VAKARA ZIŅAS. Vai Ošenieks kopē Puči?

Daudzi slaveni ļaudis, kas savu vietu slavas saulītē ir izcīnījuši ar smagu darbu, iedvesmo arī citus. Tādēļ interesanti uzzināt, kas iedvesmo pašas slavenības – draugi, ģimene, pasaules vai Latvijas mēroga zvaigznes, filmu varoņi vai vēl kas cits.

Harijs Zariņš: «Nav nopietni ēst vienu kotleti!»

«Mani iedvesmo ģitāristi Dags Aldrihs, Endijs Džeimss, Rebs Bīčs, Ričijs Kocens un Džons Petruči, tāpat arī grupas «Whitesnake», «Winger» un «The Dead Daisies». Tas nav nemaz tik slikti, ka no tik daudziem iedvesmojos. Arī Latvijas mūziķi mani iedvesmo. Mēs viens no otra mācāmies. Mācīties un iedvesmoties ir dzīves sastāvdaļa, līdz ar to ir interesanti dzīvot. Ja ir vairākas personības, no kurām iedvesmoties, tad paša muzikālais veikums ir piesātinātāks. Nevarētu teikt, ka patstāvīgi klausos tikai vienu mūziķi, paklausos arī citus. Piemēram, mani interesē, kā klasiskajā mūzikā tiek spēlēta akustiskā ģitāra.

Es klausos dažādu mūziku, lai paplašinātu savu muzikālo garšu. Ēst vienu kotleti nav nopietni,» stāsta grupas «Colt» ģitārists Harijs Zariņš.

Reinis Ošenieks mācās no Armanda Pučes

«Sākot darboties žurnālistikā, ļoti daudz iespaidojos no sporta žurnālista Armanda Pučes intervijām. Mēģināju no tām mācīties un skatīties, kā viņš spēj atvērt cilvēku un sasaistīt dažādas interesantas lietas. Es arī varu iedvesmoties no kāda, ko satieku savā ceļā, vai skatoties interneta platformu «YouTube» vai kādu filmu. Neteiktu, ka mani iedvesmo tikai un vienīgi viens konkrēts cilvēks. Ļoti daudz ko aizgūstu arī no mammas un draugiem. Arī tās pašas komunistiskā genocīda filmas liek aizdomāties, kā es rīkotos šādā situācijā. Runājot vēl par filmām, kas mani iedvesmo, es nenosaukšu ne «Supermenu», ne «Betmenu», bet drīzāk tā ir filma «Zoodārza uzrauga sieva».

Vai es iedvesmojos arī no Amerikas vai Eiropas žurnālistikas? Protams, ka var redzēt kvalitātes atšķirību. Ir grūti salīdzināt Latvijas TV industriju ar Amerikas vai Eiropas. Šeit mēs cenšamies panākt līdzīgu rezultātu ar mazākiem resursiem. Sižetus veidojam ar divu cilvēku spēkiem - es un operators, ko ārzemēs dara desmit cilvēku komanda,» atklāj žurnālists Reinis Ošenieks.

Aijas Vītoliņas paraugs - operas dīva Elīna Garanča

«Diezgan daudz iedvesmas gūstu, apmeklējot latviešu izpildītāju koncertus, kā arī no līdzcilvēkiem. Ir grūti nosaukt vienu konkrētu cilvēku. Protams, vislielākais etalons man liekas operdziedātāja Elīna Garanča - gan darba, gan talanta, gan mērķtiecības ziņā. Viņa vispār ir sievietes ideāls, jo spēj savienot personīgo dzīvi ar darbu un realizēt sevi kā personību. Iedvesmo arī Māra Upmane- Holšteine no grupas «Astro'n'out».

Mani iedvesmo aktīvi cilvēki, kas spēj visu apvienot un dzīvē iegūt līdzsvaru. To cienu un apbrīnoju. Ir māksla atrast balansu itin visā. Iedvesmo arī cilvēki, kas sociālajā vietnē «Instagram» dalās ar savu dzīvesveidu. Šobrīd pasaulē ir tik daudz lietu, no kā var iedvesmoties. Ne tikai no mūziķiem, bet arī no cilvēkiem, kas darbojas mākslā, kino un citās jomās,» stāsta dziedātāja Aija Vītoliņa.

Anitas Pužules iedvesmas avots - mamma

«Tie cilvēki, kas mani iedvesmo, atrodas manu paziņu lokā. Un viņi visbiežāk iedvesmo ar vienkāršām un ikdienišķām lietām. Apbrīnoju jaunas sievietes, kas spēj savienot ģimenes dzīvi, bērnu audzināšanu, darbu, sabiedrisko dzīvi un vēl pagūst atvēlēt sev laiku. Es cienu cilvēkus, kas nekad nemeklē atrunas, kāpēc kaut ko nedarīt un tamlīdzīgi.

Cilvēks, kas vienmēr ir bijis iedvesmas avots, ir mana mamma. Viņa ir fantastiska sieviete - gan spēcīga, gan sievišķīga, gan aktīva. No viņas var tikai mācīties.

Ja būtu jānosauc slavena un zināma persona, no kuras es iedvesmojos, es pat nezinu, ko nosaukt. Protams, ir prieks par citu sasniegumiem, bet man nekad nav bijusi vēlme kādam līdzināties. Motivācija kaut ko darīt vienmēr nāk no manis. Slava un atpazīstamība, manuprāt, ir vairāk apstākļu sakritība. Pazīstu pietiekami daudz iedvesmojošu cilvēku, kuru vārdi nevienam neko neizsaka. Kā nu kuram gadās tajā dzīvē!

Ir prieks, ja kāds var iedvesmoties, skatoties uz mani. Mani iedvesmo, ka spēju strādāt vēl un vēl. Pozitīvi, ka neapstājos pie neveiksmes un neizdošanās. Un vienmēr esmu gatava iet tālāk. Ne jau tādēļ, lai kādam kaut ko pierādītu, bet lai darītu to, kas sagādā gandarījuma un prieka sajūtu,» teic fitnesa trenere Anita Pužule.

Drunka: «Viens no šiem cilvēkiem ir mans vīrs!»

«Mani iedvesmojošas personības nav ar skaļiem vārdiem. Tie ir cilvēki, kas ir man blakus. Cilvēki, kas spēj visu ārkārtīgi viegli uztvert un vada dzīvi. Viens no šiem cilvēkiem ir mans vīrs, kas vienmēr ir maksimāli nosvērts un dara visu pamatīgi atšķirībā no manis. Tad man ir viena draudzene, kurai divreiz ir dzimuši dvīņi. Viņa ir divreiz izdzīvojusi dvīņu periodu - gan gaidīšanas, gan arī bērnu audzināšanas laikā. Iedvesmojoši, ar kādu mieru viņi vada savas dzīves. Iedvesmojošs ir arī mans draugs - frizieris. Esam vienā vecumā, bet viņš dzīvo ar tādu jaudu un trakumu.

Tie ir cilvēki, kas ir man līdzās, kurus redzu priekos un bēdās īstajā un reālajā dzīvē. Galu galā katru gadu ir «Latvijas lepnuma» ceremonija, kurā mēs ieraugām tos labos cilvēkus, kas ir mums līdzās.

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā var diezgan viegli pasniegt aplamu tēlu. Es iedvesmojos no cilvēkiem, kurus redzu reālajā dzīvē, nevis, piemēram, no pasaulslavenas dziedātājas Britnijas Spīrsas, kas nav saistīta ar manu reālo dzīvi un kuras tēlu var radīt vesela komanda,» aizdomājas TV3 raidījuma «Bez tabu» vadītāja Agnese Drunka.

Lancmanis labi jūtas pilīs, baznīcās un Lielajos kapos

«Man ir tā īpatnēja situācija, ka nevaru nosaukt nevienu dzīvu cilvēku. Visa mana dzīve ir veidojusies, iedvesmojoties no vēstures. Tāda pārdabiska un maģiska personība, man liekas, ir mākslinieks Leonardo da Vinči. Bet kopumā mani iedvesmo nevis atsevišķi ģēniji, bet gan vēstures plūsma. Tālajā padomju bērnībā es dzīvoju grāmatu un savu iedomu pasaulē ar atpakaļvērstu skatu. Baudīju to, kas likās pretējs tai īstenībai. Tāpēc es ļoti labi jutos pilīs, baznīcās, Vecrīgā un Lielajos kapos. Visu mūžu lielu iespaidu uz mani ir atstājusi arhitektūra. To izbaudu ne tikai kā skaistu un interesantu būvi, bet arī kā vietu cilvēkiem. Ja tā ir baznīca, tad mani uzlādē fakts, cik ļoti daudz cilvēku tajā ir bijuši un lūgušies.

Rundāles pils manā mūžā ir spēlējusi milzīgu lomu, jo tajā biju 55 gadus. Rundāles pils ir ar tā laika mūziku un filozofiju. Varbūt arī ar sliktajām lietām un kariem. Ir vesels tēlu kopums, kas ir ļoti spēcīgs un uzlādēts, kas mani sajūsmina. Šīs pils enerģija ir piepildīta ar personībām, kas kādreiz te ir bijušas. Vienalga, vai tas ir Bīrons vai kāds cits. Līdz ar to atsevišķi cilvēki ir tikai pa vidu, kas parādās kā tādi uzplaiksnījumi. Kopumā pats vēstures tecējums, kurā redzu arī dramaturģiju. Interesantas situācijas arī no politiskās, militārvēsturiskās vai mākslas viedokļa.

Esmu novērojis interesantu paradoksu, ka lielas personības rodas laikā, kad vide ir dramatizēta. Leonardo da Vinči, Rafaels, Mikelandželo dzīvoja laikā, kas no politiskā viedokļa ir viens vienīgs haoss - kari un cīņas starp dažādiem valdniekiem. Tādas personības kā Leonardo mūsdienu laikā nav un nebūs. Mūsdienu komforta zona nesekmē lielu mākslu. Tieši otrādi - dzīves dramatisms ir tas, kas izsauc pretreakciju un lielo ģēniju parādīšanos. Peldēšana pagātnes vīziju vērošanā ir tieši tas, kas mani ir uzlādējis. Nevis tikai realizējot Rundāles programmu, arī manās gleznās parādās šis skats ar kopīgām pārdomām par reliģijas lietām. Tas, lūk, mani ir iedvesmojis,» stāsta mākslas vēsturnieks un bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis.