»Vakara Ziņās« publicējam jaunās sievas Lienes Kivičas dzīves pārdomu un atziņu blogu. Šoreiz Liene raksta par sievietes seksualitāti un intīmo pasauli.
Aizvien biežāk sievietes uzdrīkstas atklāt dažādas sev sāpīgas tēma - kādai ir psoriāze, liekais svars, no kura netiek vaļā, kāda cita piedzīvojusi mobingu (pazemošana) darbā vai bērnībā, un arī es turpinu šķetināt pikanto un drosmīgo tēmu par sievietes seksualitāti. Pēc neskaitāmajām vēstulēm, ko turpinu saņemt ik dienas, saprotu, ka problēmas ar seksualitāti un intīmo dzīvi ir ļoti daudzām no mums, tāpēc priecājos, ka esmu uzdrīkstējusies skart un analizēt šo tēmu, raugoties uz to caur savu prizmu un pieredzi.
«Liene, vai man mainīt partneri vai doties pie speciālista? Man ar viņu nav labi…» «Man 16 gadus nav orgasma. Vai es to kādreiz sajutīšu?» «Mans draugs mani gultā neapmierina. Samierinos un tāpēc nemaz nesapņoju par laulībām…» «Paldies, ka runā par to, jo es domāju, ka esmu tāda vienīgā.» Tās ir tikai dažas no vēstulēm, ko saņemu, un esmu priecīga, ka jūs uzdrošināties un jautājat, tāpēc mēģināsim rast atbildes uz šiem ne visai ērtajiem un kutelīgajiem jautājumiem kopā.
Mēs visas, protams, pārzinām sievietes anatomiju, zinām, kur kas atrodas, tomēr es gribētu uzsvērt, ka sievietei savs ķermenis ir jāpārzina sajūtu līmenī. Jāsaprot, kas ir tie iemesli, kāpēc nejūtam trīsas un uzbudinājumu no pieskārieniem - vai vainīgs ir partneris vai tomēr tu pati…
Es nekad neuzdrīkstētos runāt par šādām tēmām, jo man, lasot jūsu vēstules, tāpat kā daudzām no mums, ir vienkārši bijis kauns par to runāt - atzīties sev, kur nu vēl citiem, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Tomēr es par to beidzot skaļi runāju, jo esmu piemērs, ka ķermenis nebūt nav pakļauts nolemtībai. Es gribētu, lai mana pieredze būtu jūsu iespēja nepieļaut kļūdas, mīlēt, iepazīt, just un gūt baudu no sava ķermeņa un no tuvības ar partneri. Visbeidzot - runāt ar savu partneri vai meklēt palīdzību pie speciālista, ja kaut kas nav gluži kārtībā, nevis izlikties. Diemžēl daudzas no mums baidās runāt un atzīties, ja ķermenis ir nejūtīgs pret baudu, tādējādi izliekoties un mānot ne tikai sevi, bet visvairāk otru cilvēku. Jāatzīst, ka nav jau brīnums, ja vīrietis to nepamana, jo diemžēl šajā jomā mums nākas būt par pasaulē labākajām aktrisēm…
Esmu meklējusi atbildes uz saviem jautājumiem, rakņājoties bērnības atmiņās, lai saprastu, kur meklējama mana problēma. Vai tā ir kāda bērnības trauma? Tas patiesībā ir paradoksāli, ka nezinu, kādēļ neesmu jutusies pilnvērtīga kā sieviete (nepārprotiet, mani nekad nav interesējušas sievietes), jo esmu tik ļoti daudz par to rakstījusi citu sieviešu kontekstā. Kā noskaidroju, līdz dienai, kad iepazinu savu mīļoto vīru Andri (Kiviču), esmu bijusi aseksuāla, un man ir ļoti grūti to atzīt.
Tāpat kā manas mīļākās grāmatas «Vējiem līdzi» varonei Skārletai, neskatoties uz laulībām, attiecībām un vairāku bērnu laišanu pasaulē, vienmēr licies, ka prieku no seksa gūst tikai vīrieši, citādi tas ir licies bezjēdzīgs. Pietiktu vien ar elementāru uzmanību no pretējā dzimuma puses, nu labi - vēl skūpstiem un romantiskām pastaigām mēnessgaismā - kā filmās, meksikāņu seriālos un grāmatās par prinčiem baltā zirgā. Zinu, ka ir sievietes (un esmu bijusi viena no tām), kuras «vīrietis interesē tikai no galvas līdz jostasvietai». Zemāk, tur nekā acij tīkama nav bijis ko redzēt, man šķitis, nemaz nerunājot par kaut ko uzbudinošu. Sieviete var gūt baudu tikai no uzmanības vien, no tā, ka viņu iekāro, kā arī no tā, ka viņa dzīvo ar apmierinātu mātes instinktu. Kādai pietiek, ka ir vienkārši puslīdz jēdzīgi vai interesanti būt kopā, vai ar kādu, kurš par tevi parūpējas. Zinu, cik tas smieklīgi izklausās, bet tā nu tas ir. Tā es savulaik jutos, pareizāk sakot - nejutu neko jēgpilnu un nepieciešamu no fiziskas tuvības «tur, lejā». Drīzāk nepatiku un sāpes. Tāpat man likusies dīvaina krūšu spaidīšana. Jēziņ! Saprotu, ka tas varētu būt kaifs vīrietim, bet sievietei? Man tas likās pagalam muļķīgi. Vieni vienīgi vīriešu prieki! Apzinos, kā tas skan, bet savā ziņā sekss man ir bijusi nodeva par attiecībām, un kā noprotu - ne tikai man vienai uz šīs planētas, tāpēc ir svarīgi par to runāt, lai nevienai nebūtu šādu problēmu - ne mums pašām, ne mūsu meitām, ne draudzenēm. Acīmredzot lielākajai daļai seksa apsēstajā civilizācijā attiecības bez seksa nešķiet iespējamas, tāpēc, protams, jāiekļaujas šajos rāmjos - tāpat kā man savulaik. Iespējams, ka manā gadījumā tie ir bijuši kompleksi par augumu, izsmējīgām piezīmēm skolas laikā un gadījumu tīņa vecumā laukos uz kūtsaugšas, kad kāds ģimenes draugs gados mēģināja man uzmākties… Varbūt kādam nāk par to smiekli, bet glīta seja un smaids spēj noslēpt daudz nepilnību. Jā, man savulaik likās, ka izlikties ir labāk nekā meklēt palīdzību. Kauns taču!
Tādu, man līdzīgu, cilvēku ir daudz, tikai neviens par to skaļi negrib runāt. Vajag noskaidrot, kāpēc ir tā un ne citādi. Mana lielākā kļūda, ka neesmu apmeklējusi speciālistu - psihologu vai seksologu, tikai ginekologu, bet, ja jums ir līdzīgas problēmas, noteikti meklējiet palīdzību vai meklējiet partneri, ja nav citu variantu! Tas ir mans silts ieteikums. Un padomājiet, vai jūsu vīrietis kādreiz ir painteresējies par to, kā tu jūties?
Es personīgi esmu pārliecināta, ka sievietei, lai gūtu baudu no seksa un izjustu patiesu mīlestību, ir nepieciešams īstais partneris - tāds, kurš parauj vaļā visas sievišķās un seksuālās maņas un aizdzen kompleksus ar vienu rokas mājienu. Ja arī kādai no jums ir bijis tā kā man, nezaudējiet cerību, mīļās dāmas, un neskumstiet, jo mīlestība, kaisle un bauda pastāv, tikai jāatrod veids (pareizāk sakot - cilvēks), kā pamodināt savu ķermeni un jūtas! Un kā jūs domājat - vai problēma ir mūsu galvā, sirdī vai nesaderībā ar partneri?