10. janvārī televīzijas kanālā TV3 startēja ceturtās sezonas šovs «Zvaigznes ceļo», kurā varēsiet sekot līdzi sešu sabiedrībā zināmu personu ceļojumiem uz sešām dažādām valstīm. Šovu atklās dziedātājs Normunds Rutulis. Viņš ar šova filmēšanas grupu nedēļu viesojās Sočos, kur izbaudījis krietnu adrenalīna devu pirmās formulas trasē, VIP personas statusu un pirmo reizi pat lidoja biznesa klasē.
Normunds Rutulis stāsta, ka ceļojums bija ļoti krāsains un dinamisks: «Sočos ielidojām vēlu vakarā, netālu no kalnu kūrorta «Rosa Khutor» virsotnes, kur dzīvojām. Te arī atrodas Olimpiskais centrs un slēpošanas trases. Pabijām arī Soču pilsētas centrā, kas ir aptuveni stundas brauciena attālumā no vietas, kur dzīvojām.»
«Pirmajā ceļojuma dienā bijām slēpošanas kūrortā. Tā ir lieliska sajūta, ka stāvi uz sniegota kalna, mugurā ir T krekls ar īsajām piedurknēm un ārā ir +28 grādi. Mēs bijām visaugstākajā Soču virsotnē, kas ir 200 tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Soči ir viena no garākajām pilsētām pasaulē, aptuveni 110 kilometru. Soči izstiepušies pa visu kalnu masīvu un Melno jūru.
Mums visur durvis bija atvērtas, jo varējām izmantot VIP viesu statusu. Tūristi tur tiek laipni gaidīti. Mūs visur uzņēma viesmīlīgi. VIP viesu statuss nodrošināja iespēju nestāvēt rindās,» ar ceļojuma iespaidiem dalās Normunds Rutulis.
Kalnos piedzīvo tikšanos ar haskijiem
«Kalnos devāmies ar elektrovelosipēdiem. Tiklīdz pedāli min uz leju, tā velosipēds automātiski dod jaudu no akumulatora, līdz ar to ir trīskārtīgs, četrkārtīgs un pat pieckārtīgs uzrāviens. Kalnos ar šādu velosipēdu ir ļoti ērti braukt, jo tam ir laba amortizācija un pietiekami biezas riepas. Mēs uzbraucām gandrīz līdz pašai augšai. Pa ceļam apskatījāmies ūdenskritumu. Bijām pie haskijiem, kurus audzē kalnos. Vasarās haskijus iejūdz tādā kā pajūgā, kas tiek suņiem aplikts ap gurniem kā josta, bet ziemās viņi tiek iejūgti ragavās. Haskiji ir spēcīgi suņi un spēj cilvēku uzvilkt kalnā,» piedzīvoto kalnos atminas dziedātājs.
Izvizinās pirmās formulas trasē un amerikāņu kalniņos
«Pirmās formulas trasē uzzināju, kur mitinās sacensību dalībnieki, kur ir boksi, pitstopi, kur mašīnas gatavo sacensībām, kur tās remontē un maina riepas. F1 trasē ir sacensību taksometri - ielas sporta automašīnas, kas par attiecīgu samaksu izvizina pa trasi iespaidīgā ātrumā. Es tiku izvizināts ar «Mercedes» automašīnu un izbaudīju ātru un jaudīgu braucienu. Piedzīvoju gan strauju bremzēšanu, gan ātruma uzņemšanu īsā laika sprīdī. Gravitācijas maiņas punktos galva kustējās pa labi un pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ. Tā ir forša sajūta. Brauciena laikā uzmetu aci spidometram. Ātrums bija aptuveni 240 kilometru stundā. Pašam gan nedeva braukt, taču tāpat izbaudīju braucienu. Pirmās formulas sacensībām sekoju līdzi kopš 90. gadu beigām,» pastāsta Rutulis.
«Soču izklaides parka zonā ir arī dažādi amerikāņu kalniņi. Kvantu lēciens ir pati ekstrēmākā braukšana. To arī piedzīvoju pirmoreiz dzīvē. Tā bija krietna adrenalīna deva. Man ļoti patika šis brauciens,» atzīst ceļotājs.
Bauda īstas krievu pirts procedūras
«Man bija noorganizēts krievu pirts apmeklējums ar īstas krievu pirts pēršanās rituālu, kas notiek vairākās fāzēs. Vispirms mani ieveda telpā, kur uzsildīja, perot ar eikaliptu slotām. Šajā telpā temperatūra ir 50-60 grādu. Pēc tam jau devos uz lielo pirti, kur bija jānoģērbjas plikam, temperatūra tur ir 80 grādu. Gulēju uz lāvas, un divi kungi man veica dinamisku pēršanas procedūru ar tām pašām eikalipta slotām. Tiku kārtīgi nopērts. Viens no obligātajiem nosacījumiem šīs procedūras laikā - balsī jāizkliedz visas sliktās emocijas. Kad biju nopērts un atvadījies no negatīvajām emocijām, lēcu ledusaukstā ūdens baļļā. Pirtī esmu daudz gājis, bet šādu rituālu vēl nebiju piedzīvojis. Pirms pašas procedūras tiku cienāts ar turpat savākto tēju, kas pagatavota no vietējiem augiem un kastaņu medus, kas ir rūgts, bet garšo labi. Tēju atvadu arī uz mājām.»
Sakoptā pilsēta un viesmīlīgie krievi
«Apmeklējām arī leģendārās vietas, kur tika uzņemta krievu populārā filma «Briljantu roka». Šajā vietā aktierim Andrejam Mironovam, kas spēlē šajā filmā, ir uzstādīts bronzas piemineklis.
Pilsētā un ārpus tās viss ir ļoti sakopts. Mēs braucām pāri nelielam vanšu tiltam, kas gan ir mazāks nekā Rīgas Vanšu tilts, un puikas mazgāja vantis. Ir arī mazāk izmantotas vietas. Piemēram, lielā un milzīgā slēpošanas un tāllēkšanas estakāde. Kā vietējie stāstīja, lai uzturētu šo vietu, ir jātērē milzīga nauda. Kad notiek starptautiskās sacensības, tad šī estakāde tiek iedarbināta. Biju dzirdējis, ka pēc ziemas olimpiskajām spēlēm olimpiskais ciemats ir gluži kā izmiris un neviens tur nedzīvo, tādēļ tas jājauc nost. Mēs tādas lietas neredzējām. Visur, kur gājām, viss plauka un zēla. Cilvēki bija priecīgi un, kā jau krievi, ļoti viesmīlīgi.»
Iepazīst vietējo virtuvi - šašlikus, hačapuri un hinkaļus
«Soču virtuvē ir ļoti daudz ēdienu, kas saistīti ar Kaukāzu. Tāpat ir diezgan daudz no Gruzijas virtuves. Īpaši iecienīti ir gaļas šašliki. Viņi gatavo hačapuri, kas principā ir mūsu pica. Tā ir garšīga maizīte, kas apbērta ar sieru, un to pasniedz kā starterīti pirms ēšanas.
Man ļoti garšoja hinkaļi, kas ir kā pelmeņveidīgas sēnes. Mīkla ir veidota tā, ka izskatās pēc liela ķiploka. Turot aiz mīklas kātiņa, izkod pelmenim mazu caurumu un izdzer buljonu. Iekšā ir gaļa. Rokturītis jeb mīklas kātiņš, ko tu visu laiku esi turējis rokā, nav jāēd. Šādus hinkaļus vēl nebiju ēdis.
Iedzērām tēju un vietējo alu. Mani izbrīnīja fakts, ka Soču novadā nenodarbojas ar zivsaimniecību, lai gan viņi atrodas Melnās jūras krastā. Līdzīgi kā mums Latvijā, mēs dzīvojam pie jūras, bet zivis ēdam ļoti maz.»
Sadraudzējas ar delfīnu
«Melnajā jūrā ūdens bija vēss, tādēļ nenopeldējāmies. Taču apmeklējām delfināriju. Šeit ir milzīgs delfīnu baseins un tiek dresēti arī roņi. Delfīni tiek audzēti gan izklaides nolūkiem, gan ārstniecības procedūrām. Pēc stundu gara delfīnu akrobātiskā šova skatītāji, kas vēlējās, varēja pieķerties pie delfīna muguras spuras un izvizināties. Es arī izmantoju šo iespēju. Sākotnēji gan likās, ka varbūt nevajadzēja to darīt, un šķiet, ka delfīns sajuta manu emocionālo stāvokli. Citi, kas stāvēja rindā un bija sajūsmā un mīļoja delfīnus, tika vizināti drošā un nepārtrauktā kustībā. Man tā kustība beidzās pēc kādiem diviem trim metriem. Tiku atvilkts pie baseina malas, un delfīns aizpeldēja. Viņi ir īpatnēji un neparasti jūras dzīvnieki. Beigās, dresētāju mudināts, delfīns tomēr atgriezās, jo viņš respektē savus saimniekus - dresētājus, kas ir profesionāļi. Tad arī man izdevās izvizināties pa baseinu.»
Lielajam lēcienam neizdodas noskaņoties
«Adrenalīna ceļojuma laikā netrūka, un bija iespēja izlēkt ar gumiju no 200 metru augstuma.
Jaunzēlandiešu gumijlēcējs, kas popularitāti ieguva 80. gadu beigās vai 90. gadu sākumā, nelegāli nolecot ar gumijām no Parīzes Eifeļa torņa, pēc pirmā lēciena tika apcietināts. Bija liela ažiotāža ap šo notikumu, bet tas bija tikai sākums popularitātes vilnim.
Šos lēcienus no dažādām ekstrēmām vietām viņš turpināja veikt, līdz sāka izveidot pats savus parkus visā pasaulē, kur nodarboties ar ekstrēmām lietām.
Sočos starp lielām klinšu aizām milzīgā augstumā ir ierīkots «Skypark» (debesu parks). Ir uzbūvēts metāla konstrukciju tilts, un pa vidu tam ir gumijlēkšanas vieta. Jāatzīst, ka es tā arī nesaņēmos nolēkt no 200 metru augstuma. Pirms desmit gadiem man bija
šāda doma, taču pieļauju, ka šo gadu laikā manas dzīves vērtība ir palielinājusies un es negribu riskēt. Kā pareizi lēkt, to visu instruktors izstāsta, bet tik un tā tas viss ir uz paša atbildību. Ir jāparakstās, ka esi gatavs lēkt un nav problēmu ar sirdi. Es mazliet no tā visa nobijos un tāpēc nenolēcu. Toties mūsu operators Andris Kimonts nolēca. Droši vien sajūta lēciena brīdī ir vienreizēja. Bet vai ir vērts riskēt!? Es nobijos. Kādu stundu staigāju apkārt un mēģināju sevi noskaņot. Neizdevās.»
Iepazīstiet jaunus ceļojumus kopā ar šovu «Zvaigznes ceļo» no 10. janvāra ik piektdienu pulksten 18.10 un sestdienu pulksten 11.00 televīzijas kanālā TV3!
