Kā jau daudziem šajos tumšajos rudens vakaros, arī mani pavilka uz filozofēšanu. Daudzi gudri onkuļi un tantes apgalvo, ka dvēsele cilvēkam tomēr ir. To neviens nav redzējis, bet, kas ir interesanti, tai var pieskarties. Taisnību sakot tikai tā – ar pirkstu galiņiem un īsu brīdi, bet tomēr... Dvēselei nav formas, un tai nav vārda, bet tā spēj just. Reizēm tā klusē, saraujas kamoliņā un snauž, retumis tā izlaužas ārā un tad ar to jau var aprunāties. Bet, ja reiz tā ir ar kaut ko pārpilna, tad var būt tāds efekts kā pie plūdu pārrauta dambja. Un tādos brīžos, kad tu staigā pa šāda dambja malu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai nenotiktu nelabojamais.
Ikvakara pārmetumi un greizsirdība
«Kā tu man esi apnicis ar savu īdēšanu!» no sašutuma Lienes seja bija kļuvusi purpursarkana. «Cik var gaudot par savu greizsirdību?! Nu nav man neviena! Kā lai es tev to pierādu? Kas man tagad būtu jāizdara?» Mārcis nikni paskatījās uz savu sievu: «Un kur tad tu atkal šovakar tik ilgi biji?» «Kur, kur... Darbā! Kur gan vēl citur?!» Un pārskaitusies kā lapsene Liene aizgāja, aizcērtot guļamistabas durvis. Kā lai tam dundukam ieskaidro, ka viņa mīl tikai viņu un visi pārmetumi ir pilnīgi bezjēdzīgi. Nu, aizkavējos es darbā pusstundu ilgāk. Un ko tad man vajadzēja darīt? Darāmā vesela jūra. Un neiešu taču klientiem stāstīt, ka man mājās greizsirdīgs vīrs un lai darbi tāpēc pagaida līdz rītdienai. Ja godīgi, tad Lienei jau bija līdz kaklam visi šie mūžīgie pārmetumi. Bet nesen Mārča māsa pat bija ierosinājusi viņiem padzīvot kādu laiku atsevišķi vienam no otra. Viņa vairs nespēja izturēt, ka tik tuvi cilvēki katru vakaru taisa scēnas un lamāšanos tikai tāpēc, ka abiem nepielec vienkāršas lietas. Viņa vienādi mīlēja abus un uzskatīja, ka viņi ir ideāls pāris. «Kas jums pēdējā laikā ir uznācis, ka nevarat nomierināties? Zināt ko, mani mīļie, padzīvojat kādu laiku atsevišķi viens no otra, atpūtieties un tieciet skaidrībā ar savām jūtām,» pēc kārtējā skandāla, kurai nejauši bija kļuvusi par liecinieci, viņa negaidīti izspļāva. Tajā brīdī likās, ka tas būtu gudrākais ko darīt. Nu, nav jēgas tā visu plēst un raut, pat ja liekas, ka tajā brīdī attiecības ir sevi izsmēlušas. Mārcis uzreiz pieklusa un aizdomājās, bet Liene ar izbrīnītām acīm paskatījās no sākuma uz vīramāsu, tad uz Mārci un uzreiz sajutās kā ne savā šķīvī. Bet, izlasījusi vīra acīs neslēptu apjukumu, nomierinājās. Mārcis acīm redzami nekur prom netaisījās un vēl jo vairāk - dzīvot atsevišķi. Tovakar vēl daudz kas tika izrunāts. Un, kad vīramāsa aizgāja, pēc viņas palika tāda ne pārāk laba pēcgarša un nospiests garīgais. Liene nevarēja īsti saprast, vai tas ir jaunas dzīves sākums vai jauns vecās dzīves turpinājums. Lai vai kā, bet abi šo tēmu tovakar vairs nekustināja. Pavadījuši vīramāsu, katrs aizgāja uz savu istabu, palikuši katrs pie sava viedokļa. Mārcis kā parasti nogūlās pie televizora skatīties hoķi, bet Liene kaut ko rakājās internetā. Gulēt abi aizgāja aizgriezušies viens no otra, kā pilnīgi sveši cilvēki.
Kad ej uz mājām, bet mājās negribas…
Pagāja mēnesis. Pelēkais slapjdraņķis bija izkūpējis gaisā līdz ar pēdējo sniegu. Pavasara vējiņš viegli čabēja tikko uzplaukušajās lapiņās, liekot sirdij sisties straujāk. Šī čaboņa un jaunās vibrācijas gaisā varēja izsist no sliedēm jebkuru. Kāds tur brīnums - viss, kas tagad notika, dabā izsauca lielu dvēseles pacēlumu. Katrs saules stariņš deva jaunu spēku pieplūdumu. Pat asinis dzīslās sāka ritēt ar jaunu spēku. Gribējās lidot un dzīvot. Liene gāja pa labi zināmajām ieliņām un izbaudīja siltumu. Viņa no darba uz māju vienmēr gāja kājām. Ne jau tāpēc, lai ekonomētu uz transporta izdevumiem, bet tā bija ātrāk. Nevajadzēja pārsēsties un gaidīt, ka kāds pasažieris uzklepos liktenīgo gripas vīrusu. Aizdomājusies gāja pāri ielai, un gandrīz pakļuva zem mašīnas, kas parādījās nez no kurienes. Viegli nolamājusies uz «visādiem idiotiem» Liene nolaidās no mākoņiem atpakaļ uz grēcīgās zemes. Un atkal dienišķā rutīna viņu satvēra savās pelēkajās, vēsajās rokās. Liene sevi pieķēra pie domas: «Es it kā eju mājās, bet man uz turieni nemaz nevelk...» Un kas gan viņu tur gaida? Vienmēr ar kaut ko neapmierināts vīrs, kurš guļ, izlaidies dīvānā pie televizora. Pēdējos divus gadus Mārcis viņu pat nesagaidīja pie durvīm, kad viņa pārnāca no darba. Astoņi laulības gadi bija aizlidojuši, pilnīgi nemanot, un par to sirdī bija palicis maz prieka. Mīlestības it kā vairs nebija, arī par pieķeršanos to īsti vairs nenosauksi. Labi, ka... vai arī slikti, ka viņiem vismaz bērnu nebija. Un vispār, kas gan varēja būt kopīgs diviem tik atšķirīgiem cilvēkiem ar pilnīgi pretējiem uzskatiem par dzīvi? Diezgan paradoksāls jautājums. Uzturēt pie dzīvības ģimenes ilūziju, kur bez suņa nekas to kopā netur, ir vienkārši pretīgi. Mēģināt sev radīt jaunu dzīvi arī nebija ne spēku, ne gribēšanas. «Laikam jau tā dzīvo lielais vairums visu vidēji statistisko ģimeņu,» kāds varētu teikt... Un nebūtu daudz kļūdījies.
Beidzot brīvība! Bet vai tiešām?
Kā parasti atslēgusi durvis, Liene, burkšķošā vēdera skubināta, drīzo vakariņu gaidās no sākuma nemaz neievēroja, ka, izņemot klibo suni Kniedi, viņu neviens te negaida. Pieliecoties novilkt kurpes, suns priecīgi lēkāja un centās viņai nolaizīt seju, pats aiz prieka ik pa brīdim sajūsmināti iespiedzoties: «Ui, kā esmu noilgojies... davai ejam ātrāk staigāt.» Izgājusi pakakināt suni, Liene atgriezās un, iegājusi istabā, atklāja, ka tur ir pilnīgi apdullinošs klusums. «Nez kur tad Mārcis pazudis?» Viņa bija pieradusi, ka Mārcis šajā laikā parasti jau ir mājās. «Pat nepiezvanīja...» atkal piezagās aizvainojums. Bet tad atviegloti nopūtās un, iepletusi rokas, kā pirmo reizi būtu ieraudzījusi okeānu, pie sevis nodomāja: «Beidzot viena!» Liene jau sen bija gribējusi pabūt mājās viena ar savām domām un tā, lai fonā neviens viņu neraustītu un neuzmāktos ar visādiem jautājumiem. Neizprašņātu, kas būs vakariņās un kas brokastīs. Jo redziet, Mārcim vienmēr visu vajag tikai svaigu. Neko uzsildītu viņam nepiedāvājiet. Liene pat noskurinājās, to atceroties. Vienkārši toksiska rutīna! Bet vēl pēc brīža viņa tomēr kļuva tramīga. «Mārci, tu esi te?» viņa ieskatījās istabā pie televizora. «Nav...» paraustījusi plecus, aizgāja uz virtuvi, atvēra ledusskapi, paņēma un ielēja sev sulu. Aizdomājās: «Varbūt viņš aizgājis pie māsas? Varbūt piezvanīt viņai?» Taču to darīt necēlās roka. Tāpat arī zvanīt Mārcim, lai tūlīt visu noskaidrotu. Tajā pašā laikā visas viņa drēbes joprojām bija skapī. «Tātad nav aizgājis pavisam. Varbūt pēc cigaretēm vai aliņa devies...» nodomāja Liene un nomierinājās. Viņa paēda un apmierināta apgūlās vīra vietā pie televizora un pārslēdza no sporta kanāla uz seriālu. «Kaifs...» Viņa pat nemanīja, kā aizmiga. Pamodās no kaut kādas dīvainas sajūtas. Un, ja kādreiz gribējās kaut vai nosacītu brīvību, jo Mārcis aizņēma viņas dzīves telpu, tad tagad kļuva neomulīgi. Tā bija vientulības un pamestības sajūta. Tas pats jautrais pavasara vējiņš kustināja aizkarus, un istabā bija kļuvis dzestrs. Viņa aiztaisīja balkona durvis. Vajadzēja iet gulēt. Kad no rīta viņa pamodās viena tukšā gultā, sašļuka pavisam un sajutās pamesta un nevienam nevajadzīga. Ātri piecēlās un tikai tad ieraudzīja pie kompja klaviatūras noliktu salocītu zīmīti, kas nepārprotami bija adresēta viņai. Jo šī bija viņas «kroņa» vieta, kur tika pavadīts viss brīvais laiks. Vakar viņa nebija sekojusi savam ieradumam un pie lasīšanas tika tikai tagad no rīta. Zīmīte bija lakoniski īsa: «Aizeju. Mums jāpadzīvo atsevišķi. Tu pati jau sen to gribēji.» Jā, gribēju, bet tad es nezināju, ka tas būs tik aizvainojoši un sasodīti drūmi, ja Mārcis aizietu. «Skaidrs, viņš mani nemīl,» Liene uzmeta lūpu un apraudājās. Tad sapurināja sevi, atrāva vaļā aizkarus un balkonu, izgāja uz tā un sētā ieraudzīja divus kaķus. «Nu, un ej arī. Paskatīsimies, cik ilgi izturēsi?» caur zobiem nošņāca Liene.
Dzīvojot šķirti, saproti, cik otrs ir dārgs
Todien viņai tieši bija brīvdiena. «Ļoti labi, vismaz varēšu sevi sakopt. Cik tomēr tas ir labi - būt vienai,» viņa mēģināja sevi noskaņot. Bet kāpēc tad sirdī bija tāds rūgtums? «Bet Mārcim tomēr taisnība. Es pati to gribēju. Padzīvot viena. Nekas, nepazudīšu.» Nākamajā dienā Liene piecēlās galīgi salauzta, kā viņa teica - ar stīpu mugurā. Nelīdzēja pat vakardienas masāža. Darbā viņa baidījās citiem paskatīties acīs, jo bija sajūta, ka visi jau ir lietas kursā un uzreiz sāks uzdot āķīgus jautājumus. Ja agrāk viņa varēja vārīties ar kolēģēm tā, ka viss birojs skanēja, tad tagad sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmusi, un īpaši arī nemaz negribējās ne ar vienu runāt. Visu laiku uzmanīja mobilo - vai tikai viņš nav zvanījis, vai «vacapā» nav ziņas. Mārcis klusēja. Darba dienas beigās Liena piezvanīja draudzenei un piedāvāja aiziet uz kādu klubiņu patusēt. Tajā skaļajā klubiņā viņa arī nespēja atslābt. Te no viena, te no otra stūra sajuta mīlas pilnus skatienus un piedāvājumus daudzsološi pavadīt vakaru. Tie viņu vienkārši tracināja. «Eu, Liene. Nu beidz pūsties un uztaisi vienkāršāku seju,» viņu mēģināja mierināt draudzene. Viss beidzās ar sabojātu vakaru gan sev, gan draudzenei. Liene gāja mājās. Šeit nekas nebija mainījies - skumjas un klibs krancis... Mārcis piezvanīja tikai pēc nedēļas. Viņa balss bija nedaudz aizsmakusi, toties līdz sirds dziļumiem pazīstama un mīļa. «Lienīt, čau! Kā iet?» Viņas seja vienā mirklī sāka starot un karstums izskrēja līdz pat papēžiem. Tikai Mārcis viens varēja tik izjusti izteikt viņas vārdu. Bet vīrs atbildi nesagaidījis tik turpināja runāt, cik ļoti ilgojies pēc viņas, ka nekad dzīvē nebūtu iedomājies, ka var būt tik grūti bez sievas. Sarunas beigās piedāvāja satikties kafejnīcā. Liene, nervozēdama kā ģimnāziste, ilgi nespēja izvēlēties, ko vilkt mugurā. «Nu, tiešām nav ko vilkt!» Liena izmisusi konstatēja, kad skapja saturs bija izrevidēts un samests gultā. Pie kafejnīcas viņu jau gaidīja vīrietis ar sarkanu rozi rokā. Tas joprojām bija viņas Mārcis, bet nu jau kaut kāds pavisam citādāks, svešāks. Liene cieši ieskatījās viņa labi pazīstamajā sejā un nespēja vien beigt brīnīties: «Kāds gan viņš man tomēr skaistulis, un, re, kā tā rižā vāvere uz viņu jau šķībi cierē. Jā, labs kumosiņš jebkurai. Te nav ko bremzēt, kamēr vēl kāda nav pārtvērusi!» Un kur gan bija palicis viss lepnums, jo tajā brīdī, izņemot savus sirds pukstus, viņa neko citu nespēja sadzirdēt un saredzēt. Un tad sajuta tādu kā maigu grūdienu, it kā viņas dvēselei pieskartos vēl kāda. Tāda, par kuru mīļākas nav. Un starp saviem sirdspukstiem viņa izdzirdēja: «Tu man esi vajadzīga, Lienīt!» Likās, ka šī balss bija labākais, ko savā dzīvē dzirdējusi. Viņa saprata, cik ļoti mīl Mārci. Un saprata, cik īstenībā plāna papīra sieniņa šķir mīlu no ikdienas rutīnas un par kādu masīvu mūri tā sieniņa var pārvērsties, nenovērtējot dārgas, bet jau pierastas lietas...