Pirms pašas gadumijas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notika emocionāla kopā sanākšana, kurā tikās bijušie Operetes teātra darbinieki – dziedātāji, dejotāji, orķestra mūziķi un tehniskie darbinieki.
1995. gadā slēdza Rīgas muzikālo teātri jeb Operetes teātri. Kopš tā laika Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, vienīgā Eiropas valsts, kur nav sava Operetes teātra, nostādot sevi tādā kā Baltijas provinces lomā...
Entuziastu - operetes cienītāju - grupa šobrīd aktīvi turpina darbu pie filmas «Operetes sargs», kas iecerēta kā mākslinieciski izklaidējošs, izglītojošs un dokumentāls stāsts par opereti kādreiz un tagad. Ņemot vērā, ka šogad būs pagājuši jau 25 gadi, kopš Valsts Rīgas Operetes teātris tika slēgts, šis ir nozīmīgs un emocionāli būtisks mirklis, kad fiksēt atmiņu stāstus un vēstures liecības, kā arī dokumentēt operetes žanru mūsdienās.
Bijušos Operetes darbiniekus uz Brīvdabas muzeju atvizina ar autobusu, emocionāla satikšanās kopš ilgiem laikiem!
Sarīkojuma sākumā priekšā tika aicināti jaunie «Operetes sargi», un vecie sargi (starp tiem arī aktieris Gunārs Placēns) jaunajiem pasniedz diplomu rāmītī ar Sarga ordeņa maketu «OS». Seko jauno sargu runa.
Aktieris Gunārs Placēns allaž dāmu uzmanības centrā - arī savos 92 gados!
Vecie Operetes mākslinieki pārliecinās, ka viņiem izaugusi teicama maiņa - uzstājas Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkņi un «Dzeguzīte».
Visatraktīvāko priekšnesumu sniedza Miervaldis Jenčs - kā nekā viņš aktīvi uzstājas Operetes fonda organizētajos operetes koncertos, operetes festivālos un atjaunotajās izrādēs! Miervaldis ar smaidu atceras, ka no padomju gadiem saglabājies patiess stāsts - ja taksists tika lūgts pasažieri vest uz Operu, tad viņš braucis uz adresi Brīvības ielā 96, kur atradās Operetes teātris, kas gadu desmitiem bijis populārs teātris, nevis uz Nacionālo operu. Tajā laikā, kad Operetes teātris tika likvidēts, trīs tenori vieni no pirmajiem aizpildīja tukšo operetes vietu ar Valentīndienas programmām.
Klausoties un vērojot lielisko Miervalda Jeņča un Sarmītes Riekstiņas sadziedāšanos, daudzi no mums atskārta, cik patiesībā esam noilgojušies pēc bezgala skaistajiem operetes duetiem!
Nav brīnums, ka arī Andra Daņiļenko dziedājums mūs visus sajūsmināja! Konservatorijā Andris dziedāšanu studēja Gurija Antipova klasē, un gaisā vīdēja doma par darbu Rīgas Operetes teātrī. Bet arī Daņiļenko dzīvē liktenīgo pagriezienu iezīmēja tikšanās ar Raimondu Paulu, kas noklausījās jaunā censoņa priekšnesumu radio un uzaicināja viņu piedalīties Ziemassvētku programmas tapšanā. Pēc veiksmīgā starta sekoja programma «Še, kur līgo priežu meži», kas tika nodziedāta 48 reizes, kā arī 1989. gadā uzaicinājums kļūt par Radiofona štata solistu...
Vēl viens pārsteigums - izrādās, arī aktierim, tagad deputātam Ivaram Pugam bijis kāds sakars ar Operetes teātri - pēc dienesta armijā, kur viņš izmācījās par aviomehāniķi un ieguva tiesības remontēt helikopterus, Ivars Puga strādāja galdniecībā un celtniecībā. Reiz kādās Teātra dienās kopā ar draugiem viņš iegriezās Operetes teātrī, un puiši tika uzaicināti uz provēm teātra izrādei «Nāc pie puikām!». Par pārsteigumu pašam, galveno lomu izrādē piešķīra tieši Ivaram Pugam. «Tā tiku teātra apritē un pamazām, pamazām no darba galdniecībā atteicos!»
Dziedātāja Sarmīte Riekstiņa metās pie Gunāra Placēna ar jautājumu: «Kas jādara, lai kļūtu par Operetes sargu?» Uz ko Placēns, ilgi nedomājot, atbildēja: «Jādzied, tikai jāturpina labi dziedāt - opereti!»
Pie svētku galda bijušie Operetes teātra darbinieki vēl ilgi ritināja atmiņu kamolus.
Satikušies tuvi radinieki - aktieri Biminita Baltakmene un Gunārs Placēns!
Sarīkojuma noslēgumā - brīvais mikrofons, vienu no kaismīgākajām runām par Operetes teātra atjaunošanu teica diplomētā operdziedātāja Indra Lintiņa, kurai sava nepakļāvīgā rakstura dēļ bija nācies atstāt Operetes teātri. Indru Lintiņu atceramies arī kā lielisku Eduarda Rozenštrauha dziesmu izpildītāju, viņa balstu!
