VAKARA ZIŅAS. Desmit lietu, kas raksturo Ingunu Sudrabu

© Ingunas Sudrabas privātais arhīvs

Ekonomiste Inguna Sudraba – politiskās partijas «No sirds Latvijai» valdes priekšsēdētāja, bijusī Latvijas valsts kontroliere – saņēmusi vairākus apbalvojumus, arī atzinības no valsts prezidentiem – Gunta Ulmaņa un Vairas Vīķes-Freibergas. Viņai vienmēr bijusi pārliecība, ka ar godīgu un atbildīgu darbu mēs paši – Latvijas iedzīvotāji – varam padarīt savu valsti labāku.

Ar zelta medaļu pabeigusi dzimtās Gulbenes pilsētas 1. vidusskolu, ar izcilību absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti. Viņa sabiedrībā asociējas ar inteliģenci un lietišķiem biznesa kostīmiem, bet par viņu pašu ārpus darba pienākumiem zināms ļoti maz. Šoreiz pēc ilgām pārdomām viņa tomēr piekrita nedaudz padalīties ar »Vakara Ziņu« lasītājiem ar savu pasauli.

Personīgā izaugsme

Pēdējos gados esmu daudz pievērsusies sevis pilnveidošanai. Jautājumu uzdošana un atbildes, kāpēc tu vispār esi šajā pasaulē. Dažādas tikšanās, semināri un literatūra, kas palīdz sevi izprast un sakārtot. Esmu cilvēks, kurš vienmēr cenšas uzzināt daudz jauna, pilnveidoties, izzināt un kārtot sevi. Tas nāk loģiski - jo vairāk cilvēks pārdzīvo, jo vairāk rodas jautājumu par tēmu, kas ir tavs dzīves uzdevums.

Cilvēkam ir jāiemācās ieklausīties un ieskatīties pašam sevī un ņemt no sevis ārā visu negatīvo ar spēju piedot. Katra paša ziņā ir likvidēt savas «sarkanās pogas», caur kurām citi var tikt klāt. Un jāiemācās nevis vainot situāciju, bet gan izmantot to kā vēl vienu iespēju darbam ar sevi.

Piepildīts darbs, saturs un rezultāts

Vienmēr esmu varējusi darīt tikai tādu darbu, kuram ir rezultāts. Valsts pārvalde ir tā joma, kurā laikam tikai retais mācēs parādīt savu iniciatīvu un radošumu. Man ir svarīgi, ka darbs tiek darīts nevis tikai darīšanas pēc, bet gan lai sasniegtu mērķtiecīgu rezultātu. Es personīgi nevarētu strādāt pie konveijera. Man vajadzīgs tāds darbs, kurā pati gūstu izaugsmi un vienlaikus varu arī radīt kaut ko jaunu.

Ģimene

Mans mūris, pamats un atbalsts ir ģimene - mamma, brālis, brāļa ģimene un krustmāte, kurai beidzamajā laikā radušās veselības problēmas, un es par viņu ikdienā rūpējos. Mans tētis kopš pagājušā gada janvāra uz mums visiem noraugās no mākoņa maliņas.

Ar ģimeni tiek kopīgi svinēti svētki. Tie ir savi cilvēki, kuri par mani vienmēr iestāsies, un arī es viņiem nekad neļaušu darīt pāri.

Tikšanās un sarunas ar draugiem

Nav daudz cilvēku, kurus saucu par saviem draugiem. Ne visi viņi ir Latvijā. Mani draugi dzīvo arī Azerbaidžānā, Gruzijā un Kazahstānā. Viņus satieku reizi gadā vai pat ik pēc pāris gadiem. Man svarīgi ir satikt draugus klātienē un sarunas laikā skatīties acīs. Elektroniskā sarakstīšanās un sazvanīšanās to nevar atsvērt. Protams, ja nav iespējams satikties, mēs sarunājamies pa telefonu. Tikko kā novērotājs piedalījos Kazahstānā prezidenta vēlēšanās un izbrīvēju laiku, lai satiktu savu draugu ģimeni un kopīgi pavakariņotu.

Dejošana

Man ļoti patīk dejot. Bērnībā dejoju tautas deju ansamblī. Tagad to ikdienā nedaru, taču izmantoju katru iespēju. Uz iepriekšējiem XXV Vispārējiem latviešu dziesmu un XV deju svētkiem 2013. gadā Latvijas Televīzijai bija īpašs projekts, kurā piedalījās dažādi mūzikas ansambļi, deju kolektīvi un teātri, arī man piedāvāja piedalīties RTU tautas deju ansambļa «Vektors» priekšnesumos. Un tā man radās iespēja iepazīties un vairākus mēnešus pabūt kopā ar savu bērnības elku, «Vektora» māksliniecisko vadītāju un vairākkārtēju deju svētku virsvadītāju Uldi Šteinu. Viņš vēl pēc mēģinājumiem veda mani uz mājām. Uldis Šteins šogad pirmais saņēma jaundibināto Dejas balvu kategorijā par mūža ieguldījumu. Tagad cītīgi sekoju «Vektora» koncertprogrammai Latvijā un ierodos uz pasākumiem kā skatītāja.

Latviešu spēka dziesmu dziedāšana

Kopš pagājušā gada rudens esmu iesaistījusies dziedātāju kopā «AudRa» sevis garīgai pilnveidošanai caur dziesmas ritmu, mūziku un vārdiem. Gribam vairāk izvest sabiedrībā to saturu un dzīvesgudrību, kas ir kolektīva «AudRa» latviešu tautas spēka dziesmu repertuārā.

Mājas ēdiens un tā gatavošana

Tā ir manas ģimenes tradīcija - vienmēr ēst mājās gatavotu ēdienu pie kopējā galda, nevis pirkt pusfabrikātus. Mamma un brāļa ģimene nedzīvo Rīgā, tāpēc tagad ikdienā mums diemžēl nesanāk satikties.

Man ļoti patīk gatavošanas process pats par sevi. Visi ēdieni, kur var izmantot tomātus - salāti, gaspačo zupas uz tomātu bāzes, pašas vārīti ievārījumi no ķiršiem, zemenēm, aprikozēm un brūklenēm, marinēti un mazsālīti gurķīši, cepumi un tortes.

Jau gadiem uz Ziemassvētkiem izvēlos nevis komercdāvanas, bet gan paciņas ar pašceptām piparkūkām, ievārījumu burciņām un citiem gardumiem. Arī dodoties kādu apsveikt, visbiežāk dāvinu pašceptu kūku vai maizi. Arī veikalos nopērkamo tik joprojām populāro torti «Cielaviņa» tomēr nevar salīdzināt ar manis cepto, ar kuru parasti lutinu ciemiņus, piemēram, savā vārda dienā.

Izšūšana

Šūt un izšūt tāpat kā ēst gatavošanu man jau bērnībā iemācīja omītes. Tad nebija lelles Bārbijas ar visu viņas plašo garderobi. Savām lellēm pati tamborēju cepurītes un čībiņas, šuvu un izšuvu kleitas.

Jau vairāk nekā 20 gadus izšuju gleznas žakarda jeb smalkajā gobelēna tehnikā, ko parasti daru, klausoties mūziku. Katrs darbs top aptuveni gadu vai divus. Pa šiem gadiem ir tapušas kādas 20 gleznas, neesmu skaitījusi. Šie darbi ir daļa no manis pašas un manas dzīves, tāpēc tos nevienam nedāvinu un tie turpina dzīvot līdzās man. Protams, daļa darbu atrodas manu vecāku mājās. Nevienu no darbiem nekad neplānoju pārdot, jo to vērtība ir vienkārši nenovērtējama - tajos taču ir daļa no manis pašas.

Klasiskā mūzika

Tā manu dzīvi caurvij jau kopš bērnības, jo tiku daudz vesta gan uz teātriem, gan arī klasiskās mūzikas koncertiem. Man patīk izjust klātbūtni, attieksmi pret publiku, izpildījuma dziļumu un piepildījumu.

Brīžiem klausos tikai Ludvigu van Bēthovenu, tad uznāk Sergeja Rahmaņinova ierakstu periods, kuros viņš pats izpilda savus darbus. Man mājās ir daudz ierakstu no operu ārijām. Bieži klausos vienu no šobrīd pasaules vadošajiem tenoriem - Jonasu Kaufmanu, kā arī Dmitriju Hvorostovski. Viņa diemžēl vairs nav starp mums, taču es paguvu apmeklēt vienu no viņa pēdējiem koncertiem, kad viņš bija atbraucis uz Latviju.

Latvijas zemenes un tomāti

Jau kopš bērnības katru gadu vienmēr esmu ļoti gaidījusi to brīdi, kad būs Latvijas zemenes un tomāti. Tai īpašajai Latvijā audzēto saldo zemeņu un tomātu garšai nav nekā līdzvērtīga. Mani vecāki ir diplomēti agronomi, tāpēc arī pati kopš bērnības māku visu ko izaudzēt, tikai šobrīd man nav sava mazdārziņa. Tāpēc iepērkos pie sev pazīstamiem cilvēkiem, par kuriem es zinu, kāds viņiem ir dārzs, ka viss ir audzēts ar mīlestību. Tāpēc esmu pārliecināta, ka produkti vienmēr ir tīri un kvalitatīvi.

Svarīgākais