14. septembrī pulksten 12.00 Rīgas 1. Meža kapu kapličā notiks atvadas no tautā mīlētā aktiera un dziedātāja Imanta Skrastiņa. Atvadu brīdī aicināts piedalīties ikviens aktiera talanta cienītājs. Imanta Skrastiņa ģimene ir pateicīga par atbalstu un līdzjūtību šajā smagajā brīdī.
Jau vēstīts, ka Imanta Skrastiņa pēdējās trīs nedēļas pagājušas reanimācijā.
Vēl nespēj atvadīties no vīra
«Par to ir grūti tagad runāt. Es to vēl neesmu pieņēmusi. Vēl nevaru atvadīties. Pārāk mazs laiks ir pagājis. To, kāds viņš bija kā cilvēks, nekad nepateikt divos teikumos. Es vienmēr atceros mūsu pirmo tikšanās reizi. Tas bija Latvijas radio studijā, aci pret aci. Viņš bija atnācis ierakstīt četras vai piecas dziesmas ar dzejnieka Friča Bārdas vārdiem. Imants bija padomājis par katru no Latvijas radio vokālā ansambļa meitenēm, kurā tolaik arī es dziedāju. Un katrai no mums viņš pasniedza vijolīšu pušķīti. Bet man, pasniedzot vijolīšu pušķīti, viņš ieskatījās dziļi acīs. Tā ir gaiša atmiņa. Tas bija tāds skatiens, kas tālāk izvērsās tā, kā izvērsās. Mēs sagājām kopā. Radās dzirksts. Viņš vienmēr ir bijis uzmanīgs un delikāts. Vienmēr ir atcerējies draugu jubilejas. Viņš cītīgi katru gadu pārrakstīja pierakstu grāmatu, kurā ir kalendārs un datumi ar draugu, paziņu un bijušo kolēģu dzimšanas dienām un vārda dienām. Viņš vienmēr pierakstīja cilvēkus, ar kuriem viņam bija tuvākas attiecības vai vienkārši labas attiecības, bet tādas viņam lielākoties bija ar visiem. Imants bija ļoti uzmanīgs arī pret saviem kolēģiem, bet tajā pašā laikā arī ļoti prasīgs. Un reizēm varēja būt arī nežēlīgs. Viņš teica: «Jā, es esmu nežēlīgs, kad ir runa par darbu.» Viņam bija svarīgi sasniegt mērķi, kuru bija uzstādījis. Viņš gāja uz mērķi, tādēļ varēja būt arī ļoti skarbs. Es nezinu, varbūt kāds uz viņu arī apvainojās, bet reizēm viņš varēja būt arī tāds. Es arī esmu dažu labu asaru nobirdinājusi. Likās, ka viņš ir bijis pret mani par skarbu darba jautājumos, kad veidojām kopējās koncertprogrammas un braucām pa Latviju. Mēs savulaik bijām pieprasīti, mums bija ļoti daudz koncertu. No viņa ļoti daudz mācījos, jo viņš tomēr bija pieredzes bagātāks. Ja es kādreiz kaut ko ne tā izdarīju vai ne tā sapratu, viņš man arī varēja pateikt kaut ko ne visai glaimojošu. Viņam šķita, ka kaut kas nav kārtībā, lai gan es tiešām ļoti centos. Ļoti daudz no viņa esmu mācījusies un tikai to labāko, kas saistīts ar skatuves dzīvi. Tāpat arī kā no cilvēka esmu ļoti daudz no Imanta mācījusies. Es varu pateikt viņam par visu milzīgu paldies. Tā kā es ticu, ka dzīve turpinās, tad dvēsele aiziet tur, kur viņai jāaiziet. Viņa dzīvo savu dzīvi. Tādēļ es Imantam novēlu saules mūžu aizsaulē,» tā dziedātāja un Imanta Skrastiņa sieva Rita Trence.
Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" numurā vai www.vz.lv
