VAKARA ZIŅAS. Vulfsona dzīvoklī pa logu ielavās zaglis. Kas notika tālāk?

18. jūlijā agrā rīta stundā, aptuveni pulksten 5.00, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora un politiķa Mavrika Vulfsona (1918.–2004.) dzimtas dzīvoklī, kas atrodas Rīgas centrā, dažu kvartālu attālumā no Ziedoņdārza, notika ielaušanās. Par notikušo incidentu stāsta fotomākslinieks Marģers Martinsons, kurš vairāk nekā piecus gadus šo dzīvokli īrē no Mavrika atraitnes Emmas Bramņikas-Vulfsones.

Marģers Martinsons sarunā ar »Vakara Ziņām« stāsta, ka pirmoreiz savā astoņdesmit gadus ilgajā mūžā ir saskāries ar šādu incidentu. Aptuveni mēnesi ēkā, kurā dzīvo ne tikai Martinsons, bet arī citi slaveni ļaudis, piemēram, komponists Kārlis Lācis, notiek remontdarbi. Lai celtnieki varētu veikt nepieciešamos ēkas atjaunošanas darbus, pie mājas sienām ir novietotas sastatnes, savukārt vairākiem ēkas logiem priekšā ir plakāts ar remontdarbu veicēju kontaktiem, kas teju pilnībā nosedz skatu. Lielāku pieejamību daudzajiem dzīvokļu logiem rada arī tas, ka strādnieki pie sastatnēm ir atstājuši trepes. Līdz ar to ēka remonta laikā ir gluži kā saldais ēdiens garnadžiem, jo pa sastatnēm var uzkāpt līdz pat ēkas augstākajiem logiem.

Zaglis, kas ielavījās Martinsona dzīvoklī, pirms pastrādātā nozieguma bija izstrādājis viltīgu taktiku. Viņš izvēlējās pašu piemērotāko laiku, lai veiktu noziegumu, jo, kā teic Marģers Martinsons, ja garnadzis vēlētos dzīvokli apzagt naktī, tad trokšņi būtu krietni pamanāmāki. Savukārt, ja dzīvoklī ielaušanās notiek agrā rīta stundā, tad cilvēki, kas nezina, cikos savu darbu sāk strādnieki, domās, ka šie trokšņi ir remontdarbu dēļ. Strādnieki savu darbu parasti sākot astoņos no rīta, līdz ar to zaglim ir pietiekami daudz laika, lai no dzīvokļiem iznestu vērtīgākās lietas. Fotomākslinieks atklāj, ka ar zagli, kas nozieguma laikā nemaz nav slēpis savu seju aiz maskas un runājis skaidrā latviešu valodā, saskāries aci pret aci. «Pēc pulksten pieciem dzirdēju troksni, taču uz to nenoreaģēju. Kad troksnis atkārtojās, sāku tam pievērst uzmanību. Sākotnēji domāju, ka tie ir strādnieki. Bet vai tad viņi jau piecos no rīta sāk darbu? Lai noskaidrotu, kas tas par troksni, cēlos un gāju skatīties. Paverot durvis, ieraudzīju svešinieku, kas rosījās pa istabu. Sāku ar viņu runāt un uzdevu jautājumus: «Kas jūs esat? Kā jūs tikāt iekšā, un ko jūs te darāt?» Taču zaglis nepavisam neizskatījās nobijies un diezgan pašpārliecināti atbildēja: «Tur, kur ienācu, tur arī aiziešu.» Tad viņš pagriezās un izkāpa pa logu. Paspēju vien sievai pateikt: «Zentiņ, pie mums ir zaglis.» Mūsu vienīgā bagātība ir bērni, tādēļ viņam nebija ko zagt. Policijai neesmu ziņojis, jo neredzu iemeslu to darīt. Vai kaut kas ir pazudis, pagaidām nemāku pateikt, jo mums ir ļoti daudz mantu. Ja zaglis būtu ielauzies sestdienā, kad mēs nebijām mājās, tad gan netiktu pieķerts un, iespējams, būtu arī kaut ko paņēmis. Nedomāju, ka viņš šo dzīvokli izraudzījās tādēļ, ka šeit reiz dzīvoja Mavriks Vulfsons. Visticamāk, viņš to pat nezināja. Skaidrs ir viens, ka šis cilvēks ir piešāvies zagt un darbojas ar paša izstrādātu taktiku. Uzvedinošas trepes pie stalažām un plakāts, aiz kura zaglis nemanāmi var ielavīties dzīvoklī, viņam bija kā saldais ēdiens. Esmu novērojis, ka visbīstamākie ir otrie stāvi, jo māju iedzīvotāji uzskata, ka logi ir gana augstu, lai kāds varētu pa tiem iekāpt. Bet redz, uzliek stalažas, un ir ļoti vienkārši. Iekāp un gatavs,» nepatīkamos notikumus atminas Marģers Martinsons un cer, ka nekas tāds vairs nebūs jāpiedzīvo.