VAKARA ZIŅAS. Olga Dreģe stāsta, ka Rēzija Kalniņa bijusi klāt mammas nāves brīdī
Kino un teātra aktrise Helga Dancberga (dzimusi 1941. gada 18. novembrī) mūžībā tika aizsaukta 17. novembrī. Atvadu dievkalpojums norisinājās 22. novembrī Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīcā, pēc kura pēdējā gaitā aktrisi izvadīja uz Pleskodāles kapiem, sauktiem arī par Mārtiņa kapsētu.
Aktieru atmiņu stāsti par skatuves kolēģi
Līga Liepiņa: "Dzīve nebija viegla"
«Es gribu teikt, ka ir tāds milzīgs aiziešanas sastrēgums. Protams, ka par Helgu bija nojausma, ka labi nebūs. Viņai nebija viegla dzīve. Ar viņu pēdējā laikā bija grūti arī sazvanīties. Tomēr tā slimība kaut kādu iespaidu arī atstāja. Noteikti gads ir pagājis, kopš viņa teātrī vēl parādījās. Mēs vēl sazvanījāmies. Bet bija grūti ļoti arī sarunāties pēdējā laikā. Mēs kā kolēģes ļoti labi sapratāmies. Piedalījos viņas diplomdarbā, kad Helga pabeidza režijas studijas, neilgi pirms Atmodas, pārmaiņu laika. Tas bija tik interesanti, ka kolēģis, kas visu laiku ir blakus, pēkšņi ir režisors.
Viņa bija gudra un domājoša sieviete. Atausa atmiņā, ka kopā bijām arī Pētera Krilova televīzijas filmā «Mana ģimene», ko nekur nerāda, kur mums bija zināma partnerība. «Ceplī» tikai vienā kadrā esam parādītas kopā.
No tā smagā lūzuma viņa vairāk neattapās. Helga bija kolosāla braucēja. Mēs tiešām ļoti daudz esam braukušas ar mašīnu. Kad viņa vairs nevarēja paiet, iesēdās mašīnā, piebraucot līdz pat durvīm šur tur, kur nedrīkstēja braukt. Pēc tam, kad Helgai bija piedzīvots mikroinsults, bērni neļāva braukt ar mašīnu, un viņa bija nelaimīga un ļoti to pārdzīvoja.
Katrā ziņā ellīga viņa arī bija. Ļoti ellīga. Tajā pašā laikā ļoti laba mamma. Man ļoti žēl, jo Helgai tā dzīve tiešām nebija viegla. Kā kaķene savus bērnus vāķīja. Es ceru, ka bērni arī novērtē viņas pūliņus,» stāsta Nacionālā teātra aktrise Līga Liepiņa.
Olga Dreģe atklāj, ka meita Rēzija bijusi klāt mammas nāves brīdī
«Helga ir mana Dailes teātra 3. studijas kursabiedrene. Šī studija bija īpaša ar to, ka mūs visus 40 izvēlējās režisors Eduards Smiļģis. Kopā ar Helgu divatā gaidījām rezultātu pēc pēdējā iestājeksāmena. Mēs ilgi negājām mājās un gaidījām, kad iznāks kāds no komisijas locekļiem. Ap pusdiviem naktī uzzinājām, ka abas esam uzņemtas. Tas bija neticami! Mēs skrējām pa ielu kliegdamas, līksmodamas un dancodamas. Liekas, ka tas viss bija tikai vakar.
No nāves mēs nevaram izbēgt. Pagātne ir pagājusi. Bet izjūta, ka viņa ir starp mums, tā jau nezūd. Ir tik jaukas atmiņas no jaunās gvardes laikiem un studiju laikiem.
Pirms gada mēs bijām sapulcējušies pie Karinas Pētersones sakarā ar režisora Pētera Pētersona lielo dzimšanas dienu un atcerējāmies par mūsu 3. studijas laikiem. Tur ir jāteic Silvijai Beikerei milzīgs paldies, ka viņa ir iespējusi un visus aptaujājusi, lai izveidotu grāmatu, ko publicēs šajā decembrī.
Helga ir izaudzinājusi trīs tik izcilus bērnus. Tas ir viņas milzīgais nopelns. Godam izvadīsim Helgu. Mēs ar Lidiju Pupuri bijām aizgājušas nesen uz slimnīcu, kur viņa gulēja. Viņa bija tik atvērta. Mēs izrunājāmies par visu - par bērniem un mazbērniem, ka taps grāmata. Visgaišākās atmiņas. Mēs aiznesām odziņas. Atceros, kā viņa saujiņām ēda avenes. Helga bija tāda pati kā tad, kad mēs savulaik tikāmies 3. studijā. Visgaišākajā piemiņā mēs viņu paturēsim. Reiz mēs noteikti kādā vietā tiksimies!
Helgas meita Rēzija teica, viņai ir laimējies būt klāt šovasar mammiņai,» tā Dailes teātra aktrise Olga Dreģe.