VAKARA ZIŅAS. Jānis, kurš bēga no vienas sievas pie otras

 
©Pixabay

Gribu pastāstīt par savas draudzenes vecāko brāli Jāni. Viņi tālajos krievu laikos dzīvoja Valmierā, un tālredzīgais vecaistēvs, kas «de facto» viņus audzināja un visus bērnus bija iekārtojis internātā, jo tādējādi bija vairāk vietas mazajā dzīvoklītī. Nu un vēl viņam bija cerība, ka mazbērni izaugs par likumpaklausīgiem pilsoņiem. Gluži kā viņu kurlmēmais tēvs – trūcīgās ģimenes galva. Viņš turpat vai katru vakaru no darba pārnāca pamatīgi mērenā ķitē, ne par ko neinteresējās, bet uzvedās klusu un skandālus netaisīja, nekāvās un loģiski, ka pretvalstiskas anekdotes nestāstīja. Arī Jāņa māte bija praktiski kurlmēma. Pa īstam, nevis pārnestā nozīmē. Tāpēc arī neko daudz bērnu skološanā viņi piedalīties nevarēja.

Dēls pārrodas ar diplomu un grūtu līgavu pie sāniem

Jānis par internātu nesūdzējās, jo acīmredzot tur apstākļi bija labāki nekā mājās. Tam, ka viņš brīžiem šķobīja galvu, it kā viņam būtu kaut kas aizbiris aiz krāgas, neviens nepiegrieza vērību, bet viņa vecākus tik smalkas matērijas vispār neinteresēja. Tā kā Jāņa priekšzīmīgā uzvedība patīkami sildīja vectēva sirdi, tad viņš mazdēlam universālveikalā nopirka «Orļonok» velosipēdu, bet nedaudz vēlāk arī mopēdu. Nekādu izcilību mācībās Jānis neuzrādīja, bet arī uz otru gadu nepalika ne reizi. Ar dievu uz pusēm pabeidzis vienpadsmit klases viņš astoņpadsmit gados ar vidusskolas atestātu vienā rokā un ar meiteni, kas bija sestajā mēnesī pie otras, atgriezās mājās, mazajā dzīvoklītī. Lieki teikt, ka tur visi bija šokā! Izglītības dokumenti nevienu neinteresēja, kaut arī tikai tie un stipri apspīlēta kleitiņa uz vēdera topošajai māmiņai bija vienīgā mantība, lai liktu pamatus jaunai ģimenei. Ko par negaidīto jauno iemītnieci Jānim teica viņa vecāki savā žestu valodā, plašākai auditorijai palika noslēpums. Bet, spriežot pēc mātes drūmās sejas, droši vien to pašu, ko jau vienmēr tādos brīžos: «Ko tu te esi atvilcis?! Paskaties tak uz viņu! Kauli un āda! Viņa pati taču vēl ir bērns! Ar kuru galu tu domāji? Kas jūs visus trīs tagad baros? Kur jūs vispār taisāties dzīvot? Mums uz kakla? Lai viņa vācas pie savas mātes!» Bet Zaigas māte arī nemaz netaisījās auklēties ar bērnu bez tēva, jo pati bija vientuļā māte četriem bērniem un viens no viņiem arī jau bija internātā. Viņa pati vēl bija jauna sieviete un neprecēta. Iespējams, ka viņai bija šādi tādi plāni par precēšanos. Bet, lai arī bez precēšanās tikusi pie bērniem, viņa tos pa savam tomēr mīlēja. Tikai visus viņus uzturēt nebija spējīga, tāpēc arī vecākos uzticēja valsts gādībai. Kad māte uzzināja, ka meita veselu gadu mīlējusies ar klasesbiedru un tagad gaida bērnu, viņa bija stipri izbrīnīta. Un tas vēl maigi izsakoties. Toreiz bija citi laiki, kad meitenei vispirms vajadzēja iziet pie vīra, un tikai tad sekss un pārējais. Jebkura ģimene no līdzīgiem jaunumiem baidījās vairāk nekā no zemestrīces vai ugunsgrēka. Bet tāds vārds kā «sekss» vispār nebija radies, tāpēc par visu, kas ar to bija saistīts, runāja tikai čukstus un, protams, ar nosodījumu, kad izrādījās, ka meitene ir stāvoklī. Tomēr Zaigas mamma, novērtējusi situāciju, nekrita panikā, tikai skarbi noteica: «Tu gan esi stulba aita! Nu labi, man neviens neko nestāstīja, bet tu vismaz varēji mani paklausīties! Es taču tevi brīdināju! Viņiem tikai viens prātā. Vismaz tu varēji ar galvu padomāt, pirms likies apakšā!» «A kāpēc tad es esmu aita? Janka mani mīl!» «Visi viņi no sākuma mīl! Paspēlējas un tad kaut kur pazūd! Ai, ko tur, tagad jau par vēlu,» māte smagi nopūtās. «Dzemdē tik. Nav jau kur likties. Bet atceries, ka tas ir tavs bērns un es netaisos viņu audzināt. Un pie manis nakšņot arī nenāc, lai šie nedomā, ka no tevis var tikt vaļā.» «Mēs gribam precēties, tikai mums nav naudas kāzām,» iebilda Zaiga. «Jauki. Precieties un vairojieties. Tikai ne pie manis. Te jau tā nav, kur apgriezties. Un vispār, kādas vēl tagad kāzas ar tādu vēderu. Un vispār, kur lai es tev to naudu rauju? Tev pa galvu vajadzētu sadot, nevis naudu! Aita mazgadīgā...» Bet to jau viņa noteica bez dusmām, tikai lai nobeigtu domu. Māte kā nekā.

Bērni aug, vīrs armijā

Zaiga pati pēc tam nožēloja, ka neviens viņai nebija iemācījis domāt un novērtēt, kas var notikt pēc ilgas skūpstīšanās tumšā aktu zāles stūrī aiz klavierēm... Kad bija kļuvusi gudrāka, jau pēc gadiem, tad jau bija par vēlu. Pieradusi pie visādiem apstākļiem, Zaiga nedomāja, kur dzīvos, ka tikai būtu kopā ar Janku. Viņš bija jauks un mierīgs, ne tāds kā pārējie. Bučojās viņi, tāpat kā pārējie, jau no astotās klases, līdz desmitajā sāka pa īstam mīlēties, tāpat kā visi pārējie pārīši, tikai sagadījās, ka «ielidoja» viņi vienīgie. Skaidrs, ka kā vedekla viņa nebija nekāda Dieva dāvana un Jankas mammai uzreiz neiepatikās. Bet ko tad viņa varēja izdarīt? Tikai izlamāt Janku savā žestu valodā, paraudāt virtuvē pie plīts un pažēloties savai mātei, ka tā savos sešdesmit gados būs vecvecmāte. Un vēl piekodināt savai jaunākajai meitai Alisei, lai tā mācās no citu kļūdām: «Pieklīda kā grūsna kaķene! Jānis taču vēl pavisam jauns, kāpēc viņam tagad jāprecas? Un tu skaties, lai ar tevi tā nenotiek, citādi es tevi izmetīšu no mājas, tāpat kā viņas māte izmeta Zaigu.» «Ko tu man to saki, nevis Jankam?» iebilda Alise. Viņa mācījās devītajā klasē un jau otro gadu gāja uz ballītēm, bet ar puišiem vēl nedraudzējās, tikai bučojās. Viņa zināja, kā rodas bērni, un neļāva gar sevi grābstīties, arī nekā intīmāka nepieļāva. Turpinot par Zaigu, jāsaka, ka, neskatoties uz apstākļiem, viņa tomēr palika uz dzīvi pie Jāņa. Tēvs ar steigu no darbā sadabūtiem materiāliem uztaisīja abiem gultu un istabai pa vidu vēl uzslēja kartona šķērssienu, lai būtu kaut kā «civilizētāk» un nevajadzētu skatīties viņu nepiedienībās. Pēc nepilniem diviem gadiem izrādījās, ka Jānim tā lieta padodas un Zaiga atkal ir stāvoklī. Lai dzīve nešķistu pārāk viegla, papildus visam Jāni iesauca armijā apsargāt robežu. Viņiem priekšlaikus piedzima pavisam maza meitiņa. Viņa bija tik maziņa, ka pirmos divus gadus Zaiga viņu mazgāja parastā emaljētā spainī, kurā uz plīts arī karsēja ūdeni. Ar veco skārda vannu, kurā bija mazgātas iepriekšējās paaudzes, Zaiga negribēja ņemties, jo spainī bija ātrāk un vajadzēja tikai uzmanīties, lai tas neapgāžas kopā ar meitiņu. Pēc idejas Jāni vajadzēja laist mājās, jo viņam bija divi bērni, bet tas nebija šis gadījums. Viņš nodienēja pilnus divus gadus. Kā vēlāk atzinās, pats esot tā gribējis, jo armijā bija labāk nekā mājās ar brēcošiem bērniem. Zaiga iekārtojās strādāt vistu fermā, jo vajadzēja kaut kā izdzīvot. Un vienīgais, kas viņu tajā darbā saistīja, bija iespēja apgādāt ģimeni ar «bezmaksas» olām, ar kurām pietika pašiem un vēl varēja arī patirgot. Tas, protams, bija slikti un nosodāmi, bet ēst gribējās, un no vīra armijas arī nebija nekāda atbalsta. Tā nu Zaigai nekas cits neatlika, kā izmantot iespēju, jo galu galā vistas tāpat nākamajā dienā izdēs olas, cik tik vajadzēs... Varbūt tagad tas liksies jocīgi, taču tajos šausmīgajos apstākļos bērni normāli auga un attīstījās.

Viltīgās blondīnes plāni makšķernieku ievilina tīklos

Jānis, atgriezies no armijas, nemaz nebija sajūsmā no brēcošiem un vienmēr puņķainajiem bērniem. Arī kaisle uz skolas dienu mīlu bija pagaisusi, taču gulta bija tā pati vecā, kurā nekādi nevarēja izlocīties no izsalkušās Zaigas. Dabīgi ‒ arī pats nebija no dzelzs. Jāteic, ka pa šiem gadiem Zaiga nebija kļuvusi gudrāka. Ziņas par jebkādu izsargāšanos viņu neuztrauca. Un kur ir divi bērni, tur drīz parādījās arī trešais... Jānis strādāja kopā ar tēvu mēbeļu rūpnīcā, un, lai brīvdienas nebūtu jāpavada mājas haosā ar stulbu sievu un trim bērniem, viņš brauca uz copi. Ka tik tālāk no mājas... Tur arī iepazinās ar kādu vientuļu balinātu blondīni. Nevar teikt, ka viņa būtu skaistule, tomēr bērnu viņai nebija, un gan uz tausti, gan pēc izjūtām bija stipri svaigāka par Zaigu. Un viņa nebrēca uz viņu, bet glāstīja un mīļi skūpstīja. Viņa nepadomāja, ka puse Jāņa algas aizies alimentos un lika lietā visus dabas dotumus, lai ievilinātu skumstošo makšķernieku savos tīklos. Tie bija pamatīgi, un jau drīzumā neko nenojautošais Jānis izdzirdēja ziņu, ka viņa ir stāvoklī. Stāvoklis bija nomācošs, bet pamest jauno mīlu uz grūtām kājām arī bija kauns. Apprecējis viltīgo blondīni, raženais Jānis pamanījās uztaisīt vēl divus bērnus. Un, kad jau vēlāk bērni no pirmās sievas nāca pie viņa ciemos, tad blondajai nācās viņus lutināt un barot kopā ar savējiem. Vispār viņa bija normāla sieviete un, ja arī reizēm burkšķēja par mūžīgajiem alimentiem, tad skaļi par to neizpaudās. Ja nu vienīgi savai mammai, kura tik atteica: «Būtu jau nu klusējusi! Pati vainīga! Pati atsiti precētu vīrieti. Viņš padraiskotos un nomierinātos, vīriešiem tā notiek. Bet tev pašai vajadzēja meklēt neprecētu.» «Ja? Un kur tad ir tie neprecētie? Un cik man toreiz jau bija gadu?!» «Ko gribēji, to arī dabūji. Nāksies vien pieciest. Saki vēl paldies, ka viņš tev nevazājas apkārt, kaut gan, kas to lai zina...» Sievasmātei izrādījās taisnība, jo kādā brīdī pēc otrā bērna piedzimšanas, kad mājās viss atkal šķita pārāk skaļš un puņķains, Jāni parāva nostalģija pēc dienesta laika mīlas. Īsās, bet karstās ‒ Baltkrievijā. Un tad kādu dienu Jānis pazuda. Ar visām mantām. Gāja laiks, un te pēkšņi pēc trim gadiem viņš atgriezās. Ar bērnu pie rokas, jo izrādījās, ka viņa armijas dienu mīla nebija pārāk izvēlīga mīlas sakaros. Lai arī Jānis nebija pārāk drošs, vai topošais otrais bērns ir no viņa, viņš iedarbināja veco shēmu un nolēma bēgt. Šoreiz uz dzimteni. Zaiga viņu pieņēma, jo veca mīla nerūs… Vismaz tā ļaudis melš.

 

Abonē