Latvijā pārapbedīs pirmo iekšlietu ministru, kas kalpojis citām varām un cienījis naudu

 
©Interneta platforma wikipedia.org

Tikumi cauri gadu simtiem nemainās. Mūsu tautas priekšstāvju tieksmi godināt tos, kuri kalpojuši svešām varām, kārtējo reizi apliecina Ministru kabinetā skatītie dokumenti.

Pēc Ārlietu ministrijas iesnieguma valdībā šonedēļ tika skatīti dokumenti, lai no Francijas Latvijā pārapbedītu Latvijas pirmā iekšlietu ministra un diplomāta Miķeļa Valtera mirstīgās atliekas.

Valdības dokumentos teikts, ka Valtera mirstīgo atlieku pārvešana uz viņa dzimteni Latviju būtu cieņas apliecinājums Latvijas valstsvīram un viņa dzīves laikā paustās vēlēšanās tikt apglabātam dzimtenē piepildīšana. Ministru kabineta rīkojuma projekta «Par Latvijas pirmā iekšlietu ministra un diplomāta Miķeļa Valtera pārapbedīšanu Latvijā un tam nepieciešamo finansējumu» anotāciju parakstījuši ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un ministrijas valsts sekretārs Andris Pelšs.

Valdības dokumenti liecina, ka Miķeļa Valtera pašreizējās kapavietas apmaksa Francijā ir veikta līdz 2018. gada 30. aprīlim. Ja maksa par turpmākajiem gadiem netiek veikta, kapavieta tiek uzturēta tikai divus gadus, un pēc tam, kā mēdz sacīt Vācijā un ko savā laikā ļoti labi zināja arī pats Valters - die Ruhezeit ist abgelaufen! (Dusēšana mierā beigusies!) Tas nozīmē, ka kapavieta tiek anulēta, proti, tiek dota atļauja konkrēto kapavietu izmantot citam, maksātspējīgākam klientam.

Piemirstie fakti

Nav šaubu, ka Miķeļa Valtera nopelni Latvijas neatkarīgās valsts dibināšanā ir jānovērtē un godājošie rīkojas cēli un apsveicami. Katrs mūsu tautietis ir pelnījis atdusas vietu savā dzimtenē.

Tomēr, atminoties Valtera dzīvesstāstu un viņa nopelnus, tiek piemirsts apstāklis, ka tautietis ne tikai iestājies par neatkarīgās Latvijas dibināšanu, bijis pirmais mūsu iekšlietu ministrs un līdz pat mūža beigām strādājis mūsu diplomātiskajā dienestā, bet arī čakli kalpojis svešai varai - Vācijai: sākumā ķeizariskās Vācijas izlūkdienestam III-B, pēc tam hitleriskās Vācijas militārajam izlūkdienestam Abvēram III F nodaļā. Latvijas Ārlietu ministrijas arhīva materiāli liek domāt, ka Valters Vācijas izlūkdienestiem kalpojis ne ideoloģisko, bet gan mantisko apsvērumu dēļ.

Kanarisa palīgs par Valteru

Detalizēti Miķeļa Valtera kā Abvēra aģenta darbību atvaļinātajam Latvijas Drošības policijas pulkvedim Andrim Trautmanim 1977. gadā Rietumberlīnē atreferējis Abvēra šefa Vilhelma Kanarisa palīgs un bijušais šī dienesta rezidents Francijā, pēc Otrā pasaules kara tā dēvētās Gēlena organizācijas, pēc tam Vācijas Federatīvās Republikas izlūkdienesta «Bundesnachrichtendienst» (BND) darbinieks un šī dienesta aģentu sagatavotājs un apmācītājs Oskars Reile.

Daļa no tā, ko Reile atminējies par Valteru, publiskota Trautmaņa grāmatā «Izlūkošanas noslēpumi».

Aģents Makss

Reile atminējies, ka viens no pirmajiem latviešu izcelsmes aģentiem, ar kuru viņam nācies sadarboties, bijis tieši Valters ar segvārdu Makss.

Aģenta lietu Reile esot atradis Abvēra Kēnigsbergas nodaļas arhīvā. Aģentu lietas šajā nodaļā, atšķirībā no Berlīnes arhīva, kara liesmas nav skārušas. Lielākā daļa izlūkdienesta arhīva lietu Berlīnē kara un pēckara laikā iznīcinātas. Pēc Reiles stāstītā, Maksu 1907. gadā savervējis ķeizariskās Vācijas militārais izlūkdienests III-B.

Maksu vācieši sākuši vervēt pēc vairākiem aģentu ziņojumiem. Tajos norādīts, ka no 1896. gada gan legāli, gan nelegāli Vācijā, Šveicē un dažās citās valstīs uzturas latviešu izcelsmes Krievijas impērijas pavalstnieks Miķelis Valters. Viņš aktīvi kontaktējoties ar vācu sociālistiem, marksistiem un citiem revolucionāro grupējumu biedriem. Vācijas militārais izlūkdienests izlēmis Valteru vervēt, jo uzskatījis, ka Valtera plašie sakari un kustīgais dzīvesveids varētu kļūt noderīgi. No 1909. līdz 1910. gadam Makss dzīvojis Parīzē un studējis Sorbonnas universitātē. Šajā periodā noritējusi ļoti aktīva operatīvā sadarbība ar III-B un no Maksa iegūta vērtīga informācija. 1914. gadā III-B dienesta uzdevumā viņš devies uz Somiju. Izlūkdienestu interesējusi informācija par situāciju Somijā un Krievijā.

Makss izgaismojas

1917. gadā Makss atgriezies Latvijā. Dzimtenē viņš jau bijis pazīstams kā jaunstrāvnieks, kurš tiesāts par revolucionāru darbību kopā ar Jāni Pliekšānu (Raini), Jani Jansonu-Braunu un citiem. Miķelis Valters, izglītojies Cīrihes, Parīzes un Berlīnes universitātēs, viens no pirmajiem paudis ideju par Latvijas neatkarību, norādot, ka Krievijas impēriju nepieciešams sadalīt un izveidot no tās nacionālas valstis. Viņš bijis arī viens no partijas «Latviešu zemnieku savienība» dibinātājiem. 1918. gada 18. novembrī, sastādot pagaidu valdību, Valters kļuvis par iekšlietu ministru. Šim amatam viņu rekomendējis Kārlis Ulmanis. Tomēr amatā viņš noturējies tikai līdz 1919. gada jūlijam. Pēc Aizsardzības ministrijas vadošo darbinieku kategoriska pieprasījuma Valters no amata atstādināts, jo atklājies, ka viņš vācu slepenā dienesta uzdevumā 1918. gada augustā veicis provokatīvas aktivitātes Zviedrijā. To mērķis - kompromitēt Latvijas Nacionālo padomi. Zviedrijā Valteram vajadzējis satikt Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu. Tobrīd ārlietu ministrs devies uz Londonu, lai cīnītos par mūsu valsts atzīšanu «de facto». Valtera tikšanās ar Meierovicu bija jānofiksē Vācijas slepenajiem dienestiem un jāizmanto Meierovica kompromitēšanai Antantes valstu priekšā. Taču Valters pagaidām nenoskaidrotu apstākļu dēļ tikšanos nokavējis, un Meierovics jau aizbraucis uz Londonu. Pasākums ar Valtera iesaisti izgāzies. Pēc militārpersonu asās uzstāšanās Kārlis Ulmanis bijis spiests 1919. gada oktobrī draugu Miķeli Valteru iecelt par Latvijas diplomātisko pārstāvi Itālijā, kur viņš darbojās līdz pat 1924. gadam.

Abvērs latvieti neaizmirst

Pēc Itālijas Latvijas valdība nosūtīja Valteru par sūtni Francijā. Tur ar viņu sakarus atjaunoja Abvērs. Šajā periodā zināma nozīme bijusi arī Valtera sniegtajai informācijai Vācijas slepenajam dienestam. 1928. gadā Latvijas valdība Valteru nozīmēja par ģenerālkonsulu Kēnigsbergā, kur viņš darbojās līdz 1934. gadam. Šeit ar viņu tika intensīvi strādāts informācijas vākšanas, tās analīzes un sagatavošanas, kā arī citu slepenās darbības prasmju un kvalifikācijas jomās. Ar Valteru strādāja Abvēra darbinieki Frīdrihs Gemps, kurš viņu pazina vēl no pirmskara laikiem, un Johanness Horāčeks (Johannes Horaček).

Kēnigsbergas nodaļā ar puišiem satikās arī Oskars Reile. No 1934. līdz 1938. gadam Valteru nozīmēja par Latvijas sūtni Polijā. Šis izrādījies viens no Valtera un Abvēra visauglīgākās sadarbības posmiem. Tajā laikā Reile atradās Berlīnē, bet viens no Polijā esošajiem viņa rezidentiem ar Valteru pārņēma sakarus un turpināja aktīvi darboties. Šajā laika periodā Valters Abvēra uzdevumā vāca informāciju ļoti intensīvi. Tuvojās karš. Polija bija izraudzīta par hitleriskās Vācijas pirmo upuri. Aktīvā Valtera sadarbība ar Abvēra rezidentu deva rezultātus, kuri tika attiecīgi materiāli novērtēti.

Pēc darba Polijā 1938.-1940. gadā Latvijas valdība Valteru nozīmēja par vēstnieku Beļģijā un Luksemburgā. Valters tajā laikā jau bija sasniedzis pensionēšanās vecumu, bet pēc Ulmaņa personiskā lūguma tomēr saglabāja vēstnieka amatu. Tiesa gan, Valtera darbība tajā laikā sākusi kļūt visai problemātiska. Šajā laikā Beļģijā Valters satikās ar Reili, kurš tobrīd darbojās Francijas pierobežā un Beļģijā. No šiem kontaktiem operatīvā jēga bijusi tuvu nullei. Kungs jau novecojis, arī viņa sakari kļuvuši pavāji. 1945. gadā Valters palika dzīvot Beļģijā, pēc tam pārcēlās uz Šveici, pēc tam uz Franciju, kur viņš mira Nicā 1968. gada 28. martā.

Patika naudiņa

Savā grāmatā «Izlūkošanas noslēpumi» Trautmanis atminas: «Sarunā ar Reili vaicāju, vai viņš, pētot «Maksa» personīgo lietu, varēja izsecināt,

kāda bija vervēšanas bāze. Reile skaidroja, ka vervēšanas bāze bija pavisam vienkārša - hipertrofēts nacionālisms, kuram nebija reāla pamata. 1907. gadā, kad Valters sāka runāt par nepieciešamību pēc neatkarības, vācieši viņam apgalvojuši, ka neatkarību ļoti atbalstīšot un stutēs viņa idejas, kaut gan, kā zināms, 1918. un 1919. gadā vācu nodomi bija pilnīgi citi. Otra lieta - absolūti nenormāla naudas kāre. Kā teica Reile: «Visiem jau nauda patīk, bet šis kungs izgāja ārpus jebkādiem rāmjiem. Pat Beļģijā, kur viņš man neko nevarēja pastāstīt, pēc mūsu satikšanās viņš prasīja naudu.» Šim faktam apstiprinājums gūstams arī Latvijas valsts arhīvā esošajā Ārlietu ministrijas sarakstē ar sūtni. Visā sarakstē cauri vijas frāzes par to, ka Valters nespēj atskaitīties par naudas līdzekļiem, kuri ir saņemti vēstniecības vajadzībām.»

Reiles atklātumu pret Trautmani veicinājušas BND darbinieka atmiņas par Rīgu, Carnikavas nēģiem koka spainīšos, grādīgo dzērienu «Latvian Aquavit», kuru tajā laikā vācu izlūkdienesta darbinieki atzinuši par ļoti gardu esam un veduši uz Berlīni kā suvenīru no Latvijas, kā arī latviešu dziesmu un deju svētkiem.

Maksa pēcteči

To, ka Valtera piekoptajam stilam sadarboties ar svešām varām ir turpinātāji arī mūsdienās, apliecina, piemēram, interneta vietnē «WikiLeaks» publicētais ASV vēstnieka Latvijā Čārlza Larsona ziņojums. Tas datēts ar 2008. gada 15. augustu. Dokumentam slepenības statusu noteicis bijušais ASV vēstniecības Latvijā Politikas departamenta vadītājs Tamirs Vasers. Ziņojumā atklāts Latvijas augstāko amatpersonu runātais Nacionālās drošības padomē (NDP) saistībā ar Gruzijas un Krievijas konfliktu. Ziņojumā par šo sēdi teikts: «Prezidenta (Valda Zatlera) ārlietu padomnieks Andris Pelšs apgādāja mūs ar sēdes atšifrējumu. Kā norādīja Pelšs, padome visumā ratificēja politiskās līnijas, kuras Latvija izstrādājusi visu nedēļu. Latvija vēlas sūtīt karaspēku vai citu personālu uz Gruziju tikai tad, ja tā ir uzticama starptautiska misija.» Pavisam ziņojuma autors uz Pelšu atsaucies 11 reižu, kas liecina, ka prezidenta padomnieks NDP runāto atreferējis detalizēti. Pēc atklātībā nākušā fakta Pelšs nevis zaudēja pielaidi valsts noslēpumam, bet gan gluži otrādi - viņa karjera piedzīvoja strauju augšupeju. Šobrīd viņš ir Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs.

Ne mazāk iztapīgs svešai varai ir arī pats Pelša politiskais priekšnieks, ārlietu ministrs Rinkēvičs. Pagājušajā piektdienā Bagdādes lidostā vēl nebija paguvuši atdzist ASV raķešu triecienā nogalināto Irānas ģenerāļa Kasema Soleimani un Irākas militārā komandiera Abu Mahdi al Muhandisa mirstīgo atlieku fragmenti, kad Rinkēvičs savā tviterkontā paguva šai slepkavībai apliecināt pilnīgu solidaritāti, pat nepaskaidrojot, kā notikušais varētu atbilst Latvijas valsts interesēm.

Savukārt Rinkēviča kolēģis, tieslietu ministrs Jānis Bordāns attiecībā pret svešajām varām rīkojās vēl iztapīgāk. Sākot savu ministra karjeru, viņš ārvalstu vēstniecībām izsūtīja Latvijas tiesu varu nomelnojošas vēstules. Ministram ar to vien nešķita gana. Pērn pirms Ziemassvētkiem viņš kopā ar savas partijas politbiroju devās vizītē uz ASV, kur ASV Finanšu ministrijas vadītājiem sastāstīja, ka Ventspils brīvostā un citās institūcijās Latvijā strādā viņa tautieši, kuri esot ļoti korumpēti un pakļaujami ASV sankcijām.

Līdz šim Latvijas slepenie dienesti šādu mūsu amatpersonu pretvalstisku rīcību augstu vērtējuši, pat nemēģinot apšaubīt viņu lojalitāti valstij.