VAKARA ZIŅAS. Lieckalniņa: Ja dara pāri, vajag celties un mainīt apstākļus

 
Saruna ar Annu notika Rīgas Svētā Jēkaba Romas katoļu katedrālē, kur valda mierīga, sirsnīga un īpaša atmosfēra. ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Geštalta terapeite un teoloģe Anna Lieckalniņa Ziemassvētku gaidīšanas laikā kopā ar »Vakara Ziņām« iegriezās vairākās Vecrīgas baznīcās, lai pastāstītu par savām attiecībām ar reliģiju un ticību. Anna uzaugusi netālu no Rīgas Doma baznīcas un uzsver, ka Ziemassvētki viņai ir Kristus dzimšanas gaidīšanas svētki.

Bieži vien interese par reliģiju tiek ieaudzināta ģimenē. Vai arī jums reliģiskās vērtības iemācīja novērtēt vecāki?

Ziemassvētki ir tāds mierīgs, kluss, apgarots un apcerīgs laiks. Mazie brīnumi notiek katra dzīvē. Tikai jautājums, cik mēs uzmanīgi uz tiem reaģējam. Manā ģimenē tikai tēta mamma ir reliģioza. Viņa ir katoliete. Esmu uzaugusi pie Doma baznīcas. Mūsu dzīvoklī no virtuves loga katru dienu redzēju Doma baznīcu.

Man pašai radās vēlme uzzināt par Jēzu un sāku lasīt bērnu Bībeli. Tas ir mans ceļš ‒ kad redzēju, kur ir gaisma, gāju tai līdzi.

Skolas laikā dziedāju korī, ar kuru braukājām pa Eiropu un uzstājāmies baznīcās. Mēs satikām garīgus cilvēkus gan Francijā, gan Zviedrijā. Ļoti patika viņu rimtums un gaišā attieksme pret dzīvi. Automātiski saistīju to ar baznīcu un kristietību.

Teologs ne vienmēr nozīmē to, ka viņš ir reliģiozs un ticīgs cilvēks. Bet es tāda esmu. Bieži vien cilvēki, studējot teoloģiju, pazaudē ticību, bet pēc tam atrod. Teoloģija ietver ļoti plašu informācijas lauku, filozofiju un dažādas reliģijas. Ne tikai budismu, bet arī pagānismu. Tā ir tāda zinātniski akadēmiska disciplīna, kur tiek ar prātu saskaldītas reliģiozās doktrīnas. Pirms teoloģijas apgūšanas man bija sava sapratne par ticību, kristietību un to, kā pasaule ir uzbūvēta. Studējot teoloģiju, tas viss sabruka. Biju pazaudējusi pasaules uzbūvi uz gadu. Tā ir ļoti jocīga sajūta, kad tu staigā un nesaproti, kāda ir šī pasaule. Pēc gada es atguvu pasaules uzbūvi, bet tādās dzidrākās krāsās, arī ticību kristietībai. Saprotu, kādēļ ir lūgšanas pirms mises un kāpēc ir jānoslēdz mise. Kad lasi Bībeles tekstus, kaut kādā posmā izlasi teikumu un saproti vienu lietu, bet pēc tam, kad dzīvē esi attīstījies un gājis uz priekšu, saproti pavisam ko citu.

Esmu saskārusies ar cilvēkiem, kas saka, ka neiet uz baznīcu. Bet tad viņi aiziet un saka, ka mācītājs ir teicis tieši to, kas viņu dzīves konkrētajā situācijā bija vajadzīgs. Tas arī ir brīnums. Man bija draudzene, kas teica, ka netīšām ieslēgusi televizoru, kur mācītājs runājis tieši par to tēmu, kas viņai bija aktuāla. Es viņai saku, tas ir veids, kā eņģeļi un Dievs runā ar tevi. Jo eņģeļi burtiski nevar piezvanīt uz mobilo telefonu un pateikt to. Šie ir tie mazie brīnumi, kas darbojas mūsu dzīvēs.

Kā svinat Ziemassvētkus?

Jāatzīstas, ka Adventa vainags manās mājās nav. Adventa laiks un Ziemassvētki jau vairākus gadus ir mani iekšējie svētki.

Novēroju, ka lielveikalā, kur gribēju nopirkt pienu un maizi, nebija kur nolikt mašīnu, tādēļ ka visi cilvēki skrien pēc dāvanām. Piebraucot pie veikala, jūtu šo saspringtās burzmas enerģiju. Biju spiesta braukt uz citu veikalu, lai nopirktu sev pārtiku. Šobrīd ir ļoti liels dāvanu kults. Patērētāju kultūra un sabiedrība. Bet es tur neko nevaru mainīt, tāda šobrīd ir pasaule.

Man ir citādāki Ziemassvētki. Es izbaudu Jēzus gaidīšanu, kas man ļoti daudz nozīmē. Jēzus nākšana pasaulē ir ļoti daudz ko mainījusi. Skatoties uz pasaules vēsturi, to, kas notika līdz un pēc kristietības, kādas bija tradīcijas pirms un pēc. Tā ir laba vēsts: «Tev būs mīlēt. Tev būs cienīt.» Man tā ir mīlestības vēsts.

Es noteikti šajos Ziemassvētkos apsveikšu savus tuvākos. Bet es apsveicu ar to, ka šī gaisma ir nākusi pasaulē. Ar šādu attieksmi es apsveikšu savas meitiņas. Protams, manā dzīvē ir bijis arī laiks, kad esmu skrējusi pa veikaliem, lai meitai, krustmeitai varētu uzdāvināt septiņas dāvanas. Tagad es dāvinu nevis tādēļ, lai tikai uzdāvinātu, bet, ja ko dāvinu, tad ar mīlestību. Tas ir daudz jēgpilnāk. Es apsveicu ar gaismu un mīlestību uz šīs zemes.

Vai mūsdienās baznīca nav nedaudz aizmirsta? Cilvēkiem, skrienot ikdienas gaitās, nav laiks tajā iegriezties.

Esmu novērojusi tādu nenovīdību, garām skrienot. Nostāju: «Nē! Nē! Es uz baznīcu neiešu. Nelasīšu Bībeli.» Ir viedoklis, kaut arī cilvēks nav izlasījis nevienu evaņģēliju. Ja neesi iedziļinājies, nevari spriest. Tomēr redzu diezgan daudz muļķības komentāros. Kaut sistemātiski cilvēki nav pagaršojuši un iedziļinājušies, kas tas tāds ir. Kristietība reāli palīdz. Mums ir diakonijas centri. Ir dažādi veidi, kā kristīgā baznīca darbojas. Kad dalailama atbrauca uz Rīgu, viņš teica: «Ko budisms var mācīties no kristietības? Tieši šo praktisko palīdzēšanu.» Jo budisti ar to nenodarbojas, bet kristietība nes reālu rīcību. Kristieši nevis pārkāpj uz ielas guļošam nabagam pāri un pasaka, ka tāda ir karma, bet saka: «Draugs, varbūt mēs tev varam palīdzēt!?»

Reliģijā ir daudzas paralēles ar mūsu pašu dzīvēm. Piemēram, kā man teica mācītājs Māris Ķirsons, lai augšāmceltos vispirms ir jānomirst. Arī mūsu ikdienas dzīvē ir šie ikdienišķie pārbaudījumi. Smagi notikumi. Grūtības. Tikai pēc tam tu vari saņemt dāvanu. Ja tu uzreiz piedzimsti debesmannā, kad nav nekādu grūtību, ko pārvarēt, tu jau nenovērtē to, un izaug egoisms un seko degradācija. Cilvēks aiz šīs superlabās dzīves nezina, ko darīt. Arī pasakās ir tā, ka varonis iet un cīnās, un, kad liekas, ka viņš tūlīt nomirs, pēkšņi kāds uzrodas un pasniedz palīdzīgu roku. Tas viss ir par mūsu pašu dzīvi. Arī Kristus vispirms mirst, un tikai pēc tam seko augšāmcelšanās. To mēs varam redzēt realitātē. Tas notiek ar mums.

Pasniedzot lekcijas un seminārus, stāstu par teoriju ‒ laimes formulu. Es to neesmu izdomājusi, bet esmu iemācījusies no citiem. Tur ir viens nosacījums. Laimes formula sastāv no četriem punktiem. Viens ir garīgā izaugsme. Bez garīgās izaugsmes mēs nevaram laimību sasniegt. Te arī ir ģimene, hobiji un darbs. Ar šīm merkantilajām lietām cilvēks beigās saprot, ka nav laimīgs. Mums ir šis potenciāls, ka vēlamies kaut ko garīgu. Mēs esam uzauguši vidē, kurā ir ļoti grūti būt neticīgiem. Mūsu sabiedrība tomēr balstās uz kristīgajām vērtībām. Ētikas principi ‒ tev nebūs nogalināt, tev būs mīlēt, tie ir no kristietības.

Kā minēja baznīcas ministrants Ints Vilcāns, ir cilvēki, kas, lai spētu izturēt ikdienas spiedienu no apkārtējiem, uz baznīcu pēc stiprinājuma mēdz doties katru rītu pirms darba. Kā izrauties no nežēlīgās vides? Kas jums pašai palīdz smelt spēku, jo dzīves ceļā arī esat sastapusies ar grūtībām?

Cilvēkiem, kuri dzīvo nežēlīgā vidē, ir jāsaprot, ka viņi vairs negrib šeit būt. Un tad var meklēt ceļus ‒ pie mācītāja, terapeita, draudzenes vai baznīcā. Jebkurš ceļš, kuru cilvēks sāk, lai mainītu vidi, kas viņam nav veselīga, ir labs. Nav tikai viens ceļš. Var iet arī pie ģimenes ārsta. Kā Bībelē rakstīts: «Galvenais ir klauvēt. Un tev tiks atvērts.» Galvenais ir nesēdēt nolaidībā. Ja jums mājās dara pāri, tad vajag celties un mainīt apstākļus. Man pašai ir viens vajātājs, kurš ir man tuvu stāvošs cilvēks, kas raksta slimas vēstules. Esmu vērsusies arī policijā. Cilvēks ir purvā. Caur purvu viņš skatās uz pasauli. To bildi, kuru viņš redz, to arī uzrakstījis nesen vēstulē. Jo vairāk esi gaismā, jo vairāk kaitini melnos. Vienmēr esmu meklējusi izeju no grūtām situācijām. Es iedvesmojos no cilvēkiem, kas ir tā vērti, lai viņiem līdzinātos. Man jāsaka liels paldies manai vecmammai, kas man ir ļoti daudz dzīvē devusi.