Režisors un mūziķis Silvestrs Sīlis šobrīd veido dokumentālo filmu par Latgales podniekiem un, iedvesmojoties no tikšanās ar amatniekiem, arī pats iemēģina roku šajā arodā. Viņš jau var palepoties un izrādīt arī savus pirmos darinātos māla traukus.
«Šobrīd strādāju pie diviem saviem sirds darbiem - koncertu programmas, kas ietver mūziku, kas tapusi pēdējos piecus un sešus gadus, gan arī astoņdesmitajos gados. Lai gan dziedu kopš vidusskolas gadiem un saceru dziesmas, esmu uzstājies tikai un vienīgi kā dziesminieks - bards ar ģitāru. Šobrīd eksperimentēju ar dažādiem mūzikas instrumentiem. Tajā skaitā arī ar elektroniskajiem instrumentiem. Man ļoti patīk elektronika, jo tā visam piedod jaudu. Tas nav nekas slikts, jo dabā taču arī ir elektrība. Mēs to varam izmantot kā instrumentu. Nav tikai zibens! Mūsos visos ir elektrība.
Tāpat šobrīd top mana pirmā dokumentālā filma, ko uzfilmēju pagājušajā gadā. Radošais process rit pilnā sparā. Tas ir sarežģīts projekts ar ļoti lielu materiāla apjomu. Domāju, ka šī filma būs gatava nākamā gada vidū - jūlijā. Šobrīd strādāju pie treilera, lai varētu to jau rādīt pasaulei. Šī dokumentālā filma ir pasaules projekts, ne tikai Latvijas. Filma būs par Latgales podniekiem, kuri darbojas pēc sentēvu metodes. Viņi savu māla trauku radīšanai neizmanto elektriskās krāsnis. Neviens lāzers nevar izdarīt to, ko dara gaiss, ūdens, uguns un cilvēka rokas. Filmā būs redzami astoņi dažādi meistari. Tajā skaitā Latgales podniecības guru - Evalds Vasilevskis, ar kuru vēl paguvu kontaktēties neilgi pirms viņa aiziešanas mūžībā. Visi astoņi podnieki, par kuriem stāstīs mana filma, ir brīnišķīgi un unikāli. Nav divu vienādu meistaru. Nevar uztaisīt divus vienādus podus, katrs ir savādāks. Ja cilvēks tur rokās īsta meistara taisītu podu, krūzīti vai svilpaunieku, tad šis eksemplārs ir vienīgais pasaulē, otra tāda nav. Tā nav tikai profesija, tas ir dzīvesveids un meditācija.
Ja godīgi, tad pēc nofilmētā materiāla par Latgales podniekiem arī pats ķēros pie māla un sāku mēģināt veidot traukus. Protams, savam priekam. Virpu gan vēl neesmu iegādājies. Man ir paveicies, jo pats Evalds Vasilevskis man mācīja lipināt. Esmu uztaisījis tējkanniņas, dažas krūzītes, rituāla kausu un vāzīti. Tējkannu izveidoju tādu, kā Evalds man mācīja. Protams, var darīt visādi, jo šajā procesā nav robežu, bet ir lietas, ko tomēr nevajadzētu darīt. Filma stāstīs par mālu, kas sākas no traukiem. Cilvēkam taču vajag no kaut kā ēst un padzerties, un tā līdz bezgalībai. Tā ir māksla un skaistums. Filmas beigās skanēs mūzika, kas tiek spēlēta ar māla instrumentiem, kurus veidojis dižais meistars Evalds Vasilevskis,» sarunā ar «»Vakara Ziņām« savu pieredzi atklāj Silvestrs Sīlis.
