VAKARA ZIŅAS. Kā sabiedrībā zināmi ļaudis izmanto mobilos tālruņus?

 
©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

Mobilie telefoni, kas katru gadu kļūst tikai ātrāki, ērtāki un parocīgāki ikdienas lietošanai, mūs aizved gluži kā uz citu pasauli, kuras vilinājums ir ļoti spēcīgs. Ne velti nesen veiktais pētījums liecina, ka latvieši telefonos pavada pārāk daudz laika. Aptaujājām sabiedrībā zināmas personības, lai uzklausītu viņu viedokļus par šo tēmu un noskaidrotu mobilo tālruņu lietošanas paradumus.

Žaklīna Cinovska risina darba jautājumus, nevis nosit laiku

«Realitāte ir arī virtuālā pasaule. Visa kustība, komunikācija un arī darbi notiek telefonā. Man ir 40% darba jautājumu, ko risinu caur «Facebook» un aplikāciju «Messenger». Manuprāt, šīs darbības ir jāatdala no vienkāršas sēdēšanas telefonā.

Tagad daudzas darbības, ko varam veikt tālrunī, ir ērtība, jo nevajag sēdēt garā rindā un maksājumus veikt bankā. Man liekas, ka šīs lietas ir mazliet saplūdušas kopā. Ja cilvēks par daudz skatās video un visādas muļķības, tā ir laika nosišana, bet, ja lasi ziņas telefonā, tas nav slikti. Manuprāt, komunikācija «Facebook», «Twitter» un «WhatsApp» nav slikta. Mēs būtu daudz atsvešinātāki, ja nebūtu pieejamas šādas lietotnes. Ar tiem pašiem skolasbiedriem un kursabiedriem, kurus neredzi desmit un divdesmit gadu, lai arī īsi, bet tu ar viņiem vari komunicēt ar tālruņa palīdzību. Zināms, kurš bijis atvaļinājumā, kurš apprecējies un kuram piedzimis bērniņš. Forši! Ja tu esi sociāls cilvēks un izmanto šo socializāciju, ko piedāvā šis laikmets, nav slikti. Bet, ja cilvēki negrib strādāt un sēž tikai internetā, tā jau ir cita lieta. Pati telefonu izmantoju gluži kā bibliotēku, kurā var uzzināt ļoti daudz informācijas, skatoties ziņu un ārzemju portālus. Manuprāt, no katra cilvēka ir atkarīgs, vai viņš tērē savu laiku muļķībām, vai nē. Ir cilvēki, kas agrāk vienkārši sēdēja un blenza televizorā. To, ko rāda, to viņš blenž. Vai arī vispār neko nedarīja. Protams, ir vilinājums, skatīties sev interesējošo saturu darba laikā, kas ir vien dažu centimetru attālumā, tādēļ saprotu darba devējus, kas bloķē konkrētas interneta vietnes.

Man pašai ļoti nepatīk, ja, tiekoties ar draugiem, manā klātbūtnē runā pa telefonu. Šādu situāciju pieļauju vien tad, ja tas ir steidzami un skar darba jautājumus, kas jānokārto. Es, protams, arī tā daru un grēkoju.

Ne velti ir tapušas karikatūras, kur visi sēž cits citam blakus un skatās telefonos. Galu galā, tiekoties draugiem klātienē, telefonam var uzlikt klusuma režīmu. Vienkārši ir jāpadomā par komunikāciju. Viss ir atkarīgs no cilvēka, viņa intelekta, pašdisciplīnas un sapratnes, kā izmantot telefonu ikdienā. Man arī darbs ir savādāks, jo «Faceebook» redzu savu TV skatītāju vēlmes un intereses. Man «Facebook» noder, lai atrisinātu praktiski jebko, ko man vajag. Es iepostēju savu jautājumu «Facebook» un man uzreiz ir atbildes. Piemēram, tagad man ir vajadzīgs dzeltens dīvāns. Ja es to pati neatradīšu, tad nākamnedēļ izveidošu un ievietošu savā «Facebook» profilā ierakstu,» par tālruņa nepieciešamību stāsta režisore Žaklīna Cinovska.

Sarmīte Pīka rosās pa ģimenes «čatu» un publicē aforismus

«Laiks, ko pavadu sociālajos tīklos, ir atkarīgs no daudziem aspektiem - no garastāvokļa, laikapstākļiem, no darāmajiem darbiem. Protams, ik pa brīdim ieskatos sociālajos tīklos, jo laikrakstus mēs faktiski nepasūtinām. Visas jaunākas ziņas uzzinām no sociālajiem tīkliem. Bez mātes «Google» vispār ir grūti iztikt, jo ik pa brīdim tajā ir jāieskatās.

Savukārt saskarsme ar bērniem, kas nepārtraukti ir kaut kur tālumā, protams, notiek ar mobilās lietotnes «WhatsApp» starpniecību vai līdzīgām mobilā tālruņa aplikācijām. Jāteic, ka mēs esam ļoti aktīvi mobilā tālruņa aplikāciju izmantotāji. Protams, tas arī ļoti atvieglo dzīvi. Mums «WhatsApp» ir savs ģimenes «čats». Tādā veidā uzturam kontaktu cits ar citu. Mēs komunicējam ik pa brīdim, un tas ļauj uzturēt ģimenes saiti. Ir izveidots arī ceļojumu un prāta spēļu grupu «čats». Esmu gan no tā iemācījusies distancēties. Cenšos ierobežot sevi, jo sociālie tīkli aizņem ļoti daudz laika. Tajā pašā «Facebook» laiks rit pavisam citā dimensijā un vienkārši pazūd. Es domāju, ka tomēr nekļūstu no tā atkarīga un spēju sevi arī ierobežot. Ja ir darāmi darbi, tad «Facebook» man nav pirmajā vietā. No otras puses, man draugos ir ļoti liels cilvēku skaits. Mans hobijs ir publicēt aforismus un tos ilustrēt. Man ir daudz piekritēju, kuri tos lasa. Reiz biju otrā pasaules galā - Kambodžā, kur nebija interneta tīkla un savienojuma. Manuprāt, biju pāris dienas izlaidusi savu aforismu publicēšanu un uzreiz «mesindžerī» saņēmu jautājumus, kur esmu un kas ar mani ir noticis!?

Ir cilvēki, kas dzīvo sociālajos tīklos, meklējot sev līdziniekus, kas nemitīgi komunicē. Es pie šādiem nepiederu. Tādēļ esmu noņēmusi opciju, ka mani redz, ka «Facebook» esmu klātienē. Vēlu vakarā, zinot, ka drīz būs jāiet gulēt, «mesindžerī» klīst ziņas, vai tu arī neguli, ko tu dari? Mani kaitina, ka redz, ko daru,» savu viedokli par tālruņa lietošanas paradumiem pauž bijusī Rīgas domes deputāte Sarmīte Pīka.

Aldim Gobzemam telefons jāuzlādē vairākas reizes dienā

«Pirmkārt, man ir jāsaka, ka sociālie tīkli diemžēl vai par laimi ir darba instruments. «Facebook» izmantoju faktiski tikai priekš savas politiskās darbības. Droši vien, ja man nebūtu politiskās darbības, es to vispār neizmantotu. Pasaulē ir apkopota statistika, ka sociālie tīkli izkonkurē klasiskos medijus, piemēram, televīziju vai drukāto presi.

Manu pēdējo ierakstu «Facebook» par deputātu kompensācijām un komandējumiem ir apskatījušies 115 tūkstoši cilvēku, kas ir vairāk, nekā noskatās «Panorāmu». Mēneša auditorija var arī pārsniegt pusmiljonu, atkarībā no tā, cik es pats esmu aktīvs. Tā ir liela auditorija un pierādījums, ka sociālajiem tīkliem ir liela ietekme. Otrkārt, tā kā esmu publiska persona un diezgan aktīvi lietoju sociālos tīklus, tad, protams, no tā visa nogurstu. It īpaši brīvdienās, ja tas ir iespējams, vispār nepaņemu rokās telefonu. Brīvdienās neatbildu arī uz īsziņām un neskatos, kas man ir zvanījis vai rakstījis. Gribu tīri cilvēciski no tā visa atpūsties. Tas arī ir zināms darbs, kas nav nekāda izklaide. Domāju, ka daudzi cilvēki izmanto par daudz savā dzīvē mobilos tālruņus. Tas ir tieši tāpat, kā cilvēki par daudz skatās televizoru. Daudzi laiku pavada lielveikalos. To laiku varētu izmantot daudz kvalitatīvāk - sportiskās aktivitātēs vai kopā ar bērniem. Tā ir neizbēgama lieta, ko nevajag un nevar apkarot. Dabiski, ka telefonu lietot ir ērti, līdz ar to katram ir tas niķis ieskatīties, kas tajā notiek. Darba dienās telefons ir mans galvenais darba rīks, ko ļoti daudz izmantoju. Katrā gadījumā man ir nepieciešams uzlādēt telefonu vairākas reizes dienā. Esmu solījis, ka komunicēšu ar saviem vēlētājiem, kas nozīmē, ka atbildēšu gan uz jautājumiem, gan uz vēstulēm iespēju robežās. Ja ir liels apjoms, tad visiem nesanāk, bet cenšos atbildēt personīgi lielākajai daļai cilvēku. Tas ir nogurdinoši un enerģiju atņemoši. Vienu brīdi gribi no tā visa atpūsties un izvēdināt galvu, kas, manuprāt, ir dabiska nepieciešamība. Mans telefons ir darba rīks un medijs. Tā ir tā mūsdienu realitāte, kas principā aizstāj dārgas reklāmas kampaņas ar skaistiem video rullīšiem. Pieprasījums ir pēc īsta dzīva cilvēka ar visiem viņa netikumiem un mīnusiem. To dzīvīgumu faktiski nekādā veidā nevar izkonkurēt. Kamēr es būšu politiķis, tikmēr sociālo tīklu lietošana no manas puses būs diezgan aktīva.

Protams, ka publicēju arī paša uzņemtās fotogrāfijas sevis motivēšanai, kas ir kā hobijs. Man ir arī draugi dažādās pasaules malās, un sociālie tīkli tos padara ļoti pieejamus. Tu ātri vari sasniegt dažādus cilvēkus dažādās pasaules vietās. Faktiski mūsdienu pasaule ļauj atrast jebkuru, kurš ir arī sociālo tīklu lietotājs. Tu vari sakomunicēt gan ar slaveniem, gan mazāk slaveniem cilvēkiem, ja vēlies un ir interese,» teic politiķis Aldis Gobzems.

Jānis Ķirsis: «Šis netikums mums laupa saskarsmi ar dzīviem cilvēkiem»

«Varu teikt no savas personiskās pieredzes tikai to, ka ir vienkārši jāuzmanās, lai mobilā telefona lietošana neatņem īstu saskarsmi ar cilvēku, kaut vai brokastu vai vakariņu laikā. Tas ir tāds netikums, kas veido regulāru darbību. Netikums mums laupa saskarsmi ar dzīviem cilvēkiem. Ja mēs to saprotam un cenšamies ar prātu samērīgi šo ierīci lietot, tad viss būs labi. Ja tā prāta nav, tad tā prāta nav! Tad var teikt vienīgi šo teicienu: «Prātiņ, nāc mājās!» Mēs jau nevaram izbēgt no tā, kā attīstās tehnoloģijas. Piemēram, esot operā, vai nu iemācies itāļu valodu un saproti visu, ko dzied, vai arī izmanto jauno operas aplikāciju. Kamēr tiek dziedāts itāliski, tikmēr seko līdzi tulkojumam tiešsaistē un telefonā. Tā ir dilemma un koks ar diviem galiem. Tādēļ šīs lietas ir pašam ar savu galvu jāprot izvērtēt. Šovbiznesa ļaudis vai dziedātāji pelna naudu ne tikai ar koncertiem, bet arī pārdodot un reklamējot preces sociālajos tīklos, kuras viņi nemaz negribētu redzēt savā uzturā. Sociālie tīkli ir kā reklāma, kad pārdod vienkārši sevi. Tu vienkārši esi apmānījis savus sekotājus, reklamējot produktus, kas pašam nemaz neinteresē. Kad tu savu saturu veido sociālajā vidē nevis lai varētu iepriecināt un komunicēt dabiskā izpausmē ar saviem sekotājiem un draugiem, bet gan manipulē ar šo informāciju, manuprāt, tas ir bēdīgi. Zinu, ka tie cilvēki, kas nodarbojas ar mākslīgā satura veidošanu sociālajos tīklos, ir draugos katram otrajam. Es to uzskatu kā tādu joku. Esmu par to, lai saviem klausītājiem un sekotājiem informāciju nodotu caur mūziku, koncertiem vai sarunām klātienē, nevis uzdodot provokatīvus jautājumus «Instagram», kas nerada pievienoto vērtību. Mēs šobrīd esam sociālo tīklu un mobilo telefonu eksperimentu izmēģinājumu trusīši. Bet sekas, kas tiek atstātas uz katru indivīdu un apkārtējo vidi, neviens nevar pateikt. Domāju, ka visas šīs sekas redzēsim pēc 50 gadiem,» aizdomājas komponists un mūziķis Jānis Ķirsis.

Emīls Jakrins: «Telefons var būt gan laika zaglis, gan palīgs īstajā brīdī»

«Man telefons ir darba instruments. Diemžēl ļoti daudz sanāk pavadīt laiku, darbojoties ar telefonu. Labā ziņa, ka es praktiski neizmantoju sociālos tīklus. Vienīgais ir mikroblogošanas tiešsaistes sociālā tīkla tīmekļa vietne «Twitter», kas ir kā mūsdienu ziņu lente, ko izmantoju LETAS vietā. Skaidrs, ka mūsdienās telefons aizvieto arī kaut kādu daļu no datortehnikas, televizora, radio un visa pārējā. Saziņas robeža starp dažādiem rīkiem, kā nosūtīt informāciju, mūsdienās samazinās. Šodien dažādās telefona platformās var nosūtīt dažādus failus, dokumentus un informāciju. Skaidrs, ka e-pasts joprojām eksistē kā tāds vēsturisks un universāls saziņas līdzeklis. Bet principā tā robežšķirtne jau sāk samazināties, jo garus dokumentus var nosūtīt arī caur telefonu. Ja vēl pirms dažiem gadiem pietika ar kredītkarti un telefonu, tagad izskatās, ka pēc gada varēs iztikt arī bez kredītkartes. Skaidrs, ka mobilās ierīces ir attīstījušās kā komunikācijas. Principā gari sarunāties pa telefonu man nav raksturīgi. Savukārt ir raksturīgi sarakstīties. Domāju, ka telefons jāliek malā tad, kad satiec radiniekus, vai arī lietišķas tikšanās reizēs. Protams, ka tas joprojām nav pieklājīgi, sarunāties ar cilvēku un paralēli skatīties telefonā. Līdz ar to es cenšos veltīt nedalītu uzmanību jebkuram sarunbiedram, vienalga, vai tā ir lietišķa saruna, vai, vēl jo vairāk, ja tās ir ģimenes vakariņas, tad labāk tālruni nolikt malā. Ja satiec senus draugus, labāk ielikt telefonu pēc iespējas dziļāk kabatā un tur neskatīties, līdz tikšanās ir beigusies. Telefons var būt gan laika zaglis, gan palīgs īstajā brīdī,» savu viedokli pauž SIA «Rīgas satiksme» valdes loceklis Emīls Jakrins.

Mārtiņš Daugulis: «Mēs esam urbānie vientuļnieki»

«Droši vien tas ir katra paša sevis izpētes stāsts. Sociālajos tīklos bija ievietota tāda skaista fotosērija, kur viens mākslinieks izņem ārā cilvēkiem no rokām telefonus ar fotošopa palīdzību. Cilvēki izskatās, kā pārvērtušies par zombijiem, tik briesmīgi. Droši vien tas ir cilvēka dabā, sekot līdzi tam, kas ir interesantākais. Mūsu sugai tas ir bijis allaž raksturīgi. Ir tādas jaukas bildes no 20. gadsimta sākuma, kur cilvēki glūn avīzēs vai sēž un skatās televizoru. Skatās tur, kur ir kaut kas uzmanību piesaistošs. Šaustīt sevi un teikt, ka mūsu gadsimtam tas ir kaut kas ļoti īpašs, to es tā neatļautos. Tajā pašā laikā domāju, ka jautājums nav par to, kāpēc mēs tik daudz skatāmies mobilajos ekrānos. Vai mēs tikpat daudz skatāmies televizora vai datora ekrānos? Kāpēc mēs mazāk skatāmies cits citam acīs? Kāpēc mēs mazāk izvēlamies runāt savā starpā un vairāk ienirt šajā pašā izklaidē? Domāju, ka tas ir tas pats būtiskais aspekts par tādu kopā būšanu un reizēm arī par lielu vientulību starp cilvēkiem. Telefons ir rīks, kas atļauj būt vientulībā. Veicināt un apmierināt vientulības izjūtu. Es domāju, ka vismaz mana paša dzīvē viennozīmīgi reizēm tā tieksme skatīties un slidināt «Twitter» vai sociālos tīklos, kas tad noticis pēdējās desmit minūtēs, noteikti ir kaitējoša tai sajūtai - vienkārši pasēdēt ar līdzcilvēku klusumā. Tas klusums ir nepieciešams. Tā nekā nedarīšana un jaunas informācijas neuztveršana visu laiku ir nepieciešama, lai varētu kaut vai sākt normālu sarunu. Vai lai ieslēgtu citu domāšanas ritmu. Vai vienkārši, lai sāktu domāt. Atrast mirkli apstāties un saprast, ka var pabūt vienkārši tāpat. Man tāda iekšējā cīņa ir visu laiku par to, lai noliktu malā telefonu. Vienkārši ieraudzīt un sajust līdzcilvēkus. Es arī mudinu no sociālā kapitāla veidošanas un socializēšanās viedokļa nolikt malā tālruni. Mani studenti ļoti izceļas ar to, ka savā starpā uzreiz nekomunicē. It sevišķi, ja ienāk svešā vidē. Visi uzreiz ir iekšā mobilajos telefonos. Tad es sāku vērot, ka pieaugušie dara tāpat. Un tas akmens, ko met virsū jaunajai paaudzei, ir lieks, jo arī mēs, lielie cilvēki, kad iekāpjam sabiedriskajā transportā vai ieejam uzņemšanas nodaļā pie ārsta, nesēdēsim rindā un neskatīsimies uz otru cilvēku, bet gan izvilksim telefonu un darīsim komfortablāko. Savā ziņā esam urbānie vientuļnieki! Kaut arī var notikt daudzas brīnumainas lietas, vienkārši parunājot ar citiem cilvēkiem, lai cik neticami tas izklausītos. Es daudz laika fiziski pavadu lekcijās, tādēļ tas ir tas mirklis, kad man telefons ir nolikts malā. Reizēm ir tā, ka diena noslēgusies un, atverot telefonu, ir daudz neatbildētu zvanu. Reizēm ir tik liels nogurums, ka nemaz nespēju fiziski atbildēt, it īpaši, ja numuri ir nepazīstami. Gadās, ka cilvēki tādēļ apvainojas. Mūsdienās ir tendence, ja neatbildi uz telefona zvanu, iespējams, ka ar tevi kaut kas ir atgadījies,» zina stāstīt politologs, žurnālists un lektors Mārtiņš Daugulis.