VAKARA ZIŅAS. Kādas ir Latvijas autobraucēju attiecības ar mobilo telefonu? Intīmas…

 
©Pixabay

Bieži vien braucot pa kādu no Latvijas vairāku joslu noslogotajiem ceļiem un cenšoties pa labo joslu tikt garām kādam baltam «džipiņam», kurš nesteidzīgi aizņēmis kreiso joslu, sanāk uzmest skatu baltā «džipiņa» īpašniekam. Visbiežāk pareizi būtu teikt – īpašniecei. Vidēja vecuma lēdijai ar augsti gaisā izslietu snīpi, nopietnu vai pat iedomīgu sejas izteiksmi un ar kreiso roku pie labās auss piestutētu mobilo telefonu. Protams, telefonu, pie stūres sēžot, izmanto ne tikai lēdijas. Taču atmiņā parasti paliek visbiežāk redzētais un klasika paliek klasika.

Nav labi noklausīties svešas sarunas. Pavisam nav labi. Taču ir reizes, kad patiešām gribētos dzirdēt, par ko no Rīgas līdz Ogrei var runāt vidēja vecuma dāma ar augsti gaisā uzslietu snīpi? Sarunai kā minimums vajadzētu būt par pasaules glābšanas plānu, Tuvo un Tālo Austrumu karu izbeigšanu vai vismaz par to, kā Latvijā atdzīvināt tādus vārdus kā taisnīgums, godaprāts un veselais saprāts. Un pat šie sarunas temati diez vai spētu attaisnot risku vispirms jau pašam pret sevi, tad pret daudziem desmitiem nejaušu un nevainīgu apkārtējo, kas vienkārši sagadījušies uz tā paša ceļa ne īstajā laikā un ne īstajā vietā. Visbeidzot risku atstāt savus bērnus bez mammas, vīru bez sievas, vecākus bez meitas. Un tomēr mēs braucam un runājam!

Ja atgriežamies pie jau pieminētā veselā saprāta, tad ar to viss gluži kārtībā nav. Mobilais telefons ir tikai viena no daudzajām ierīcēm, kuru varam lietot pie stūres. Un kuru arī nenogurstoši lietojam. To pašu telefonu varam pievienot ar bezvadu sistēmas palīdzību pie automobilī jau iebūvētā prāva izmēra multimediju centra ekrāna un pilnā mērā likumīgi knosīties tajā. Tur mēs pilnīgi legāli varam pārskatīt kontaktu sarakstus, dzēst novecojušas vai apnikušas bildītes no pāris tūkstošu attēlu lielās galerijas. Varam lasīt un rakstīt īsziņas un darīt daudz dažādu lietu. To neviens noteikuma punkts mums neaizliedz. Un kā tad tu vīstīsi kulaciņus pret lielo un vareno auto ražotāju? Un Eiropu, kas šādas izpriecas pie stūres neizslēdz?

Kā jebkurā dzīves sfērā, arī šeit var līdzēt vien mūsu pašu piesardzība un jau minētais veselais saprāts. Vai varam uz to paļauties? To interneta aptaujā mēģināja noskaidrot autobraucēju iecienītā interneta vietne Autodroms.lv, uzdodot piecus konkrētus jautājumus un saņemot tikpat konkrētas atbildes. Tā kā aptaujā nebija jānorāda dalībnieku personas dati, tad informācija ir vispārēja. Nevaram veikt rūpīgu analīzi par to, kas tieši visbiežāk grēko, kādos apstākļos un apjomos. Taču šāda analīze būtu kā dāvana no augšas, ja to veiktu pa telefonu runājošo sodītāji. Viņiem pieejama daudz detalizētāka informācija.

Cik nu godīgas, cik ne, taču tieši šādas atbildes saņēma Autodroms.lv un padalījās arī ar mums - brīvdienu žurnālu »Vakara Ziņas«.

Un tātad - kādas ir jūsu attiecības ar mobilo telefonu pie stūres? Visvairāk aptaujas dalībnieki jeb četrdesmit četri procenti vai nu patiešām ir balti un pūkaini, vai arī par tādiem izliekas, bet godprātīgi atbildējuši, ka mobilo telefonu pie stūres lieto tikai un vienīgi brīvroku režīmā. Gan teorētiski, gan praktiski tam nevajadzētu būt sarežģīti, jo pēdējā gadu desmita automobiļiem, visticamāk, pastāv iespēja pievienot tālruni pie audio sistēmas. Vai nu ar bezvadu sistēmas palīdzību, vai gluži parastu USB pieslēgumu. Protams, pastāv arī iespējas izmantot primitīvu ausī bāžamu austiņu vai to, kas savienojama ar «zilā zoba» palīdzību. Interneta vidē iegādājamas arī ne mazums citas brīvroku sistēmas telefonam. Tas nenoliedzami ir labāk nekā ar kreiso roku aparātu turēt pie labās auss, taču, lai atbildētu uz zvaniem vai sastādītu numuru, tik un tā jānovērš skatiens no ceļa uz ilgāku laiku.

Otra aptaujas dalībnieku grupa pat necentās atrādīt mazos uz muguras izaugušos spārniņus un kā ar cirvi pa pagali trieca ārā patiesību - kā turējām telefonu pie auss, tā arī to turēsim turpmāk! Vismaz godīgi, ja ne savādāk. Un pie šāda viedokļa pieturas pat veseli divdesmit astoņi procenti. Piekritīsiet, trešdaļa autovadītāju ar telefonu pie auss kopējai ceļu satiksmes drošībai ir gana liels apdraudējums. Tiesa, to arī pierāda gan apkārt redzētais, gan policijas ikdienas statistikā izlasītais. Droši vien te darbs būtu psihologiem, lai izskaitļotu, kur slēpjas šādas situācijas atslēga? Bravūra? Pašsaglabāšanās gēna pilnīga izmiršana? Stulbums? Tas ir tikpat baisi, kā zināt, ka katru dienu tiek noķerti vidēji padsmit dzērājšoferi. Un cik vēl noķerti netiek?

Trešā aptaujas dalībnieku grupa ir paraugs tam, ka var taču, ja grib! Var pie stūres galīgi un pavisam iztikt bez mobilā telefona. Un pa mobilo telefonu pie automobiļa stūres kopumā nerunā sešpadsmit procentu. Ne tā, ka tikai nerunā, bet nelieto to vispār. Dziļš kniksis un vispārīga atzinība šiem satiksmes dalībniekiem! Vēl jo vairāk, ka ne jau katru dienu mēs automobilī šķērsojam visu Latviju. Tajos padsmit ikdienā nobrauktajos kilometros iztikt bez elektroniskām komunikācijas ierīcēm nebūt nevajadzētu būt ne grūti, ne sarežģīti. Un iegūtā drošības sajūta to noteikti atsvērs ar uzviju.

Apmēram viena astotā daļa jeb divpadsmit procentu autobraucēju izvēlas arī gana drošu veidu, kā kārtot neatliekamas lietas pa mobilo telefonu. Viņi apstājas ceļa malā un izrunājas, lai pēc tam jau turpinātu ceļu ar brīvām rokām un skaidru prātu. Ideāli! Ja vien automobilis ceļa malā tiek novietots atļautā vietā un tas netraucē kopējai satiksmei. Diemžēl dažs labs uzskata, ka apstāties uz tramvaja sliedēm un izrunāties pa telefonu ir gan droši, gan atbilstoši noteikumiem.

Pēdējais variants aptaujā skanēja diezgan provokatīvi - es nerunāju pa telefonu, bet sūtu īsziņas. Būsim godīgi, gados jaunākai autovadītāju auditorijai šis paņēmiens ir diezgan tuvs sirdij un nenoliedzami daudz bīstamāks par visiem pārējiem, kopā ņemot. Aptaujā šādu atbildi nav izvēlējies neviens. Gribas ticēt, ka tā ir laba zīme un īsziņu sūtītājiem gluži vienkārši ir kauns atzīties. Un, ja reiz tā, tad tā ir droša zīme, ka īsziņu cienītāji vismaz apzinās savas rīcības iespējamo postu.

 

Abonē