VAKARA ZIŅAS. Ceļojums pretim skarbai ziemai un +36 grādiem pēc Celsija

 
©Žanneta Gavere

Kamēr latvieši un igauņi draudzīgi sacenšas, kam izdosies nodzirdīt pēc iespējas vairāk cilvēku, tikmēr kāds tālu zemju šeihs sita dūri galdā un teica – manā zemē alkohola nebūs vispār. Turklāt, ja kāds šo rīkojumu neievēros, maksās dārgi vai pat vēros sarkano tuksneša sauli caur mazu restotu lodziņu. Un cilvēki klausa. Ne tikai vietējie. Arī tie, kas ieradušies iepazīties ar tālās zemes kultūru, arhitektūru, viesmīlību un godīgumu. Tieši godīgumu! Pirms došanās ceļā tikām pie mūsu galamērķa kopējā raksturojuma – ja atstāsiet somu uz nakti parkā pie soliņa, tad rīt no rīta to atradīsiet tieši tajā pašā vietā. Atradīsiet neaizskartu. Tas iedrošināja. Un mēs pacēlāmies spārnos!

Ir ne mazums ceļojumu galamērķu, kurus parasti pat neizvērtējam. Droši vien skaisti. Droši vien droši. Droši vien interesanti. Taču par to naudu var govi nopirkt un vēl uz Ēģipti tikt punci pasauļot. Tāpēc globuss tiek pagriezts pa labi vai pa kreisi un durts ar pirkstu tur, kur būts jau neskaitāmas reizes. Viss ir pazīstams, zināms. Klasika. Neizlēmība un vienveidība rullē, ja var atļauties plānot atvaļinājumu teju gadu iepriekš.

Plānošanā nekā slikta nav. Tā disciplinē. Tā ļauj atrast visizdevīgākos piedāvājumus un viszemākās cenas. Tev ir laiks piedzīt vēderu pie peldbiksēm vai piepirkt peldbikses pie vēdera. Vari izlasīt trīs vēstures grāmatas, padsmit ceļojumu brošūras un desmitiem negulētu nakšu pavadīt interneta dzīlēs, buroties, apgūstot, atzīmējot un konspektējot. Traucēklis varētu būt tikai viens - cilvēks domā, bet Dievs dara. Cik bieži mums nākas atcelt pirms dažām dienām saplānotās brīvdienas pie vecākiem, jo priekšnieks ļāvis izvēlēties starp bezdarbnieka rindu un Ziemassvētku prēmiju! Cik bieži neizdodas aizbraukt ar ģimeni uz Zooloģisko dārzu, jo pats mazākais, kam šis brauciens varētu interesēt visvairāk, ņēmis un noķēris vēdera vīrusu! Kā saplānot divu nedēļu garu atvaļinājumu pēc sešiem, septiņiem vai pat astoņiem mēnešiem? Šī matemātika mums paliks neatrisināta!

Dārgās stundas, ko vari pavadīt uz jumta burbuļvannā

Galamērķa izvēli noteica divi galvenie kritēriji, kuriem esam pateicīgi un uz kuriem paļausimies, visticamāk, vēl ne vienu vien reizi. Pirmkārt, tas, ka brīva nedēļa iegrozījās ne saukta, ne aicināta tikai pāris dienas pirms ceļojuma. Un otrkārt, ka šis ir viens no tiem eksotiskajiem galamērķiem, kurp var doties teju vai mājas čībās, jo mūsu pašu nacionālajai aviokompānijai «airBaltic» turp ir tiešais reiss. Steidzīgajiem šis faktors ir ļoti pat no svara, jo nejaušā brīvā nedēļa ir tik kārota, ka zaudēt bezjēdzīgas stundas tranzīta lidostā ir teju vai grēks. Stundas, kuras vari pavadīt uz divdesmit stāvu piecu zvaigžņu viesnīcas jumta baseinā vai burbuļvannā!

Arī šis ceļojums mums sākās tieši tā! Cerība uz brīvdienām sakrita ar vēlmi doties meklēt pazudušo vasaru! Ne ierastajās Eiropas mazajās, lielajās vai kūrortu pilsētās. Kaut kur, kur patiešām ir silts, kur skalojas maigi jūras vilnīši un visapkārt ir daudz neredzēta, noslēpumaina un fascinējoša. Vispiemērotākais vienbalsīgi atzīts ģimenes sapulcē tika tiešais «airBaltic» reiss uz Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētu Abū Dabī! Nedaudz vairāk par sešām stundām divpadsmit kilometru augstumā, un tevi sagaida plus trīsdesmit seši grādi, smaidīgi cilvēki un moderni debesskrāpji! Kaut ko piemērotāku pat grūti iedomāties!

Pēdējā brīža ceļojumiem ir viena neliela neērtība - biļetes un viesnīca jāņem tādas, kādas palikušas, neraugoties ne uz ko. Trīs dienas pirms lidojuma visbiežāk kasē atlikušas biznesa klases biļetes gan turp, gan atpakaļ reisam. Un tas pat nav tik slikti, jo tieši tālākos lidojumos spēj izbaudīt tās priekšrocības, ko sniedz sēdvietas pašā lidmašīnas priekšgalā pirms aizvilktā aizkariņa. Tev ir daudz vietas, pilns vēders, nepieciešamais šķidruma daudzums organismā un teju vai pašiem sava stjuarte. Dzīve ir izdevusies!

Noskatāmies, kā gaisā pazūd «airBaltic» lidmašīna ar Lietuvas karogu uz sāniem. Vēl pēc brīža ar igauņu karogu. Un tad, trīsdesmit minūtes pirms pusnakts, kārta arī mums. Dzinēji rūc, sirds dreb, un ceļojums var sākties!

Taksometrs un sārto rožu ziedlapiņu aromāts

Mēs varam piktoties par lidostas «kreisajiem» taksometriem, zili palikdami, taču pat tik konservatīvā un likumpaklausīgā vietā kā Abū Dabī uzķeramies kā karūsa uz āķa. Un, protams, ar taksometra izvēli.

Neesam vēl lāga sapratuši, kur rīts, kur vakars. Sekojam uzrakstam «EXIT», virzāmies taksometru pieturas virzienā. Ar grūtībām atceramies, kā sauc vietējo naudu un ka kurss ir aptuveni viens pret četri par labu eiro. Pamanot izejas durvis, speram platu soli un ieraugām smaidīgu puisi baltā kreklā un formas tērpa brūnganās biksēs ar tādas pašas krāsas vesti. Sarkani uzpleči, zelta diegu uzšuves uz vestes, nevainojami nospodrināti apavi un laipns aicinājums sekot viņam uz taksometru. Tikai īss mirklis, un mūsu bagāža jau ievietota sniegbalta un pilnīgi jauna «Mercedes Benz» bagāžniekā. Mēs iekārtojamies aizmugurējā sēdeklī un elpu aizrāvuši tveram pa taksometra logu katru garām slīdošo kadru - palmas, lepnas villas, debesskrāpju virsotnes, Persijas jūras līča pludmales un daudz, daudz liela izmēra baltus apvidus automobiļus ar maģisko uzrakstu uz bagāžnieka vāka «V8»!

Tikai vēlāk uzzinām, ka balti «Mercedes Benz» markas automobiļi Abū Dabī nemēdz būt taksometri. Tiem jābūt sudrabainiem «Toyota Camry». Uzzinām arī to, ka esam pārmaksājuši nedaudz vairāk par piecām reizēm! No kļūdām jāmācās, tāpēc tagad skaidri zinām, ka no pilsētas centra uz gandrīz jebkuru Abū Dabī vietu var nokļūt vidēji par pieciem eiro. Laikam jau tāpēc taksometrs šeit ir pats populārākais un teju vai vienīgais transportlīdzeklis.

Runā, ka Arābu Emirātos četru zvaigžņu viesnīcās izmitinās vien tie nelaimīgie, kam pietrūcis vietas normālā pieczvaigžņu viesnīcā. Mums paveicās. Mums vieta atradās vienā no iecienītākajām pilsētas piecu zvaigžņu naktsmītnēm «Royal Rouse». Neskatoties uz to, ka virs ieejas durvīm dižojās liels marmora uzraksts ar viesnīcas nosaukumu, piederību «karaliskajai rozei» pastiprina apburošs rožu eļļas aromāts, ko jūt jau simts metru attālā viesnīcas apkaimē, plašajā hallē, katrā no astoņiem liftiem, gaitenī un pat trīsdesmit piecu kvadrātmetru luksusa klases numuriņā. Ja godīgi, tad vēl tagad, dzimtajā Latvijā, ceļojumu soma nedaudz dvesmo pēc svaigām sārto rožu ziedlapiņām!

«Wow» - mēģinot saskaitīt cenas zīmes nulles

Daudzi no mums būs redzējuši interneta dzīlēs mūsu lielās kaimiņvalsts oligarhu zelta klozetus, kristāla lustras, augstākās kvalitātes samtu un zīdu, sarkankoku, slavenu mākslinieku gleznas, līdz potītēm biezus paklājus un īsta porcelāna kafijas tasītes viņu piecstāvu viesu namiņos Maskavas piepilsētā. Apmēram tā izskatās ne tikai mūsu viesnīca kopumā, bet arī mūsu numuriņa iekārtojums. Atšķirība vien tā, ka te šāds dizains ir ikdiena un neviens to par pārlieku greznu neuzskata. Gluži tāpat kā divdesmit piecu metru baseins un burbuļvanna uz ēkas jumta. Ikdiena!

Gluži ikdiena nav kāda cita viesnīca ar nosaukumu «Emirates palace». Te kādreiz dzīvojis šeihs, bet pēdējos gados iekārtota viena no divām pasaules dārgākajām viesnīcām. Otra meklējama simts kilometru tālāk - Dubaijā. Te aizraujas elpa un ar mokām atgriežas vien tad, kad esi pavadījis lepnajā viesnīcā jau kādu vērā ņemamu brītiņu, tualetē nomazgājis rokas ar slavenu parfimēru radītām ziepēm, ar vienu aci palūkojies, kā kafijas bārā viesnīcas iemītnieki nesteidzīgi malko kapučīno ar divdesmit četru karātu zelta pārsliņām! Elpa palēnām atgriežas, bet runas dotumi pazūd. Pazūd līdz brīdim, kad «suvenīru kioskā» pamani nelielu kuloniņu Eifeļa torņa veidolā ar milzīgu zilganzaļu dārgakmeni un pārdesmit «parastajiem» briljantiem. Beidzot izlaužas kluss un garš «wow», mēģinot saskaitīt cenas zīmes nulles!

Izejot pa viesnīcas vārtiem prezidenta pils virzienā, redzam sētmalē mīdāmies vairākus kungus, kas trīsdesmit sešu grādu karstumā gaida savas ģimenes. Un ne jau tāpēc, lai ietaupītu naudu par ieeju. Ieeja «Emirates palace» ir bez maksas. Taču tā aizliegta tiem, kas neuzmanīgi iepazinušies ar šīs valsts vispārpieņemtajām uzvedības normām. Gribi valkāt šortus? Gaidi ārpusē! Bijusī šeiha pils tev nav nekāda tur «ņūdistu pludmale», kā teiktu mūsu pašmāju Mirttante!

Prezidenta pils marmorā, dārgakmeņos, kristālā un zeltā

Ne mēs pirmie, ne pēdējie, kas pa gabalu ierauga baltu celtni ar kupoliem un varonīgi metas doties turp kājām pārliecībā, ka nonāks prezidenta pilī. Rudenīgajos trīsdesmit sešos grādos tā nav nekāda pastaiga pa Spīkeru promenādi, lai arī līdz kupoliem ir tikai nieka pusotrs kilometrs. Pienākot tuvāk, saproti, ka kupoli ir vien prezidenta pils dārza vārtiņi. Pati pils ir krietni tālāk, un līdz tai jāšķērso milzīga autostāvvieta, kas izlikta ar saulē uzkarsušām marmora plāksnēm.

Arābu viesmīlībai nav robežu. Neesam pievārējuši vēl pārsimts metru, kad kaut kur starp automobiļu un tūristu autobusu rindām iznirst golfa auto, apstājas mums blakus un tā vadītājs laipni aicina trausties iekšā. Tā teikt - būtu muļķīgi mumificēties saules staros, neredzot prezidenta pili! Un tur viņam patiešām taisnība.

Vairāki tūkstoši hektāru lielajā pils teritorijā slejas vairāk par trīsdesmit sniegbaltām ēkām ar torņiem un kupoliem. Te izvietojies pats prezidents Khaliafa bin Zayed Al Nahyan, viņa ģimene un kaut kas līdzīgs mūsu prezidenta kancelejai. Ziņkārīgie tiek ielaisti vien centrālajā pilī un arī tikai, sākot ar šā gada martu. Tātad esam laimīgie.

Grūti aprakstīt neaprakstāmo. Neskaitāmas zāles, bibliotēka, kurā savāktas aptuveni pieci tūkstoši grāmatu par Arābu Emirātiem un Abū Dabī, ēdamtelpa personālam, konferenču zāle, svinīgo un oficiālo mielastu zāle pāris hokeja laukumu izmērā. Visu iespējamo krāsu dabiskie akmeņi un minerāli. Dārgakmeņi un pusdārgakmeņi. Paklāji, marmors, kristāls un zelts. Daudz zelta! Unikāla zāle, kurā izvietotas dažādu valstu vadītāju prezidentam pasniegtās dāvanas - perlamutrā veidots prezidenta portrets, zelta pils kopija, neaprakstāmi dārgas un vērtīgas grāmatas zelta vākos, vesela virkne ar zobeniem, starp kuriem vietu atradis arī Polijas zobens un Krievijas jūrnieku duncis ar dārgakmeņiem. Žēl, bet adītas zeķes ar auseklīšu maliņām gan nekur tā arī neieraudzījām.

Arābu Emirāti un reliģija ir divas neatņemamas sastāvdaļas

Sešas reizes dienā visu pilsētu pārņem skaļruņos skanošās lūgšanas. Arī lielveikalā. Pat mūsu viesnīcas numuriņa viesistabā uz griestiem pielīmētā bulta norāda uz Mekas pusi. Pusi, uz kuru jālūdzas. Tiesa gan, mūsu ceļojuma laikā tā arī neredzējām nevienu, kurš publiskā vietā izpildītu lūgšanu. Tieši tāpat kā neredzējām nevienu neprātīgi dārgu automobili. Neredzējām nevienu policijas «Lamborghini Huracan» vai «Bugatti Chiron». Patiesībā arī nevienu policistu neredzējām. Tajā pašā laikā valsts oficiālajā aprakstā pretim sadaļai «noziedzība» lasāms cits vārds - NAV!

Un tomēr vēl nedaudz par reliģiju. Šeiha Zaida mošeja ir Abū Dabī neatņemama sastāvdaļa. Tā ir pasaulē lielākā mošeja, kurā vienlaikus lūgšanām var nodoties četrdesmit tūkstoši. Iespaidīgs skaitlis. Tikai nedaudz mazāk par mūsu Jelgavas visiem iedzīvotājiem, kopā ņemot!

Tie, kas svētvietā ieradušies tērpti neatbilstoši vietējās kultūras un tradīciju prasībām, tiek nosūtīti uz garderobi, kur kungi var tikt pie garajām biksēm un dāmas pie džilbāba jeb garas kleitas ar kapuci. Skumji, taču garderobei nākas strādāt ar pilnu tvaiku. Lai cik vietējie cenšas būt toleranti, pat mums, pie plikajiem dibeniem pieradušajiem, stringveidīgie meiteņu šorti un puķainās vīriešu peldbikses, šķiet, pilnīgi neiederīgas. Un tomēr liela daļa ierodas uz vienu no Arābu Emirātu svētākajām vietām apģērbā, kas vairāk piedienētu bordeļa kastingā.

Diemžēl nekas nav mūžīgs!

Arī neplānotās brīvdienas ātrāk vai vēlāk beidzas. Nākas sakravāties un doties pie miera rožu eļļas aromāta pārņemtajā guļamistabā. Nākamajā dienā agri no rīta pazīstamās «airBaltic» krāsas mūs gaidīs lidostā, lai vestu mājup. Mājās, kur vēl labu laiku sapņos redzēsim baltos kupolus, debesskrāpju mežu, četrpadsmit joslu pilsētas ielas, palmas, Persijas jūras līci un, protams, tik omulīgo jumta baseinu.

Gan vietējie, kas Abū Dabī ir tikai nieka divdesmit procentu, gan tie, kas no tuvām un tālām zemēm atbraukuši šurp laimi meklēt, sagaidīs un pavadīs ar smaidu. Ar lielāko prieku atbildēs uz jautājumiem. Ja nepieciešams, palīdzēs aiznest somu vai noķert taksometru. Tomēr ir lietas, pie kurām jāpierod. Piemēram, pie Abū Dabī taksometriem. To ir tik daudz, ka gaidīt ļaunākajā gadījumā nāksies pāris minūtes. Parasti gan viņi jau gaida tevi. Taču neviens no viņiem neizkustēsies ne no vietas, kamēr nebūsi nosaucis precīzu galamērķa adresi. Pirmajā vakarā nolēmām pastaigāties gar jūras malu. Taksometra vadītājam rādām ar pirkstu kartē, bet tas rausta plecus un iesaka pajautāt kādam citam. Arī nākamais dara tāpat. Un vēl vismaz trīs citi taksometra vadītāji. Vien tad, kad, atgriežoties viesnīcā, noskaidrojām izvēlētās vietas nosaukumu, jau pirmajā taksītī piecu eiro garā braucienā nokļuvām tur, kur gribējām. Romantiskā piejūras promenādē, kur dižojas tūkstošiem palmu, dobēs laistās dažādu krāsu ziedi un zāliens tāds, ka golfa laukumi netur līdzi.

Staigājot jau satumsušajā parkā, saprotam, ka katra palma šeit atvesta no tālienes un iestādīta, jau liela esot, jo pilsētas vēsture ir vien nieka divdesmit gadu gara. Ka katram kociņam, ziediņam, krūmiņam un pat zāles stiebriņam pievadīta ūdens padeve un laistīšanas sistēmas, kas ieslēdzas vien tad, kad dienas trīsdesmit seši grādi pāriet naksnīgajos divdesmit septiņos. Ka pie katra zaļuma notiek cīņa par dzīvību un nāvi. Un, ja palma neiztur, jau pēc dažām dienām tajā vietā iestādīta cita. Tas viss, gluži tāpat kā pārdesmit stāvu augstās celtnes, radies uz grimstošām tuksneša smiltīm. Tur, kur līča krastā vēl pirms sešdesmit gadiem slējās neliels telšu ciemats un rosījās pērļu zvejnieki.

Nauda? Protams! Daudz naudas, jo nafta šajā reģionā tek teju vai pa virtuves krānu. Taču no šīs mirdzošās, sakoptās, modernās un fascinējošās pilsētas, kas tapusi tikpat ilgā laika sprīdī, cik mēs esam neatkarīgi, nebūtu ne melns aiz naga bez dzelzs gribas, vēlmes, entuziasma un godīguma. Bez nenogurstoša darba savas tautas labā.

Jau lidojot pāri Dubaijas mākslīgajām palmas zaru salām un tuvojoties Irākas gaisa telpas robežai, līdzpaņemtajā brošūrā izlasām, ka 2007. gadā Abū Dabī oficiāli izsludināta par pasaules bagātāko pilsētu, bet jau 2012. gadā tā ieguva arī pasaules modernākās pilsētas titulu vienlaikus ar sešdesmit septīto vietu pasaules dārgāko pilsētu «TOP 100»! Un mums bija tas gods gandrīz nedēļu kļūt par šīs greznās, bet mājīgās pilsētas sastāvdaļu! Paldies tev - Abū Dabī! Mēs vēl tiksimies!

 

Abonē