādu dzīvokli tev vecāki nopirka! Bet es kur lai liekos? Pie mātes uz Galgausku, uz to pussabrukušo būdu? Tur jau tā nav, kur apgriezties, un vēl uzmācīgais patēvs savā mūžīgajā pālī...»
Mežā meklējam ne tikai sēnes...
Laura turpināja mani skolot: «Tādā gadījumā sāksim domāt. Otrs ceļš, protams, ir sarežģītāks... Un pie tā vajadzēs nopietni, skrupulozi piestrādāt. Pirmkārt - pie sevis. Gribi palikt šeit? Šajā dzīvoklī un ar šo pašu vīru?» «Protams, ka gribu,» steidzīgi pārtraucu Lauru. «Gribu būt ar Kārli. Gribēju, lai mums ir bērniņš - meitiņa...» «Nu tad sūti pie velna vienreiz tos seriālus un retāk žēlojies, ka tev sāp galva. Sāc vienreiz rīkoties!» Un Laura cieši saspieda manu plecu. «Kā? Ko, rīkoties?» Es pat aizrijos no aizvainojuma. Tā jau cauru dienu vergoju tajā veikalā, un vēl pēc tam mājās darba pilnas rokas, nav laika pat matus izķemmēt. Vienīgais glābiņš ir televizors, kurš fonā kaut necik atvieglo dzīvi. «Nu, lūk, saķemmēties nav laika! Televizoru paskatīties! Bet citi, tavuprāt, aiz neko darīt - cauru dienu degunu urbina... Visi, mana dārgā, raujas kā var. Pamēģini vienreiz kaut kā savādāk. Kad tu pēdējo reizi biji frizētavā? Kad pēdējo reizi uzveidoji stilīgu frizūru? Uz kāzām droši vien?» Gulēju un prātoju. Arī Laura klusēja... Viņa nāca pie manis katru dienu, kamēr es slimoju. Daudz runājām. Pamazām sāku saprast, kas ir dzīve. Ka visi cilvēki dara lietas, bet nav pieņemts par tām runāt, un visi uzliek maskas, it kā uz viņiem tas neattiektos. «Gribi vai ne, bet vīrs ir tavs vistuvākais cilvēks, un tev ar viņu visu vajag izrunāt. Neturi aizvainojumu sevī. Tas tevi izēdīs no iekšas. Būsi kā iepuvis ābols. Skaista tikai no ārienes. Un Kārlis taču ir adekvāts vīrietis, kuru tu mīli.» «Jā, bet viņš taču nekad godīgi neatzīsies - bija viņam ar Iritu vai nebija.» «Bet kāda tev starpība, ja jau tu gribi te palikt. Un, ja nekas nebija, tad tu vienkārši noroc jau veselas divas dzīves... Zini, kā saka franči? Jums ir slikti? Jūs vairs nemīl vīrs? Problēmas darbā? Tad ejiet un nopērciet sev jaunu cepuri! Maini sevi un visu sev apkārt tā, lai Kārlis redz, ka centrā esi tu un tu viņam esi visskaistākā. Nevis tā šķībacainā Irita!» Pa visu slimības laiku es pirmo reizi iesmējos. Sākām skatīties kāzu fotogrāfijas, un Laura teica: «Skaties, cik daudzas bildes ir, kur Irita dejo ar šito džeku rozā kreklā. Sataisi bildes, kur viņi ir redzami kopā un aizsūti viņai. Viņa sapratīs mājienu.» Vienu dienu Laura mani sāka vest pastaigās pa mežu un tur, ar viņu sarunājoties, sapratu daudzas sev svarīgas lietas. Arī to, ka mežā mēs meklējam ne tikai sēnes, bet daudz ko svarīgāku - tur mēs kļūstam par sevi pašu, nevis par to, ko no mums cenšas uzmodelēt tie, kas jau gadsimtiem ilgi skalo smadzenes, liekot mums sekot «pareizajiem» personāžiem un norādēm. Bet patiesībā viss ir vienkārši... Ja nebūtu Laura ar savu meža terapiju, tad droši vien es vēl ilgi rītu tabletes un murgotu par to, vai Kārlis bija vai nebija mani krāpis. Jo seriālos tādi sižeti ir no rīta līdz vakaram. Un mēs redzam to, ko mums rāda. Protams, dzīve man vairs nav tāda pati kā agrāk. Bet arī es esmu mainījusies. Un jūtos ļoti labi.
