VAKARA ZIŅAS. Mūžībā aizgājušo aktrisi Dancbergu pēdejos gados vajāja likstas

 
©F64 Photo Agency

Kino un teātra aktrise Helga Dancberga (dzimusi 1941. gada 18. novembrī) mūžībā tika aizsaukta 17. novembrī. Atvadu dievkalpojums norisinājās 22. novembrī Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīcā, pēc kura pēdējā gaitā aktrisi izvadīja uz Pleskodāles kapiem, sauktiem arī par Mārtiņa kapsētu.

Par leģendārās aktrises zaudējumu sēru vēsti sociālā tīkla «Facebook» profilā uzrakstīja Helgas Dancbergas dēls, mācītājs Krists Kalniņš: «Mūsu mīļā mammīte, Helga Dancberga, vakardien, dienu pirms savas dzimšanas dienas, devās mūžībā. Mēs pateicamies Dievam par viņas dzīvi, kas bija tik krāsaina un bagāta.

«Krīt dzirkstele no Dieva Gara

Un Noslēpumā nodreb Klusa Balss

- Sirds Augšāmcelies! Tagad atver acis!

Lai Mīlestībai tevī nepienāk vairs gals!»»

Latvijas Nacionālā teātra aktrise Helga Dancberga 1962. gadā absolvēja Dailes teātra 3. studiju, bet 1984. gadā Latvijas Konservatorijas Kultūras un mākslas zinātnes fakultātes Režijas nodaļu. Viņa bija precējusies ar komponistu Imantu Kalniņu, un abu laulībā dzima trīs bērni, kas zināmi arī plašākās aprindās - Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas valdes priekšsēdētāja Dana Kalniņa-Zaķe un dvīņi - aktrise Rēzija Kalniņa un mācītājs Krists Kalniņš.

Trīs bērnus uzaudzināja viena

«Ar šodienas skatu vērtējot mammas dzīvi, kad mēs visi trīs bijām mazi, varu teikt, ka tas bija smags darbs. Ar sadzīvi viņai vajadzēja tikt galā vienai, jo mammas vecāki agrā jaunībā aizgāja aizsaulē un ar tēvu [komponists Imants Kalniņš] viņa samērā agri izšķīrās. Reāli mamma bija viena pati. Bija jau, protams, radi, draugi, paziņas, bet ar šo palīdzību tā īsti nevarēja rēķināties. Domāju, ka tas ir ārkārtīgi smags, varonīgs darbs, kuru viņa paveica, mūs, visus trīs, izaudzinot, spēlējot teātrī un kino un tiekot galā ar mājas rūpēm,» tik sirsnīgus vārdus mammai pirms dažiem gadiem sarunā ar »Vakara Ziņām« veltīja vecākā aktrises meita Dana.

Bērni Helgai Dancbergai piedzima jaunības gados. Spēka jaunajai sievietei bija, bet nebija atbalsta. Trīs mazi bērni, turklāt vēl dvīņi! Tas ir grūti, un vēl darbs teātrī. Dana atzina, ka mamma bija stipra sieviete, un tagad Dana, pati būdama mamma, saprot, ka bērni sievieti disciplinē. «Dievs, dod mums katram tādu vecumu sasniegt kā mūsu mammai, ņemot vērā veselības problēmas un dzīves grūtības. Mammai ir šīs deviņas dzīvības. Nezinu, kur viņai šīs rezerves nāk, varbūt no Dieva,» 2016. gada žurnāla »Vakara Ziņas« rakstā par pieredzēto bērnībā un mammu stāstīja Helgas Dancbergas vecākā meita Dana.

Pirms dažiem gadiem, zīmīgi, ka tieši 17. novembrī, aktrisei gadījās nelaime, dzīvoklī krītot, viņa lauza gūžas kaula kakliņu. Pēc tam viņa tika nogādāta Rīgas 2. slimnīcā, kur viņai veica operāciju.

Aktieru atmiņu stāsti par skatuves kolēģi

Indriksone: «Noliecu galvu viņas priekšā»

«Šis skaistais rudens ir bijis ļoti nežēlīgs pret cilvēkiem, kuri vēl varēja dzīvot un kaut ko darīt. Džemma Skulme noteikti bija ļoti stiprs cilvēks. Un tagad ir Helga, kas arī bija tāda paša kaluma. Ļoti stiprs cilvēks. Mūsu teātra trešās ģērbtuves meitene. Draudzīga un ļoti apņēmīga. Ilgus gadus mēs esam pavadījušas vienā ģērbtuvē. Daudz esam pļāpājušas un daudz ko pārrunājušas. Helga bija ļoti stipra sieviete. Iedomājieties, izaudzināt trīs lieliskus bērnus. Tas prasa spēku. Viņa bija ļoti zinātkāra. Interesējās par visu, kas jauns. Kādas jaunas garšvielas, ko vajadzētu medicīnā pamēģināt. Viņa domāja par savu veselību un mums arī ieteica ko darīt. Mēs abas bijām jūrmalnieces, tāpēc varējām satikties un papļāpāt. Es redzēju, kā viņa to sagruvušo būdiņu lēnām atjauno. Gadiem ejot, spēka viņai kļuva mazāk. Helga arī gribēja rušināties savā dārzā. Viņai patika padarīt apkārtējo vidi skaistu. To jauno, ko uzzināja, viņa pierakstīja un arī izmēģināja. Viņai bija ļoti interesantas salātu receptes. Helga bija arī šofere, kas drosmīgi brauca, jo bez automašīnas bieži vien nevarēja iztikt. Pēdējie gadi bija bēdīgi, jo viņu piemeklēja visādas likstas, bet viņa varonīgi turējās pretī. Laikam ir kāda robeža, līdz kurai cilvēks ar savu gribasspēku var pretoties.

Brīnišķīgi, ka pēc Helgas paliek filmas «Cepļa» vēsture. Filma parāda, kāda Helga bija šajā vecumā, plaukstošajā laikā. Tik sievišķīga, tik brīnišķīga un ar daudzām īpašībām apveltīta.

Viņa nelaimīgi lauza potīti, tādēļ bija grūtības ar iešanu. Lielas sāpes, kas nomocīja sirdi, kas nebija nekāda stiprā. Likstas šajos gados nāca virsū brēkdamas. Viņa turējās pretī līdz pēdējam. Beigās jau Helgai vajadzēja nākt palīgā kādam, jo viņa netika viena pati galā. Es noliecu galvu viņas priekšā. Viņa bija brīnišķīga kolēģe un ļoti jauka sieviete. Žēl, ka man nav spēka aiziet uz viņas bērēm. Saprotu, ko nozīmē, kad spēka paliek arvien mazāk. Pēdējo reizi Helgu satiku pagājušajā gadā, kad viņa atpūtās Jūrmalā, sanatorijā «Baltkrievija», kur izmēģināja visādas procedūras. Helga nevēlējās, lai viņu redz nespēcīgu. Viņai bija spēcinošs moto: «Ja es vienmēr esmu varējusi? Kāpēc tagad nevaru!?»

Bērni Helgai ir ļoti palīdzējuši. Vienmēr ir bijuši blakus. Bērni ir audzināti tā, ka ne tikai ir izauguši par profesionāļiem, bet atsaucīgiem cilvēkiem, kas ciena savu māti. Mūsu laikos bieži vien tā nenotiek. Viņas bērni tagad ir palikuši bez mammas. Paldies Dievam, katrs ir atradis savu vietu un katrs ir stiprs. Bērni dzīvos tālāk un atcerēsies, ka pamatu iedeva Helga. Spēcīgas ģimeniskās vērtības viņa ir ieaudzinājusi saviem bērniem,» savu kolēģi raksturo Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone.

Juris Strenga: «Viņas šarms bija apbrīnojams»

«Mēs kopā esam jau no 1960. vai 1959. gada, kad sākām mācīties Dailes teātra studijā. Pēc tam mūsu ceļi pašķīrās, jo katrs aizgājām uz citu teātri.

Protams, viņa bija jauna un brīnišķīga meitene, kura ļoti labi prata koķetēt. Viņas šarms bija apbrīnojams. Viņa prata tā ievilināt savā lokā, ka tas bija apbrīnojami! Studijas laikā visi bijām pietiekami apsēsti ar jaunības dullumu. Un tā mēs dauzījāmies viens otram garām. Viņas personība noteikti veidojās vēlāk. Mūsu studijā neizlēca atsevišķas personības. Mēs visi bijām tā laika bērni, vienīgi dažāda vecuma. Daži vecāki, daži jaunāki,» tā savu studiju biedreni atminas Dailes teātra aktieris Juris Strenga.

 

Abonē