Viena no izcilākajām mūsdienu dzejniecēm Amanda Aizpuriete šobrīd dzīvo pieticīgi un mitinās ārpus Rīgas, jo viņas ikmēneša finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai nomaksātu galvaspilsētas dzīvokļa īri. Sarunā ar »Vakara Ziņām« dzejniece atzīst, ka uz lietām skatās reālistiski un, kaut arī situācija nav ērta, drāmai te nav vietas.
«Vakar vai aizvakar žurnālistam, kurš zvanīja, lūdzu, lai viņš nedramatizē situāciju. Neviens mani nav izmetis, tādēļ nav nekāda iemesla dramatizēt. Es neesmu spējīga samaksāt par dzīvokli, tas ir fakts. Domāju, ka ļoti daudzi nav spējīgi samaksāt. Tā tas ir. Situācija Latvijā ir tāda, kāda tā ir, diemžēl. Manā gadījumā nevajag dramatizēt, jo neviens neko ļaunu nav nodarījis. Es vienkārši nespēju nopelnīt pietiekami daudz naudas. Šobrīd dzīvoju Dzeldā, kas ir ciems Skrundas novada Nīkrāces pagastā. Manām paziņām vienkārši bija brīva dzīvojamā telpa tāpēc, ka iepriekšējā šīs istabas īpašniece pirms desmit gadiem devās uz Angliju strādāt.
Patiesībā tas viss skan briesmīgi. 150 eiro, ko saņemu reizi mēnesī, ir Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtā mūža stipendija. Tieši tādi ir mani regulārie ienākumi, par kuriem es skaidri zinu, ka viņi būs katru mēnesi. Viss pārējais ir tas, ko piepelnu klāt. Ja man ir smaga depresija, tad es nepiepelnu neko, jo nespēju ne tulkot, ne rakstīt. Tā mēdz būt, un to nevajag dramatizēt, jo arī citiem ir slikti, ne tikai man. Ja pāries depresija, iespējams, būs labāk. Es runāju par savu personīgu depresiju, nevis valsts. To, ka valsts ir depresijā, tas jau ir zināms.
Par dzeju runājot - pirms divām dienām uzstājos kopā ar dzejnieci un rakstnieci Annu Rancāni. Man liekas, ka tas nebija slikts pasākums un neradīja cilvēkos ņerkstīgu attieksmi. Mums abām ar Annu ir pietiekami daudz spītības un pietiekami daudz vēlēšanās kaut ko vēl izdarīt. Ziniet, man īsti nav izejas. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas nevar nerakstīt. Es piedzimu, lai rakstītu, neatkarīgi no situācijas,» par savu šī brīža situāciju un vēlmi turpināt rakstīt stāsta dzejniece Amanda Aizpuriete.
