VAKARA ZIŅAS. Liene Kiviča: Sekss ir milzīgs baudas avots

 
©Vilnis Izotovs

Man vienmēr šķitis dīvaini un mazliet uzjautrinoši, dzirdot sievietes, kuras sasniegušas 40 gadu vecumu, runājam par jaunas dzīves sākumu. Nu gan man smiekli vairs nenāk, jo pašai ir bez piecām minūtēm 40 gadu. Pasē es neskatos, jo tas, ko es redzu spogulī, mani apmierina. Man ir šīs gaišās priekšnojautas pakrūtē, kad sajūtu, ka dzīve sākas tieši šeit un tagad, un es jūtos kā jauna meitene, kura vēl pēc kaut kā izskatās un kurai galva arī ir uz pleciem. Pati par savu atziņu klusībā paķiķinu,» tā savā pārdomu blogā, ko publicējam »Vakara Ziņās«, raksta nupat kā kāzas nosvinējusī jaunā sieva Liene Kiviča.

«Esmu trīs meitu māmiņa. Man aiz muguras ir dzīves pieredze, kas, kā izrādās, ir bijusi nepieciešama tikai tāpēc, lai piedzīvotu krāšņos mirkļus, ko šobrīd piedzīvoju katru dienu. Jā, tāpēc, ka beidzot es jūtos kā īsta sieviete! Šķiet, šīs sajūtas dēļ vien ir bijis vērts iet caur uguni un ūdeni.

Atzīšos, ka nekad neesmu gribējusi atzīt, ka man nav izdevies izveidot attiecības, un tikai tagad zinu, kā īstenībā ir jābūt un ka sieviete (un droši vien arī vīrietis) nedrīkst samierināties un pieciest to, kas attiecībās neiet pie sirds, bet ir jānorij kā krupis.

Vai kādai no jums ir bijis tā, ka tikai «bez piecām minūtēm 40» gadu vecumā skaļi sev un citiem atklāj, ka pirmo reizi piedzīvo lietas, kas skaitās norma? Un atzīsti, ka esi dzīvojusi «izdomātu un izfantazētu» dzīvi? Un nekaunies, ka pirmo reizi šādā vecumā, par ko varbūt kādam nāktu smiekli, uzzini, kas ir elpu aizraujošs sekss, orgasms (kā gan sieviete to īsti var zināt, ja nekad realitātē nav izjutusi? Izlasīt grāmatā, un viss?), kur tieši viņas ķermenī meklējams mulsinošais vārds «klitors» (atzīšos, ka tieši pirms gadskārtas es uzzināju, ka man tāds reāli ir un kur tieši atrodas, pateicoties manam mīļotajam topošajam vīram Andrim Kivičam), kas ir bauda, un - visbeidzot - tu atļaujies pārkāpt sabiedrībā pieņemtās pieklājības normas un atklāti par to runāt, nospļaujoties uz nosodījumu? Jā, es to beidzot atļaujos un nekaunos no tā. Piķis un zēvele! Kur es biju agrāk?

Tikai pirms mazliet vairāk nekā gada es uzzināju, kā jebkurai sievietei gan emocionāli, gan fiziski patiesībā vajadzētu justies. Kā tas ir - iepazīt īstu mīlestību (mīlēt un būt mīlētai tā, ka ne vārdos aprakstīt), nevis būt attiecībās, kur seksa laikā es regulāri pieķeru sevi domās, sastādot iepirkšanās sarakstu vakariņām, risinot meitai uzdoto mājasdarbu matemātikā vai iztēlojoties kādu bērnībā iemīlētu filmu varoni. Kā tas ir - gūt kaifu no tā, ka drīksti izteikties tieši tā, kā tu domā, nevis tā, kā ir pareizi un «lai labāk skan». Un kā tas ir - tikai neilgi pirms 40 saprast, ka sekss nav kaut kāda «vīriešu lieta», kas bezmaz ir kā cena par to, ka tev ir ģimene vai attiecības, ka sekss ir milzīgs baudas, prieka un vārdiem neaprakstāma lidojuma avots. Un bauda un prieks, kā zināms, ir viena no lielākajām vērtībām cilvēka dzīvē.

Jāsaka godīgi, visgrūtākais manā jaunajā dzīvē ir atzīt savas pagātnes kļūdas un naivumu un saprast, ka esmu bijusi totāla mele, īpaši uzsverot to, ka neesmu izvēlējusies blakus līdzvērtīgus, gaišus un uzticamus cīņu biedrus un biedrenes - maigi izsakoties. Visus vienā maisā nebāzīšu, bet tomēr. Par radiniekiem nerunāsim, viņus neizvēlas, taču vislabāk iepazīst tad, kad pārstāj piedalīties kopīgi organizētajā teātrī, kura nosaukums ir «galvenais, lai izskatās smuki». Kad neiekļaujies kaut kādos mistiskos sabiedrības nelaimīgākās daļas izdomātos rāmjos un, die’s pasarg’, dzīvo pēc saviem noteikumiem. Vienīgais labums no tā visa - ieraudzīt īstās sejas (jā, arī savējo) un skatīties nākotnē redzīgākām acīm. Te nu es varu atklāt vienu noslēpumu - vari būt, cik laipna, sirsnīga, draudzīga, atvērta un izpalīdzīga vien vēlies, tas neko nelīdz, un vēl sliktāk tad, ja bonusā esi saņēmusi glītu seju un jēdzīgas smadzenes. Tu tik un tā būsi muļķe - ar «gaišu sirdi». Ja tevi nesaprot, jārēķinās ar nosodījumu, dzēlībām un histērijām. Tagad esmu pārliecināta, ja es būtu jau savulaik bijusi godīga pret sevi un citiem, runājot un paužot, ko tiešām domāju, kas man patīk un nepatīk, visbeidzot - kā jūtos, nebūtu izdabājusi citiem, es nebūtu norijusi tik daudz krupju un izgājusi cauri tādiem mēsliem. Tomēr labā atziņa ir tā, ka esmu tagad tieši tur, kur vēlos būt, un beidzot jūtos piepildīta un laimīga. Par spīti atsevišķu cilvēku centieniem manī šīs sajūtas izskaust. Es nekad nebūtu sasniegusi to, kas man ir tagad.

Es pazaudēju sevi, cenšoties visiem izdabāt, un pazaudēju gandrīz visus, jo beidzot sāku atrast sevi. Par laimi, atradu arī savus domubiedrus un cilvēkus, kas mani mīl tādu, kāda esmu - īstu un patiesu.

Es ceru, ka, daloties ar saviem dzīves notikumiem, spēšu kādai sievietei palīdzēt, iedrošināt un noticēt, ka jebkurā situācijā var rast spēku, lai izmainītu savu dzīvi. Un gribas jautāt, vai maz ir iespējams nojaust, kādu patiesību slēpj mūsu žilbinošā un smaidīgā āriene un it kā laimīgā dzīve?

Nevēlos atvainoties nevienam par to, kā dzīvoju. Dzīvoju, kā māku un vēlos, un to novēlu ikvienam - justies labi savā ādā un būt patiesiem pret sevi un apkārtējiem, un ielaist gaismu savās sirdīs. Tad arī viss nostāsies savās vietās.»