10. septembra rītā LTV raidījums «100 grami kultūras» sociālajos tīklos dalījās ar sēru vēsti par aktiera, dziedātāja un radio teātra režisora Imanta Skrastiņa aiziešanu mūžībā 78 gadu vecumā. Sarunā ar »Vakara Ziņām« viņa skatuves kolēģi atklāj, ka šī vēsts ir ļoti negaidīta un tādējādi sāpīga. Turklāt aktieru saimei šis ir ļoti smags zaudējums.
Imants Skrastiņš ir dzimis 1914. gada 12. aprīlī Skultē. Viņš ir absolvējis Rīgas 1. vidusskolu un Latvijas Valsts konservatoriju. Astoņdesmitajos gados kļuva populārs kā komponista Raimonda Paula dziesmu izpildītājs. Ir strādājis Jaunatnes teātrī un par Latvijas radio teātra režisoru.
Dzīves laikā ir ieguvis Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera titulu. Viena no spilgtākajām un leģendārākajām lomām, ar ko aktieri asociē, ir Dzejnieka tēls Pētera Pētersona veidotajā Aleksandra Čaka dzejas izrādē «Spēlē, Spēlmani». Imants Skrastiņš spēlējis kinofilmās «Rita» (1957), «Akmens un šķembas» (1966), «Cīruļi atlaižas pirmie» (1967), «Buras» (1977), «Atspulgs ūdenī» (1977), «Pavasara ceļazīme» (1978), «Ģimenes albums» (1978), «Nakts bez putniem» (1979) un «Cukura nams» (1997).
Skrastiņa sieva ir dziedātāja Rita Trence. Imantam ir jaunāks brālis Guntis Skrastiņš, kas sekojis brāļa pēdās un arī ir Latvijā populārs aktieris un TV raidījumu vadītājs.
Draugi un kolēģi piemin Imantu!
Lapčenoks: «Džentlmenis ar labām manierēm»
«Es nebiju viņa skatuves kolēģis, bet pazīstami bijām gan. Vairāk strādāju kopā ar viņa brāli Gunti Skrastiņu 90. gadu koncertos. Imantu sastapu vairāk pasākumos, kurus viņš vadīja. Imants bija kolosāls puika un ļoti labsirdīgs. Kad savulaik ar Gunti taisījām savas koncertprogrammas, Guntis vienmēr pasauca brāli, lai viņš pasaka no malas, kā viss izskatās, tad Imants deva mums padomus. Guntis viņu aicināja, jo zināja, ka brālis pateiks, kā vajadzētu būt. Imantam skatuves pieredze bija lielāka nekā Guntim. Imants arī pats ir kaut ko veidojis. Patīkams cilvēks, vienmēr, kad satikāmies, apvaicājāmies viens otram, kā klājas.
Vadot pasākumus, viņš bija ieturēts. Varēja pateikt no skatuves kādu joku, bet tas viss bija normas robežās. Ne par daudz, ne par maz. Imants bija solīds. Ļoti labi juta, ko vajag konkrētā brīdī pateikt un ko labāk neteikt. Imants bija ļoti sakarīgs un domājošs cilvēks. Cilvēkiem tā viņa pasākumu vadīšanas maniere patika. Diemžēl daudzi no malas domā, ka vadīt programmu ir diezgan vienkārši. Patiesībā tas ir ļoti atbildīgs un grūts darbs. Protams, tiek sastādīts scenārijs, bet pašam vadītājam ir jāizdomā, ko un kā to pateikt. Imants mācēja vadīt sarīkojumus ieturēti, solīdi, smuki un arī ar nelielu humora devu. Viņu noteikti var saukt par džentlmeni ar labām manierēm.
Aptuveni 80. gadu beigās es biju pasākumos, kuros viņš piedalījās, skaitot dzeju. Patīkamu iespaidu atstāja stils, kā viņš sevi pasniedza. Bija patīkami skatīties un dzirdēt viņu. Varēja just, ka arī cilvēkiem patika viņa iznācieni uz skatuves. Man žēl, ka nesanāca vairāk viņu iepazīt,» tā dziedātājs Viktors Lapčenoks.
Anta Krūmiņa: «Vienmēr organisks un dzīvs!»
«Es gribētu pateikt tā, ka katrā ziņā viņš bija ļoti uzmanīgs partneris ar dzīvām acīm uz skatuves un arī ļoti jūtīgs. Kad kaut ko izrādīji, viņš atsaucās uz to. Kā partneris un cilvēks viņš bija ļoti atsaucīgs, koleģiāls un saudzīgs. Viņš nebija no tiem, kas uz tevi skatās ar stiklainām acīm. Esot uz vienas skatuves, viņš vienmēr bija ļoti organisks un dzīvs. Uz skatuves esam bijuši ļoti daudz kopā,» atmiņās dalās bijusī Jaunatnes teātra aktrise un Imanta Skrastiņa skatuves kolēģe Anta Krūmiņa.
Ārija Stūrniece: «Viņš nedeva sev atlaides»
«Viņš bija viens no maniem tuvākajiem partneriem teātrī. Izrādē «Spēlē, Spēlmani» mani uzaicināja režisors Pēteris Pētersons, kad es vēl mācījos pirmajā kursā. Tas bija mans pats pirmais pārbaudījums. Man bija divi skati kopā ar Imantu. Viņš bija ļoti atsaucīgs un vienmēr pretimnākošs, gribēja palīdzēt un pateikt kādu vārdu. Reizēm tas bija ar zināmu jociņu un ļoti cilvēcīgi. Piemēram, Pētera Pētersona «Bastardā», kurā spēlēju Pianisti, vislielākā saspēle man bija ar nu jau arī mūžībā aizgājušajiem aktieriem - Uldi Pūcīti un Tālivaldi Āboliņu.
Imants Skrastiņš ir viens no maniem radio režisoriem, kā arī bijis partneris iestudējumos. Kad Latvijas Radio 3 «Klasika» atkārtoja Raiņa lugas «Krauklītis» iestudējumu, man šajā lugā ar Imantu bija dialogi. Imants uzticēja man ļoti daudzus radiolasījumus. Un arī savos iestudējumos aicināja piedalīties. Pārī esam lasījuši ļoti daudzus lasījumus. Tie bija ļoti bagāti, piesātināti un krāšņi gadi ar saturīgu darbu, kas vienmēr prasīja būt labā profesionālajā līmenī, nedodot sev atlaides. Imants sev nekad nedeva atlaides. Tas bija pats par sevi saprotams. Tā mēs strādājām. Mēs neko neatstrādājām. Bijām visos darbos iekšā ar sirdi un pilnu jaudu. Nevis kā tagad, kad dažs labs aktieris uz skatuves atstrādā iestudēto. Mēs radījām uz vietas, un tā ir tā atšķirība. Tam ir vērtība. Tas ir dzīvi un paliekoši, un uzrunā. Skatītāji jau to starpību sajūt. Tas bija bagāts laiks kopā ar Imantu.
Šī nedēļa ir ļoti mulsinoša, jo pirms nedēļas tika izvadīts Valmieras drāmas teātra režisors Felikss Deičs, kas bija mans skolotājs aktiermeistarībā un pasniedzējs Teātra fakultātē. Viņš arī bija viens no brīnišķīgiem gara aristokrātiem, kādu pasaulē nemaz tik daudz nav. Šī ir pārdomu laika nedēļa, kas ir tik ārkārtīgi piesātināta ar darbiem. Ar lielām bažām gaidu to brīdi, kad tiks publiskots Imanta atvadīšanās un izvadīšanas laiks. Zvanīju Imanta brālim Guntim Skrastiņam, kas ir mans kursabiedrs, ar kuru pēc tam arī bijām skatuves partneri, bet mums nebija tik ciešas partnerības kā ar Imantu, un viņš atklāja, ka Imanta nāves iemesls nav zināms. Imants ar brāli Gunti bija kā roka ar cimdu. Faktiski Guntis šobrīd ir palicis par dzimtas vīrieti, uz kura gulst visa lielā atbildība un darīšanas. Pat nav īsti vārdu, lai raksturotu šo situāciju. Tas ir ļoti liels zaudējums aktieru saimei. Protams, ja viņš nebūtu neko citu nospēlējis kā vienīgi Dzejnieku «Spēlē, spēlmani», tā teātra vēsturē vien tiktu ierakstīta kā viena no dižākajām lomām, kādu teātra skatuve, manuprāt, ir piedzīvojusi. Ne velti teātra kritiķe un zinātniece Silvija Radzobe sauca to par izrāžu izrādi, kas ir labākā, kāda ir bijusi Latvijas teātra vēsturē. Es esmu ļoti pateicīga, ka liktenis man devis arī iespēju būt Imanta skatuves partnerei vairākos iestudējumos. Viņš man uzticēja ļoti daudzus skaistus darbus. Tāpēc esmu ļoti pateicīga viņam, ka man ir bijusi iespēja darīt saturīgu darbu.
Viņš bija ļoti vienkāršs un sirsnīgs. Viņam patika vellu dzīt. Ak, tu debess! Kādus tik pigorus viņš neizgudroja! Ne velti viņi kopā ar aktieri Edgaru Liepiņu bija ļoti tuvi draugi. Kā tad bez jautru lietu izstrādāšanas, tā tam ir jābūt. Dzīve ir jādzīvo ar garšu. Imants priecājās, ja viņu novērtēja kā aktieri,» atmiņās dalās aktrise Ārija Stūrniece.
Velta Skurstene: «Zināja, ka ir ziepes, bet jāizķepurojas»
«Imants bija ļoti jauks. Mēs joprojām šad tad sazvanījāmies. Tas bija ļoti aizkustinoši. Mūsu svētki bija kopīgi svētki. Imantam bija ļoti laba humora izjūta. Visvairāk viņa pietrūks dzimšanas dienās un vārda dienās, kad viņš man veltītu apsveikumu iesāka ar joku. Kad pagājušajā gadā viņš pats ne visai lāgā jutās, vienalga mēģināja pateikt kaut ko komisku. Citi teiktu, ka reibst galva un jādzer zāles, bet viņš neteica: «Vai, Dieviņ, cik man grūti!» Viņš teica: «Ziepes ir, bet kaut kā jāizķepurojas!» Tāda attieksme viņam bija pret dzīvi. Var būt, ka mājās bija citādāk, to es nemāku pateikt. Sarunas ar viņu vienmēr bija gaišas, priecīgas un zināmā mērā humorīgas. Godīgi sakot, man ļoti sāp sirds, ka viņš ir aizgājis. Gribas viņu dzirdēt. Gribētu pateikt viņam paldies, ka viņš bija, dzīvoja un radīja ļoti skaistus mirkļus uz skatuves, kā arī satiekoties sadzīvē. Imants bija ļoti gaiša personība,» tā aktrise Velta Skurstene.
Indra Burkovska: «Atbalstošs plecs smagos brīžos»
«Viennozīmīgi Imants ir un bija leģendārs aktieris. Ja viņš būtu nospēlējis tikai «Spēlē, Spēlmani», arī tad būtu ierakstījis neaizmirstamu lappusi mūsu teātra vēsturē. Viņš bija priecīgs, ka varēja spēlēt šajā izrādē. Pat mūsu ģērbējas, vienmēr, nākot uz šo izrādi, uzvilka vakarkleitas. Jo spēlēt šo izrādi, tas nebija tikai darbs, bet gan svētki. Nospēlēt Dzejnieka lomu Imantam bija kā sportistam noskriet maratonu. Varu pateikties, ka spēlēju radioteātrī. Pēdējais darbs bija dramaturga Rūdolfa Blaumaņa joku lugā «Trīne». Tā kā viņš bija ne tikai aktieris, bet arī režisors. Atceroties 70. un 80. gadus, Imants kā aktieris nebija ārišķīgs vai teatrāls, viss, ko viņš darīja, bija iekšēji attaisnots. Līdz ar to var teikt, ka viņš ir mūsdienīgs aktieris. Imantam bija tik laba balss, ka nebija vajadzīgi mikrofoni, jo pat pēdējā skatītāju rindā varēja dzirdēt katru viņa čukstu. Domājot par Imantu, ir gaiša un forša sajūta. Un, protams, ir žēl. Viņš varēja vēl dzīvot. Bet es vēlu viņam tur augšā gaišu ceļu mūžībā. Viņš tagad spēlē uz citas skatuves. Viņš noteikti spēlē!
Es atceros, ka tad, kad ienācu Jaunatnes teātrī, nebija nemaz tik viegli iesākt darboties svešā kolektīvā, bet Imants bija viens no tiem, kas teica: «Mēs palīdzēsim, tu neuztraucies!» Mums ir arī kopīgi draugi. Man patīk, ka, par viņu runājot, Imantu nevar salīdzināt ne ar vienu citu. Viņš bija neatkārtojama personība. Viņa personībai, pat neko daudz nedarot, piemita šis skaistums un valdzinājuma spēks. Jāpiekrīt, ka viņam bija arī vīrišķīgs šarms. Viņš bija ļoti atbalstošs plecs arī man smagos brīžos,» atminas aktrise Indra Burkovska.
Guna Kārkliņa: «Izcils aktieris un džentlmenis»
«Mākslinieks ar atvērtu sirdi, kas pulsē uz plaukstas. Aktieris ar lielo burtu, kurš Aleksandra Čaka dzejas smeldzīgi romantisko stīgu prata aiznest līdz skatītājiem tā, ka tirpas noskrien pār muguru... Tās ir manas pirmās asociācijas atmiņās par aktieri Imantu Skrastiņu. Viņa radošais mūžs ir ļoti bagāts, bet Pētera Pētersona dzejas izrāde «Spēlē, Spēlmani!», manuprāt, ir viņa spilgtākā, pat varētu teikt - mūža loma. Šī izrāde Jaunatnes teātra repertuārā bija kādus astoņpadsmit gadus, un skatītāju zāle allaž bija pilna, līdz pat pēdējai vietai.
Jaunatnes teātrī sāku strādāt kā pavisam jauns skuķis, tolaik man bija 17 gadi, un «Spēlē, Spēlmani!» bija viena no mīļākajām izrādēm. Mākslinieks pirms tās vienmēr ieradās ļoti laicīgi, parasti pats pirmais un projām pēc izrādes gāja pats pēdējais. Tā viņam bija svarīga, īpaša. Tā neaprakstāmā aura valdīja ne tikai uz skatuves, bet arī aizkulisēs. Mēs, tehniskā personāla cilvēki, bieži kāpām skatīties aktierspēli virs skatuves uz prožektoru tilta, jo skatuves malas bija aizbūvētas ar dekorācijām.
Pēc pirmās epizodes, kuru mākslinieks spēlēja nobružātā jūrnieka kreklā, viņam aizkulisēs bija jāpārģērbjas, lai jau nākamajā parādītos elegantā frakā, baltā kreklā un glazē cimdos. Mēs kopā ar kolēģi Daci Kalniņu, vēlāko teātra administratori, vienmēr stāvējām kaujas gatavībā - turējām drēbes, lai mākslinieks nākamajā epizodē parādītos jau smalki saposies. Reiz nolēmām, ka tik īpašai izrādei jāizrāda īpaša cieņa, un darbā ieradāmies melnās vakarkleitās. Imants pat lielajā pārģērbšanās steigā to pamanīja un pat paspēja pateikt kādu komplimentu. Vēlāk arī pārējās meitenes no apkalpojošā personāla pievienojās šai tradīcijai, bet mēs ar Daci uz šo pārģērbšanu melnajās vakarkleitās nācām arī tad, kad teātrī jau ieņēmām citus amatus.
Mākslinieks bija džentlmenis, allaž teātra dāmām pateica kādu komplimentu, dažkārt pakoķetēja - tā mīļi un sirsnīgi. Viņā bija humora dzirksts. Piemēram, rīta mēģinājumā viņš kādai no meitenēm saka: «Es redzu, ka tev šorīt noslēpums acīs...» Reiz, kad nēsājos pa grimētavu gaiteni ar kostīmu kaudzi, viņš nosmēja: «Guniņa skrien kā stirniņa!» Kad par viņa jokiem smējām, Imants teica: «Tu nešmejies, meitene!» Ar „š” - kas saistīts ar senu teātra joku.
Pret izrādes apkalpojošo personālu viņš vienmēr izturējās draudzīgi, kā savējais. Starp izrādes ainām ienāca parunāties rekvizītu telpā. Jā, Jaunatnes teātrī valdīja draudzīga atmosfēra, jo visi darīja vienu darbu, lai taptu tas brīnums - izrāde. Un attieksmē un savstarpējās attiecībās nekad netika dalīts, kurš aktieris, kurš «tehniskais».
Vēlāk, jau vairākus gadus pēc tam, kad toreizējais kultūras ministrs Raimonds Pauls bija likvidējis Jaunatnes teātri, kad aktieru ceļi bija metuši skaudrus līkumus, satikāmies Imanta Skrastiņa kolēģa un drauga Edgara Liepiņa piemiņas pasākumā Skultē. Tieši Imants bija tas, kurš noorganizēja, lai dižajam Ākstam, komiķim un traģiķim, leģendārajam Tila Pūcesspieģeļa atveidotājam kapos tiktu uzstādīts piemineklis - skulptūra.
Tāds viņš bija - atklāts sirds cilvēks.
«Spēlē, Spēlmani, visu mūžu, visu mūžu un vēl aiz tā...» /A. Čaks/,» savu atmiņu stāstu »Vakara Ziņām« uztic žurnāliste, astroloģe un bijusī Jaunatnes teātra ģērbēja Guna Kārkliņa.
