Mana bērnības draudzene Lidija pēc rakstura ir vēsa aprēķina sieviete. Nevarētu teikt, ka tādu viņu pazinu jau skolas laikā, bet dzīve visu noregulē pa savam. Varbūt kaut kur nostrādāja gēni un tēva piemērs. Viņas radītājs vēl krievu laikos bija lielas rūpnīcas direktors. Negribas iedziļināties visādās blatu un sakaru būšanās, bet, zinot Lidijas dzīvesstāstu un cik smagi viss viņai nācis, var tikai apbrīnot, cik daudz viņa sasniegusi, un nav arī brīnums, ka ne ar vienu dalīties savos karjeras panākumos netaisījās. Par tādām mēdz teikt: «Vecene ar olām.»
Gados jauns vietnieks priekšniecei 45+
Esot lielas celtniecības firmas direktores amatā, lai atvieglotu savu dzīvi, viņa pamazām visus nepatīkamākos pienākumus novirzīja uz sava vietnieka pleciem. Viņš bija jauns, ambiciozs un arī pietiekami elastīgs, ja to prasīja situācija. Jau pēc nepilna gada strādāšanas vietnieka amatā Lauris sāka raidīt Lidijas virzienā nepārprotamus romantiskus signālus. Lidija savos 45+ gados nebija vairs no tām mazajām un naivajām zostiņām, kurām sāk griezties galva no viena sniegpulkstenīšu pušķa. Vēsi piemetusi visus situācijas plusus un nesaskatījusi kaut cik vērā ņemamus mīnusus, viņa pieņēma lēmumu neatraidīt jauno censoni, ja jau viņš tā grib papildu slodzi ārpus darba laika. «Viņš ir traks!» Lidija vēsi rezumēja, pūšot cigaretes dūmus griestos un ar smaidošām acīm sekojot romantiskajiem mutuļiem. Droši vien tā skatās haizivis no apakšas uz peldētājiem ar krāsainām peldbiksēm. Pilnīgi nodrebēju un gandrīz aizrijos ar kafiju, ko biju pagatavojusi speciāli pēc receptes, ko biju iemācījusies no Lidijas. Tādas kafijas padzeršanas un klačas mēs rīkojām regulāri, jo dzīvojām netālu viena no otras. Tā arī pēc kāda laika es jau biju lietas kursā, ka darbā viņi prasmīgi maskējās un izlikās, ka abus saista tikai darba attiecības. Bet es pa saviem alternatīvajiem kanāliem uzzināju, ka darbinieki ļoti mīļi izlikās, ka neko neredz un nesaprot. Visiem kantorī bija labi, un viss bija mierīgi. Bet tad viens nelaimīgs telefona zvans jauko idili izjauca tā, ka pēc tā pasaule vairs nekad nebija tāda kā agrāk.
Zvanus «no turienes» neapspriež
No rīta Lidija jutās vienkārši lieliski. Vakar viņa ar Lauri bija labi atpūtusies vīna restorānā, bet atlikušo nakts daļu pavadīja pie viņas, kūleņojot pa gultu. Neskatoties uz piesātināto programmu, viņa jutās atpūtusies, spirgta un jau pirms pusdienas laika bija darbā. «Labrīt, Lidija,» viņu sveica sekretāre Renāte. «Jums zvanīja no ministrijas.» Direktore tikai pamāja ar galvu un iegāja savā kabinetā. «Atliek tikai man nedaudz aizkavēties, kā uzreiz visiem jāsāk panikot un zvanīties. Visiem vajag tikai mani,» viņa nīgri nodomāja, rūpīgi pētot krunciņas. Šīs sasodītās krunciņas pie acīm un mutes kaktiņos viņu tracināja. «Kurš vispār izdomājis stulbo teicienu - novecot skaisti?!» Šādās pārdomās viņu iztraucēja telefona zvans, un Lidija pacēla klausuli. Valdonīga un pazīstama vīrieša balss ar viņu sausi sasveicinājās. Pāris nenozīmīgas frāzes un tad norādījums pieņemt darbā jaunu un perspektīvu meiteni, kura esot «ļoti talantīga un vieš lielas cerības». Lidija atbildēja, ka visu sapratusi, un nolika klausuli. «Visticamāk, ka viņa tev gultā kaut ko vieš. Jums jau labi no augšas dot rīkojumus, bet man tepat uz zemes kaut kā jādzīvo un jāizrullē visas stulbās situācijas.» Darāmā todien jau tā bija līdz kaklam. Vajadzēja iet pusdienās, izķemmēt lielveikalu un vēl apmeklēt turpat esošo masāžas un kosmētisko salonu, jo priekšā garas brīvdienas. Viņa nolēma izsaukt pie sevis vietnieku. Pēc pāris minūtēm viņš jau bija kabinetā. «Labdien, direktores kundze,» viņš pieklājīgi noteica, it kā nebūtu kopā pavadījuši nakti. Viņa paskatījās uz vietnieku, atcerējās pagājušo nakti un pat viegli sagriezās galva. «Cik viņš, nelietis, tomēr ir lielisks! Tik slaids, ar platiem pleciem, stiprām, muskuļainām rokām, labsirdīgām acīm un ellīgi stingru presīti... Nu nekas. Galvenais, lai neaizmirst, kas viņu par cilvēku pataisīja!» «Sēdieties, Lauri. Man ar jums jāapspriež kāda lieta.» Viņš apsēdās ādas krēslā, pielaboja kaklasaiti, piešķieba galvu un sagatavojās rūpīgi klausīties. Lidija centās padzīt no galvas uzpeldējušās pagājušās nakts notikumus un piešķirt savai sejai atbilstošu lietišķu izteiksmi. «Man zvanīja no ministrijas - Pats... Un uzdeva pieņemt darbā kādu meiteni. Viņam atteikt mēs nevaram. Tātad, Lauri, padomājiet, kur mēs viņu varētu iekārtot.» Dzirdētais rīkojums ne mazākajā mērā vietnieku nepārsteidza, un seja saglabājās pilnīgi mierīga. Viņš zināja, ka rīkojumus «no turienes» neapspriež, ja firma grib turpināt saņemt labus pasūtījumus. «Es par to padomāšu, un tas tiks izdarīts, direktores kundze. Vai būs vēl kādi norādījumi?» «Lai viņa ienāk pie manis. Es gribu ar viņu aprunāties un saprast, kas viņa ir un uz ko spējīga.»
Meitene ar divām augstākajām izglītībām un ambīcijām
...Viņa gāja pa ielu ar augstu paceltu galvu - jauna, skaista, par sevi pārliecināta meitene. Viņas papēdīšu klaudzoņa jautri dzirkstīja pa bruģi un bija dzirdama jau pa gabalu. Visu vecumu un gabarītu vīrieši kāri noskatījās nopakaļ. «Sākot ar šodienu, mana dzīve mainīsies uz visiem laikiem. Tēti varēšu neklausīt. Apnicis jau ar saviem mūžīgajiem norādījumiem. Bet jaunajā kolektīvā gan jāpacenšas ieņemt pienācīgu vietu!» Viņa apstājās pie jauna nama un uz bronzas izkārtnes izlasīja firmas nosaukumu. Uzgājusi pa pulētajām kāpnēm, viņa iegāja pa lielām stikla durvīm, kuras ar klusu šņācienu pašas atvērās viņas priekšā. Iegāja plašajā hallē un piezvanīja uz numuru, kur sekretāre pateica, kurā stāvā un kabinetā viņu gaidīs. Jau pēc dažām minūtēm jaunā dāma bija direktores kabinetā un sasveicinājās. Pie galda sēdošā sieviete atbildēja un piedāvāja apsēsties. Apmeklētāja atsēdās uz krēsla maliņas un ar slepu skatienu apskrēja ar acīm apkārt telpai, bet tad arī pievērsās kabineta saimniecei. Tā cieši skatījās uz viņu un pat acis nepamirkšķināja, parasti mēdz teikt - kā pitons uz trusīti. Likās, ka jau no tāda skatiena vien meitenei vajadzētu izkrist cauri zemei. Bet nekā! Viņa skatījās direktorei tieši acīs un pat jutās diezgan komfortabli, jo pirmo drebuli, kas bija iemeties kakla muskuļos, viņa bija veiksmīgi pārvarējusi. Redzot, ka «hipnozes seanss» nekādus taustāmus rezultātus nedod, direktore pārtrauca klusuma brīdi. «Mani sauc Lidija Ozoliņa, esmu firmas direktore. Savu laiku protu cienīt, tāpēc uzreiz pāriesim pie lietas. Tātad, kā jūs godāt?» «Mani sauc Ārija Kalniņa,» atbildēja meitene. «Un uz kādu amatu mūsu kompānijā jūs gribētu pretendēt?» Šis jautājums atkal skanēja visai augstprātīgi, bet Āriju tas neko daudz nemulsināja. «Pirmajā laikā esmu gatava strādāt jebkurā vadošā amatā, bet vēlāk… tad jau redzēsim.» Direktore savilka uzacis un līdzjūtīgi pasmaidīja. «Tā uzreiz un vadošā amatā? Čabulīt, jums vispār ir izglītība?» «Es jums neesmu nekāds «čabulītis»,» atcirta pretendente. «Man ir divas augstākās izglītības.» «Varbūt varu uzzināt jūsu specializāciju?» ar vāji slēptu žulti un ironiju balsī pavaicāja direktore. «Esmu darba drošības inženiere un pilsētceltniecības arhitekte,» lepni atbildēja jauniņā. Lidija izbrīnā savilka uzacis teju līdz matiem: «Jā... Šitā meitene tālu tiks. Un vēl ar tādiem sakariem ministrijā. Labi, lai tik strādā, iespējams, vēl pat man kādreiz noderēs.» «Nu, tad tādā gadījumā, Ārija, varat uzskatīt, ka esat pieņemta darbā.» Meitene pateicās, atsveicinājās un ar mirdzošām acīm izgāja no kabineta.
Nepateicīgais jāklis
Sākot ar šodienu, Lidija juta, ka kaut kas vairs nav kā vajag. Likās, ka biroja darbinieki viņai aiz muguras kaut ko sačukstas, un reizēm pat izdzirdēja kādu izsmejošu toni viņu balsīs. Kad Lidija redzēja savu vietnieku jaunās meitenes kompānijā, viņu pat sāka kratīt tādi kā greizsirdības drebuļi. No malas izskatījās, ka viņi ir pat ļoti saderīgs pāris. It kā ar to vien būtu par maz, Lauris ar visādiem iemesliem centās no viņas izvairīties ārpus darba laika. Tas viņu «besīja» vēl vairāk. Un tad vienu reizi neizturējusi viņa izsauca vietnieku pie sevis kabinetā un aizslēdza durvis. «Nuu, Lauri... Kā tad tev mūsu jauniņā?» teatrāli pajautāja greizsirdīgā sieviete. «Droši vien gultā diezgan laba?» «Jā,» atbildēja vietnieks, nemaz nesamulstot. «Kā?!» negaidījusi tik tiešu atbildi, direktore iekliedzās tik skaļi, ka likās - no apkārtējiem jumtiem gaisā pacēlās pārbiedēti baloži. «Kā tu tā vari teikt? Tu, nepateicīgais jākli! Es tavā labā esmu tik daudz darījusi!» Lidija piegāja pie vietnieka un cirta spēcīgu pliķi. Taču viņš veikli izvairījās no tā un vēl uzspēja pieturēt Lidiju, lai tā, zaudējusi līdzsvaru, nepaklūp. «Es tavā labā esmu darījis ne mazāk,» viņš cieti noteica. «Un vispār pacentīsimies iziet no šīs situācijas kā civilizēti cilvēki.» «Neaiztiec mani ar savām netīrajām rokām!» spiedza Lidija. «Viņa to vēl nožēlos. Es viņai to nokārtošu.» «Lidija, lūdzu, izbeidz. Tu taču esi gudra sieviete un saproti, ka neko nevarēsi izdarīt.» Viņa pēdējie vārdi lika Lidijai izplūst asarās… Pēc dažām dienām viņa realizēja kādu plānu: uz sava darba galda augstais ministrijas ierēdnis ieraudzīja atnestu lielu ierakstītu vēstuli. Viņš to nesteidzīgi atplēsa un uzmanīgi iedziļinājās tekstā. «Augsti godātais Kalniņa kungs! Jums droši vien būs interesanti uzzināt, ka jūsu ieteiktā meitene dzīvo ļoti amorālu dzīvesveidu, viņa uz katra stūra diskreditē jūsu labo vārdu un cieņu, kā arī taisās precēties ar savu piedzīvotāju Lauri Goldmani. Šī informācija ir absolūti droša, un, ja jums ir vēlēšanās, to ir ļoti viegli pārbaudīt.» Parakstīta vēstule bija lakoniski un tradicionāli - «Labvēlis». Pēc tam Lidija atkal izsauca pie sevis vietnieku. Viņa burtiski staroja aiz laimes. «Sēdies, Lauri. Sēdies, dārgais! Tu esi lietas kursā, ka esi zaudējis? Un tas tev būs pamatīgs «zāģis». Jo viņš...» viņa izteiksmīgi pacēla gaisā rādītājpirkstu, «...viņš tevi saberzīs pulverī un atlikušo dzīves daļu varēsi bomžot pa stroikām kaut kur Balvos!» «Ā... ar to tu, Lidija, domā savu vēstuli uz ministriju?» jautājoši uz viņu paskatījās vietnieks. «Taisnību sakot, es biju domājis, ka tu esi gudrāka. Ārija nav Kalniņa mīļākā, bet gan meita. Un viņam nav nekas pret mūsu laulībām. Un ja vien tu spētu iedomāties, kā viņš par tavu sacerējumu smējās. Starp citu, viņš joprojām tevi uzskata par lielisku cilvēku savā vietā, tā ka tu vari neuztraukties. Vismaz pagaidām. Bet kā būs tālāk, to mēs vēl paskatīsimies…» Un tajā brīdī Lidija saprata, ka ir pazaudējusi profesionālo «ožu». Viņa bija tik pārņemta ar sevi, savām sirds likstām un atmaksu nepateicīgajam jāklim, ka nemācēja salikt kopā vienkāršas sakarības… Ministrs Kalniņš, jaunā censone arī Kalniņa…! Nu kā viņa varēja to nepiefiksēt… Kopš tā laika Lidija gultu un darba attiecības kopā vairs nejauc.
