VAKARA ZIŅAS. Attiecību pieredze: "Labrīt, mana jaunā dzīve!"

 
©Pixabay

Labs un interesants darbs, tusiņi ar kolēģiem, izstādes un darba komandējumi uz dažādām valstīm un pa mūsu pašu mīļo Latviju – tas viss, protams, ir ļoti jauki. Bet, kā izrādās, ar to nav pietiekami, lai sieviete būtu pa īstam laimīga. Protams, katrai jau ir izdomāti savi laimes kritēriji un mērķi, uz ko tiekties, un, tos sasniedzot, pat var kādu brīdi dzīvot un nenopriecāties, taču klasiskais variants iestājas tumšā, depresīvā rudens vakarā, kad īsti vairs nevari saprast – kam tas viss vajadzīgs?

Negaidīta tikšanās

Bija silts un rudenīgi pelēks novembra vakars. Gaisā jautās pielijušās zemes un trūdošo lapu aromāts. Aija gāja mājās no darba un ar pūlēm valdīja asaras. It kā nekas īpašs - parasta depresija. Viss bija gluži kā pēc grafika - viņa jutās pilnīgi iztukšota un salauzta pēc kārtējā nobeigtā projekta. Trīs nedēļas bija pagājušas pilnīgā trako mājā, mēģinot izdabāt ministrijas ierēdņiem, skaidri zinot, ka viņu kompetences līmenis projektā ir vienkārši nožēlojams. Taču tas netraucēja viņus taisīt gudras sejas un skolotāja tonī dot padomus un «vērtīgas» norādes, lepni metot atpakaļ gatavo projektu, turklāt nevienu neinteresēja, ka tās norādes bija pilnīgi pretrunīgas un viena otru izslēdzošas. Kā parasti, projektu vajadzēja izstrādāt rekorda cienīgos termiņos, jo atbildīgās kundzītes departamentā bija sev vien zināmu iemeslu dēļ vilkušas gumiju un pa to laiku nekas nenotika. Viena brauca ceļojumā, otra komandējumā, bet tās, kurām bija jāaizvieto, vienkārši nedarīja neko, lai tikai nevajadzētu uzņemties atbildību. Birokrātiskais aparāts visā savā krāšņumā! Pa ceļam uz mājām viņa iegāja lielveikalā un nopirka konjaku, lai šovakar varētu atslēgties un novilkt treknu strīpu pēdējo nedēļu murgam cīņā ar ministrijas vecmeitām. Kā parasti, radusies sajūta, ka beidzies kāds viņas dzīvē svarīgs posms. Tāpat viņa zināja, kas būs tālāk. Jauns projekts, tikšanās un pasēdēšana ar draugiem, droši vien aizies uz kādu teātri vai kino. Tā bija vienmēr, un tā, visticamāk, būs arī šoreiz. It kā jau tīri nekas šāda perspektīva, viss normāli, tikai pēdējā laikā viņa juta, ka pietrūkst kaut kā svarīga. Aija bija nogurusi no vientulības. Viņa sapņoja par savu ģimeni. Lai blakus būtu kāds, kuram viņa pa īstam ir vajadzīga. Kāds, kuram ieritināties padusē un justies drošībā. Viņa savā iztēlē uzbūra romantiskas ainas sveču gaismā, kurām sekoja kaisles pilnas naktis. Un pēc tām no rītiem varētu gatavot mīļotajam brokastis, bet pēc tam šķiroties nedaudz paskumt un ar nepacietību gaidīt nākamo vakaru. Tad ļauties glāstiem un, ieritinoties blakus mīļotajam, atzīties viņam, cik ļoti jūtas vientuļa un cik ļoti sapņo par siltu jūru, karstām smiltīm un viņa spēcīgajām un spalvainajām rokām... «Tā. Viss, pietiek! Labāk par to nemaz nesapņot. Tā jau s.dīgi, labāk pastaigāšu pa veikalu un nopirkšu sev kādu nevajadzīgu blūzīti!» Aija pārtrauca savas pārdomas, jo no tām tiešām labāk nekļuva. Ieejot trauku veikalā, viņa atjēdzās, ka ar degunu atdūrusies pie plaukta ar vāzītēm. Ieskatoties plauktos, viņa sevi pieķēra pie domas, ka mājās nekad nav bijušas pa īstam skaistas vāzes. Laikam jau tāpēc, ka pēc tās nav arī bijusi liela vajadzība. Ciemiņi pie viņas nāca reti. Skaidra lieta, jo parasti viņa līdz vēlam vakaram bija darbā, un nebija nekāds brīnums, ka tur valdīja vientulības sajūta. «Nopirkšu sev ziedu vāzīti,» viņa nosprieda. «Varbūt vismaz tad manā dzīvē kaut kas mainīsies.» «Eu, sveika! Vai tad nemaz neatceries mani?» Aija atrāva skatienu no grieķu klasicismā veidotas vāzītes un pagriezās. Blakus stāvēja slaids brunets ar brūnām acīm, nelielu rētu virs labās uzacs un nedaudz sirmiem deniņiem. Aijai likās, ka viņa to jau kādreiz ir redzējusi. «Es, protams, saprotu. Daudz ūdeņu jau ir aiztecējis kopš tās dienas. Mūs toreiz sapazīstināja Aldis, kad bijām Briselē uz konferenci un tu vēl premjeru intervēji. Atceries? Es toreiz banketā neveikli pagriezos un ar elkoni apgāzu tavu šampanieša glāzi.» «Ak, jā. Tiešām,» Aija tagad atcerējās: «Roberts! Un arī uzvārds tev tāds... nelatvisks.» «Ozoliņš...» saminstinājās vīrietis. «Nu ja ka! Piedod, ka uzreiz nepazinu. Gribēji kaut ko nopirkt?»



Sapņu dzīvoklis klusā rajonā

Viņi tiešām bija iepazinušies pirms gada Briselē, bet todien viņai galīgi nebija laika un noskaņojuma. Aija tieši pirms desmit dienām bija izšķīrusies ar savu puisi, ar kuru bija četrus gadus ilgās attiecībās. Viņa ļoti pārdzīvoja savu dvēseles drāmu. Bet tagad, patinusi atpakaļ filmiņu, lieliski atcerējās to banketu. Un Robertu - slaidu lamzaku, kurš pamanījās viņai uz kleitas izgāzt šampanieša glāzi. «Tipisks basketbolists!» viņa toreiz tikai noteica. «Tu, lūdzu, nedusmojies uz Robi,» viņai ausī iečukstēja Aldis. «Robis tikko ir izšķīries no sievas un galīgi nav savā šķīvī. Mēģina visiem parādīt, ka viņam vienalga, un mēs taisām tādu skatu, ka to neievērojam. Pamēģini tu arī nepievērst tam uzmanību.» Aija toreiz saprotoši pamāja, ka situācija ir skaidra. Kuram gan, ja ne viņai, bija saprotamas izjūtas, ko nozīmē šķiršanās? Nu bet tagad jau ir pagājis laiks... Visticamāk, viņš jau ir sev atradis kādu un varbūt pat jau nodibinājis jaunu ģimeni. «Nu tad izvēlējies, kuru vāzi pirksi?» Aija noprasīja. «Nē. Vispār par vāzēm nemaz nebiju iedomājies, jo biju atnācis ar domu nopirkt kādu šķīvi un krūzītes,» saminstinājās Roberts. «Laikam es te diezgan stulbi izskatos, šajā nodaļā, bet man nu ir sācies jauns posms dzīvē. Un jaunajā dzīvē ir vajadzīgi šādi tādi trauki...» «Esi precējies vai pat jau kļuvis par tēti?» «Nē, nē. Iemesls ir pavisam cits. Es tepat netālu rajonā nopirku jaunu dzīvokli. Taisnību sakot, es pēdējo parakstu par pieņemšanu uzliku tikai vakar. Paklausies, varbūt tu kopā ar mani atnāksi novērtēt, vai bija vērts. Tu ar savu dizaineres aci varēsi novērtēt un varbūt arī kaut ko ieteikt?» Un Aija piekrita. Izrādījās, ka dzīvoklis jaunajā projektā ir tepat netālu. Jaukā vietā, apkārt daudz koku, kluss rajons. Tikai desmit minūtes līdz veikalam. «Tu tikai nebaidies, ka nav nekādu mēbeļu,» mierināja Roberts, slēdzot vaļā durvis. Ieslēdza gaismu, un «Iļjiča spuldzīte», kas karājās tievā vadiņā, spoži apspīdēja plašu koridoru. Un tajā brīdī Aija saprata, ka tieši par tādu dzīvokli viņa bija sapņojusi visu mūžu. Milzīga halle ar baltām sienām un liela lodžija. Vienkārši pasaka. Viņa pasmaidīja un, pagriezusies pret Robertu, teica: «Es domāju, ka tu esi izdarījis labu pirkumu.» Piegājusi pie loga, viņa bungoja pa ar pirkstiem pa palodzi un cerēja, ka Roberts nesajutīs viņas izjūtas un saviļņojumu. «Un ko tu domā darīt ar mēbelēm? Vai esi jau izvēlējies?» «Nu, taisnību sakot, es neesmu liels speciālists šajā jautājumā un neko daudz no tā nesaprotu. Ir ideja, ka jānopērk liela gulta, un vairāk man arī neko nevajag. Mājās es atnāku tikai pārnakšņot. Nu labi, vēl domāju, ka jānopērk gudrs kafijas aparāts, kas pats samaļ pupiņas,» iesmējās Roberts. «Vienkārši, ja es no rīta neiedzeru divas kafijas, tad es tā arī visu dienu nevaru pamosties.» «Es tev varu ieteikt nokrāsot šeit sienas gaišā kafijas krēma krāsā, un ar baltiem, cakainiem aizkariem lodžijas siena tev būs kā pasaka,» Aija lietišķi profesionāli piemeta iespējamos variantus istabas iekārtojumam.



Nakts pārvērš par mazu, trauslu meiteni

Pa to laiku Roberts no kādas kastes izvilka vīna pudeli un, parakājies citā kastē, sadabūja arī divas glāzes. Tā ar vīnu gudros prātojumos pagāja vakars. Roberts pastāstīja, ka ar sievu jau īstenībā sen šķīries, tikai pirms gada bija oficiāli noformējis laulības šķiršanu un ļoti to pārdzīvojis. Visi viņa dzīves plāni bija izšķīduši. Un tikai tagad viņš sācis saprast, ka dzīve turpinās. Savukārt Aija atrada dzirdīgas ausis, kam varēja izstāstīt savas darba problēmas un no tām izrietošās depresijas. Kādā brīdī vīns bija izdzēries un gaisā iekārās neveikla pauze. Abi saskatījās. «Zini,» neveiklo klusumu pārtrauca Roberts, «atstāj man savu mobilā numuru, bet es, kad būšu šeit iekārtojies, tev piezvanīšu, un mēs varēsim nosvinēt sālsmaizi.» Viņa piekrita. Un, ejot uz mājām, pie sevis smaidīja. Viņa zināja, ka Roberts rīt piezvanīs... Roberts piezvanīja pēc divām nedēļām un ielūdza uz sālsmaizi. Kā jau bija solījis. «Nu, ko. Nekādas romantikas nebūs...» Aija saprata situāciju. Vienkārši vīrietis izpilda solījumu. Arī nav slikti. Viņa nopirka kafijas servīzi, uzvilka džinsus (tāpat uz kastēm būs jāsēž) un gāja ciemos. Bet, kad viņa iegāja istabā, aiz izbrīna noelsās. Krēmkrāsas sienas un sniegbalti, pufīgi aizkari lieliski saderēja ar lielo un tumšo ķirškoka gultu. «Nolēmu sekot taviem ieteikumiem, piedod, ka nepiezvanīju agrāk, bet gribēju visu pabeigt, pirms tu ierodies. Tev patīk?» Protams, pie velna, viņai te patīk! Viņai te patīk viss. Gan mēbeles, gan aizkari, gan viņa rūtainais krekls, gan viņa basās kājas. Tik mājīgi... Pēc tam, ērti iekārtojušies dīvānā, viņi dzēra vīnu un ēda veikalā taisītos salātus. Aija saprata, ka šovakar viņa nekur vairs prom neies... «Jā, nekad nevari zināt, kur nokritīsi, un nekad nevari zināt, kas tev palīdzēs piecelties,» Aija atcerējās senu islandiešu parunu, stāvot uz lodžijas. Roberts vēl saldi gulēja, apkampis spilvenu. Rīts bija apmācies, bet sirds bija tik priecīga un gaiša! Pilsēta bija jau pamodusies, un uz Jūrmalas šosejas bija dzirdama mašīnu šņākoņa. Aija pati brīnījās, kā viņa pa vienu nakti bija atkal pārvērtusies par mazu, trauslu meiteni. Viņa iegāja istabā un ar aizturētu elpu skatījās uz guļošo vīrieti, kurš tik negaidīti bija viņas dzīvi piepildījis ar jēgu. Tas ir vienkārši fantastiski, ka mūs abus kā tādus klaiņojošus kaķus bija savedis ar deguniem kopā kāds līdzjūtīgs sargeņģelis! Kad iezvanījās modinātājs, Aija, uzvilkusi saimnieka rūtaino kreklu, gāja darbināt jauno kafijas aparātu. Ar tasīti kafijas viņa apsēdās uz gultas malas un ar pirkstu galiņiem pakutināja snaudošā Roberta degunu: «Celies, mīļais.» Viņš, plati smaidīdams, atvēra acis - novērtēja ainavu un izstaipījies, it kā neticot savām acīm, noteica: «Nu, labrīt, mana jaunā dzīve! Un cik labi, ka tā sākas sestdienas rītā!»