Bēdīga pieredze attiecībās neļauj būt drosmīgam nākamajās, jo, ja nu atkal... Neviens negrib vilties un izjust sāpes. Elīna, kas sevi uzskatīja par veiksmīgu biznesa sievieti, bija viena no tām piesardzīgajām. Un kur nu vēl attiecības ar gados jaunāku! Bet dzīvē kā jau dzīvē... Negaidot var pienākt diena, kad tu atkal sajūties kā savos 16...
Kuģa kapteinis savā salonā
«Tīna, tikai nesajauc atkal balinātājus, tev pēc piecām minūtēm būs tā trakā, kas mums draudēja visu uzspridzināt! Irēnīt, pēc pusdienām atvedīs slaveno meitenīti Annu uz «bizītēm». Un tikai nevajag šķobīties un tā izbolīt acis. Vismaz šoreiz viņu atvedīs omīte, nevis māmiņa, un to jau vēl var pieciest.» Šāds bija parasts rīts «trako mājā» - manā salonā, kurā, kā ierasts, es visiem darbiniekiem no rīta devu vērtīgas norādes un padomus, jo privātais skaistuma salons, tas jums nav krāniņus uz sienām zīmēt, bet gan nopietna māksla un regulāras galvassāpes. Nu jau divus garus gadus esmu kā kuģis patstāvīgā garā reisā un cenšos savā biznesā neuzskriet zemūdens rifiem, sēkļiem un viltīgiem konkurentiem kaimiņos. Pa visu šo laiku man nav bijis laika pat padomāt par atvaļinājumu. Uz darbu nāku pirmā un aizeju pēdējā. Esmu administratore, universāls frizieris un apkopēja vienā personā. Un nevienam par to nesūdzos. Pat esmu drusciņ lepna par sevi. Tomēr - biznesa sieviete, tas ir nopietni, ja vēl ņem vērā to, ka man nav tāda veida balsta kā vīrs pilsētas mērs vai vismaz policijas priekšnieks. Man vispār nav nekāda vīra. Un arī par to nesūdzos. Nemaz. Esmu jau pieradusi. Savos trīsdesmit trīs gados esmu veiksmīga, ellīgi jauka un pilnīgi brīva. No ģimenes, bērniem un pienākumiem...
Profesijas noslēpumi salona aizkulisēs
«Meitenes, desmitos no rīta visām griešana un veidošana pēc pieraksta. Viss pilns līdz vakaram. Kā nekā pēdējā sestdiena šogad. Dieniņa solās būt karsta. Būšu «recepšenā» un centīšos pieņemt gribošos no ielas. Dzirdīšu viņus ar kafiju, līdz kāda no jums atbrīvojas. Aiziet!» Klabošas šķēres, kņada, dūcošu fēnu sīkšana un brašs radio dīdžejs fonā ar savu «bum bum bum» sākumā uzdzen azartu un kaujas spējas. Tuvāk vakaram manas meitenes, protams, nogurs, manikīra meistare netīšām izgāzīs lakas noņēmēju, tā ka viss kvartāls smirdēs, un, ja vēl trāpīsies kāda kaprīza caca kliente, tad vari kaut vai skriet un lēkt straujā Daugavā. Es te nesūdzos, vienkārši paveru profesijas noslēpumu plīvuru. Velns! Tūlīt tak atkal atvedīs to necilvēcīgi izlutināto meiteni Annu uz «franču» bizītēm. Vajadzēs viņas uzmanības novēršanai aizskriet nopirkt staipīgās konfektes. Uz bodi!.. Tādā skrējienā pagāja visa diena... Bez divdesmit minūtēm deviņos vakarā slēdzu nost ūdeni un gaismu palīgtelpās. Fūū, dienu izturējām un vakarā neviena nenoģība - ne kolektīvs, bet kaut kāda ledlaužu flote. Tagad tik ātrāk mājās siltā gultiņā... Izgāju foajē un pilnīgi satrūkos - tur viens pats stāv un mīcās kāds jauns vīrietis. «Labvakar. Vai pie jums var nogriezt matus?» «Sveicināti. Ee.. bet mēs jau taisāmies ciet un neviena meistara vairs nav.» Bet vīrietis, uztaisījis tādas lielas un apaļas acis, sāka diedelēt: «Bet jūs? Vai tad jūs nemācētu nogriezt? Saprotiet, man rīt no rīta ir ļoti svarīga tikšanās, bet es esmu noaudzis kā tāds pinkains krancis.» «Un ko tad pa dienu neatnācāt, ja reiz tik svarīga tikšanās?» «Ai, pa visādām iestādēm bija jāskraida un nesanāca laiks. Nu, lūdzu, lūdzu... Es parādā nepalikšu!»
Pateicība par matu griešanu
Un es sāku veikt varoņdarbu. Apliku priekšautu, sēdināju puisi krēslā, mazgāju viņam galvu un ņēmu rokās šķēres. Un ne jau dēļ apsolītā atalgojuma, bet tāpēc, ka no pārguruma laikam galvā bija kaut kas sagriezies šķībi. Viņam bija apbrīnojami zīdaini mati. Tādus vajadzētu nevis griezt, bet gan audzēt garus, līdz pleciem un tad kaut kur laist auļos ar zirgu pa prēriju kā kovboji no vecām cigarešu reklāmām. Mēdz teikt, ja kādam ir mīksti mati, tad tam ir maigs raksturs... Laiku pa laikam ieskatoties lielajā spogulī, visu laiku uzrāvos uz sev pievērstu ciešu skatienu. Nezinu pati, kāpēc, bet tas mani mulsināja, un es biju spiesta nolaist acis. Cik viņam varētu būt, nedaudz virs divdesmit? Pilnīgi droši, ka trīsdesmit viņam nav. Zaļš gurķis vēl... Beigusi griezt, atteicos no dāsnās dzeramnaudas, bet puisis sabozās: «Varbūt tad es vismaz varu jūs aizvest līdz mājai?» Atteicos, pati nezinot, kāpēc. Tipināju mājās rudenīgajā ziemas vakarā, un dvēseli grauza maziņš nožēlas velniņš. Pēc pāris dienām, izejot no sava salona, saskrējos ar lieliskā galvas apmatojuma īpašnieku. «Ko, kaut kas nav kā vajag? Atnācāt ar pretenzijām?» prasīju. Viņš plati pasmaidīja: «Nomierinieties, es atnācu pateikties par labo frizūru. Mana darba tikšanās sanāca augstākajā līmenī. Un domāju, ka jums tur ir ļoti liels nopelns. Un tik tiešām, atļaujiet, es tomēr jūs šovakar aizvedīšu mājās.» Ārā pūta riebīgs vējš un smidzināja sīks lietus ar sniegu. Es biju piekususi kā zemnieka zirgs un, kaut arī līdz mājai bija tikai pāris kvartālu ko braukt, es ar baudu iesēdos mīkstajā auto sēdeklī un izstiepu kājas... «Mani sauc Zigmārs,» smaidot iesāka jauneklis. «Kur brauksim, mana lieliskā meistare, kurai pat vārdu nezinu?» «Pa labi, pēc tam pa kreisi un līdz galam. Mani sauc Elīna...» «Lieliski! Tātad dzīvojam pavisam netālu viens no otra. Bet kā būtu, ja es tagad nedaudz pagaidītu pie jūsu mājas, un pēc laiciņa mēs aizbrauktu tālāk kaut kur iekost vakariņas?» «Ūja, Zigmār! Jūs vispār saprotat, pēc kā tas izskatās? Un, ja nu mani mājās gaida vīrs un mazi bērni?» «Maz ticams,» mazliet nekaunīgi, bet, mīļi smaidot, viņš atbildēja. «Ja būtu vīrs, tad gan jau viņš tādā vakarā sagaidītu pie darba. Bet bērni, jā, tie gan varētu būt.» «Nav viss. Ir tikai kaķis,» sabozusies no viņa nekaunības atbildēju. Acīmredzot jauneklim ir visai melna humora izjūta, ka pateicības vietā ber sāli uz rētām un vājākajām vietām manā biogrāfijā. «Kā sauc zvēru?» neveikli mēģināja pajokot puisis. «Es jau teicu, ka Elīna, var vienkārši Līna,» pārspēlēju bumbu viņa pusē ar cerību, ka izklausīsies gana asprātīgi. «Sapratu. Tad es gaidu. Zvēram Līnei ir dotas piecpadsmit minūtes uz desantēšanos. Būšu mašīnā un pacietīgi gaidīšu.»
Attiecības kā mežonīgs tango
«Nūū, jāā... diezgan stulbi sanāk...» nodomāju pie sevis, sēžot kafejnīcā. Siera kūka ar tēju man, bet kafija ar saldējumu viņam - tipisks skolnieku komplekts. Šim lieliskajam puisim, vārdā Zigmārs, ir divdesmit seši gadi. Un kāda velna pēc viņš te dīdās apkārt jau padzīvojušai un daudz ko savā dzīvē redzējušai sievietei, man pilnīgi nav skaidrs. Viņš izrādījās gudrs, jauks un uzstājīgs, kas gan bija pilnīgā pretrunā teorijai par viņa «maigajiem matiem» un «maigo raksturu». Situāciju vēl vairāk uzskrūvēja tas, ka rītdien es tiku uzaicināta uz pilnīgi oficiālu randiņu! Jēziņ baltais, nu tā tak nenotiek!.. Ja viņš vēl būtu četrdesmitgadīgs vecis ar nelielu vēderiņu, tad es zinātu, kas jādara, bet tagad?!... Kaut arī nez vai tas būtu tas, kas mani atturētu. Pēdējās attiecības man bija no sērijas - «ar divstobreni zem spilvena» un beidzās kā pilnīgs vājprāts. Pēc šķiršanās likās, ka rīts nekad nepienāks, bet dzīve turpināsies kā mūžīga krēsla. Mūsu attiecības atgādināja mežonīgu tango - pusgadu viņš mani lenca, līdz uzkarsa līdz baltkvēlei, bet es viņu turēju distancē, mēģinot aprast ar viņa straujo raksturu. Toties tad, kad norāvos no savām ķēdēm, tad viss gāja pa gaisu un manā dzīvē valdīja tikai kaisle. Pēc gada tā pieklusa, nolēmām pārbaudīt savas jūtas un... izšķīrāmies. No tā laika esmu sapratusi, ka īsta šķiršanās notiek bez liekiem vārdiem un nopūtām. Ja šķiras ar garām prelūdijām, tad tas nozīmē, ka vēl cer kādreiz atgriezties vai arī cer, ka otrs metīsies pie kājām un lūgsies palikt kopā. Bet mēs toreiz viens otram beidzāmies kā filmas seanss... Viņš bija sešus gadus vecāks par mani, bet tik un tā mums viss izgaisa kā rīta migla. Un vai tad tiešām kas prātīgs man sanāks ar puisi, kas varētu būt mans jaunākais brālis?
«Steidzami vajag tavu palīdzību!»
Uz randiņu neaizgāju. Aizmuku jau laikus mājās, liekot frizētavu aizslēgt meitenēm. Telefonu zemiskā kārtā izslēdzu. Un vajadzēja man viņam atstāt savu numuru! Iebēru kaķim pilnu bļodiņu ar barību, pati sev sataisīju šampinjonu salātus. Varbūt paskatīties kādu filmu? Sameklēju kādu seriālu, ēdu un piecpadsmit minūtes skatījos vienkārši ekrānā. Sapratu, ka filma ir drausmīgi garlaicīga un dīvāns, uz kura biju iekārtojusies, ir no vienas vietas pilns ar asām durstīgām adatām. Varbūt uzlikt sev sejas masku?.. Grozījos vannasistabā pie spoguļa, pēc tam sāku griezt istabā vingrošanas riņķi, cerot, ka stress un speķītis paši no tā izkūpēs gaisā. Tas ātri apnika. Atkal ielīdu dīvānā, tinu matus ap pirkstu un ar karotīti salātos zīmēju iedomātus mākoņus. Kas notiek, ko es te nervozēju?! Un ja nu izdarītu kaut ko patiešām derīgu, piemēram, izgludinātu gultas veļu?.. «Beidzot arī līdz tevīm manas rokas ir tikušas, viltīgais rūtainais pārklāj!» piedraudēju tam ar gludekli un ar efektīgu kustību iespraudu sienā štepseli. Bet tālāk viss notika kā šausmenē - sprakšķis, zibsnis, iestājās pilnīga tumsa un fonā paniska kaķa kāju dipoņa. Smirdēja pēc kaut kādas ļoti bīstamas ķīmijas. «Tā, nu, sveiki. Esam atbraukušas. Beidzot tas štepselis ir notrūcis. Ne velti mans bijušais teica, lai nekad aiz vada to sasodīto gludekli ārā nerauju. Notrūkšot, redziet. Un notrūka arī, maita! Ar visiem iespējamajiem efektiem! Un ja nu kaut kur sienā tagad gruzd vadi?!» Man sākās neliela panika. Tumsā sataustīju savu mobilo un sāku improvizēti un salti melot, tiklīdz mani savienoja ar abonentu. «Zigmār?! Lūdzu atbrauc. Man steidzami vajag tavu palīdzību! Es tieši taisījos uz tikšanos ar tevi, bet te pēkšņi man beidzās elektrība, un nu visā mājā svilst vadi.» Atvēru durvis, man rokās bija svece. «Negaidīti romantiski,» pasmaidīja Zigmārs. «Saki, ka taisījies uz tikšanos?» un izbrīnīti paskatījās uz manām trenūzenēm un izstaipīto tējas kreklu. Man kļuva neērti. It kā pieaugusi sieviete, bet mānos kā maza skuķe. Mans glābējs sveču gaismā izrāva apdegušo štepseli no rozetes un aizgāja rakāties pa sadales skapi. Jau pēc minūtes ar vārdiem «Lai top gaisma!» dzīvoklī atkal iedegās lampiņas. Uztaisīju kafiju un atsēdāmies uz dīvāna. Durstīgās adatas no tā bija kaut kur pačibējušas. Viņš aizgāja no rīta. Bez garas atvadīšanās un jaunu randiņu runāšanas. Pavadot viesi, biju izbrīnīta par pārmaiņām savā uztverē - viņš nemaz arī nebija vairs nekāds puika. Mierīgs skatiens, šauri sakniebtas lūpas un stipras saimnieciskas rokas... «Nu, malacis, Elīn! Tu pa vienu nakti no puikas uztaisīji sev vīrieti!» Aizgāju pie spoguļa un novērtēju sevi. Zem acīm nodevīgi riņķi no negulētas nakts, bet fizionomija gan nepieklājīgi apmierināta. Taisnība bija draudzenei - tādas naktis nāk veselībai tikai par labu. Varbūt viņam aizsūtīt kādu mīļu īsziņu? Līdz jaunajam gadam palikusi vairs tikai viena diena. Kaķis Boldriks trinās gar kājām un vaicājoši skatījās man acīs: «Nu, un kā mēs tagad dzīvosim tālāk?» Jēziņ, kāda gan es esmu muļķe. Un man atkal ir sešpadsmit gadu...