Diezgan bieži izskan apgalvojums, ka latvieši drīzāk ir bailīgi nekā drosmīgi. Šāds viedoklis atspoguļojas gan veiktajos pētījumos, gan arī brīžos, kad tiek raksturota Latvijas sabiedrība dažādās situācijās – viedokļa izteikšanā, citu aizstāvēšanā vai vienkārši darba sapulcēs, vai augstskolas lekcijās, kuru noslēgumā pasniedzējs aicina uzdot jautājumu, bet pēkšņi iestājas mulsinošs klusums. Vai Latvijas sabiedrībai tik tiešām var pārmest nedrošību un bailīgumu, izvaicājām slavenības.
Annija Kopštāle: «Ticība sev vairo drosmi»
«Manuprāt, latvieši ir ļoti drosmīgi. Mēs tomēr esam maza tauta, bet tik daudz ko esam sasnieguši. Latviešus var sastapt teju visās pasaules malās, un mēs esam veiksmīgi dažādās jomās - gan baletā, gan zinātnē. Pasaules mērogā esam ļoti drosmīga tauta. Latviešiem drosme izpaužas lielās lietās. Mazajās un ikdienišķajās lietās kāds skaļāk pateikts vārds vai rīcība drīzāk parāda vieglprātību, nevis drosmi.
Man šķiet, ka brīžiem esmu pārāk pārgalvīga. Man drosme neizpaužas visās situācijās. Lai kāptu uz skatuves un uzstātos publikas priekšā, ir nepieciešama liela deva drosmes. Ja kāds teiks, ka kaut kas nepadodas, tad, iespējams, arī nenoticēsi saviem spēkiem. Tieši ticība saviem spēkiem palīdz attīstīties un realizēt visu, ko vēlies. Galvenais ir ticēt sev, darīt un rīkoties. Nebaidīties ticēt saviem sapņiem un piepildīt sevi! Ja tu sev neticēsi, tad nevari īstenot to, ko vēlies. Ja tu tici, ka tas izdosies, tad arī izdosies,» par drosmi sekot sapņiem stāsta Latvijas Nacionālā baleta māksliniece Annija Kopštāle.
Andrejs Ēķis: «Jo lielāka tauta, jo vairāk ir trako»
«Domāju, ka šeit nav nozīmes nacionalitātei. Jo lielāka tauta, jo vairāk ir trako. Arī ukraiņi līdzīgi kā mēs saka, ka viņi cits citam ir gardākais ēdiens un savā starpā nemitīgi strīdas. Igauņi saka to pašu. Visas nacionalitātes mēdz sevi pelt, sakot, ka citi ir labāki. Latvieši ir dažādi. Mums ir drosmīgi, bailīgi un arī gļēvi cilvēki. Katrā nācijā ir kāds procents drosmīgo, gļēvo un trako. Ja ir lielāka nācija, tad vairāk drosmīgo. Tā kā mūsu ir maz, tad trako nav tik daudz. Uzskatu, ka mēs esam tādi paši kā visi pārējie ar saviem plusiem un mīnusiem.
Man patīk adrenalīns un risks. Vienīgi, kļūstot vecākam, tas risks ir aprēķinātāks. Runājot par sevi, man nepatīk lietot vārdu «drosmīgais». Es saku, ka man patīk risks. Līdzīgi kā vārds «uzņēmējs» ir no vārda uzņēmīgs. Visi cilvēki, kas nodarbojas ar privāto biznesu, kaut kādā veidā ir trakie.
Vai es esmu drosmīgs? Kā kurā situācijā. Vai es ietu mežā nosist lāci? Diez vai!? Vai es varētu uzņemties jaunu biznesa risku? Jā, es varētu!
Ar mums viss ir kārtībā. Ja mēs nebūtu tādi, kādi esam, tad nebūtu valsts. Iedomājieties, cik pasaulē ir valstu un cik tautu. Mēs esam vieni starp izredzētajām tautām, kurām ir valsts,» savu viedokli pauž populārais kinorežisors un filmu producents Andrejs Ēķis.
Maskats: «Traucē ziemeļnieciskais temperaments un kalpu gars»
«Cilvēki grib būt drosmīgi. Bet ne vienmēr tas ir realitātē. Daudz ko nosaka individuālie apstākļi. Liela daļa cilvēku jūtas drosmīgi, ja par to nekas nedraud, ja nav iespējamas sekas cilvēciskās attiecībās, karjerā vai citās lietās. Domāju, ka arī man ir bijušas situācijas, kad pietrūcis drosmes un varu sev pārmest. Tāpat ir bijušas situācijas, kad ir pieticis spēka un drosmes. Tas ir individuāli.
Nedomāju, ka mēs kā sabiedrība esam ļoti drosmīgi. Mūsu vēsturē ir bijušas vairākas ekstremālas un neierastas situācijas. Piemēram, barikādes, Atmodas laiks, kurā spējām mobilizēties. Pēkšņi cilvēki spēj būt solidāri un atbalsta cits citu. Ejot uz mērķi, spējām nodibināt savu valsti pirms simt gadiem brīdī, kad tas nelikās tik vienkārši. Ir lietas, kas vieno šo nāciju. Bet ikdienā, iestājoties par kādu cilvēku vai lietu, neliekas, ka esam pārāk drosmīgi. Laikā, kad mūsu valstī ir demokrātija, cilvēkiem vajadzētu būt drošākiem, paužot savu viedokli. Neraustīties un nebaidīties izteikt savas domas. Mēs esam ļoti piesardzīgi. Domājam, kas mums būs par to, kas varētu notikt, kas varētu nenotikt? No vienas puses, mums ir ziemeļnieciskais temperaments, no otras puses, kalpu gars, kas ir ģenētiski iesakņojies vairākās paaudzēs, kad jāizpatīk kādam augstāk stāvošam par tevi. Īstenībā cilvēkam vajag būt spēcīgam, ar savu viedokli un iekšējo brīvību. Cilvēks, kas liekas kluss un mierīgs, vienā brīdī var paveikt neiedomājamu varonību, ko neviens nav gaidījis. Bet tie, kas ir kliedzoši, brēcoši un pa priekšu skrienoši, izšķirošā brīdī var pēkšņi pazust,» savos novērojumos dalās panākumiem bagātais latviešu komponists Arturs Maskats.
Andris Baltacis: «Liela drosme robežojas ar muļķību»
«Ikdienā 50% cilvēku ir drosmīgi. Tie, kas mazāk runā, tie arī visdrīzāk ir drosmīgākie. Drosme ir ne tikai viedokļu izteikšanā. Bieži vien viedoklis par nedrošību tiek izteikts, ja kādam kaut kas neizdodas. Latvietim saldākais ēdiens ir otrs latvietis.
Jāteic, ja salīdzina šo laiku ar iepriekšējo, senāk cilvēkiem bija lielākas patriotisma izpausmes. Tāpat, jo vīrietis ir spēcīgāks, jo viņš ir vājāks, aizskaramāks, nesavaldīgāks un ļoti strauji iekarstošs. Neatceros, kurš gudrais to ir teicis, bet, lai cilvēku nogalinātu, nevajag lodi, pietiek ar vienu melnu un netīru vārdu. Arī pārlieku liela drosme mēdz robežoties ar pārgalvību un muļķību. Ar drosmi vien nepietiek, vajag arī prātu.
Kad bērnībā dari blēņas un tevi pieķer, viesojoties kaimiņa ābeļdārzā, adrenalīns ir tik liels, ka kājas nekustas un šķiet kā ar svinu pielijušas, bet jau pēc mirkļa sāc skriet vēl ātrāk par pasaulē ātrāko skrējēju Useinu Boltu, jo kaimiņš ir dusmīgs un lamājas. Mums, latgaļiem, nav tik liela lepnuma, kāds piemīt vidzemniekiem un kurzemniekiem, bet ir trakulīgais drosmīgums - lēkt ar galvu, nezinot, kur. Pie tiem arī pats piederu, jo man patīk riskēt,» tā grupas «Baltie lāči» līderis Andris Baltacis.
Līga Zeļģe: «Esmu piesardzīgi drosmīga»
«Kad latviešiem ir izšķirošas situācijas, tauta kļūst ļoti drosmīga, spēj aizstāvēt sev tuvos un mīļos cilvēkus, iestāties par savu viedokli.
Es nekad neesmu domājusi, vai būt uz skatuves ir drosmīgi vai nav. Vārdu sakot, es gribētu būt drosmīgāka. Mazāk baidīties par kaut kādām lietām un viedokļiem. Drīzāk esmu piesardzīgi drosmīga. Man nav problēmu būt uz skatuves, bet ir lietas, kurās gribas būt drosmīgākai,» savas dažādās personības šķautnes atklāj Latvijas Nacionālā teātra aktrise Līga Zeļģe.
Olga Pīrāgs: «Kā nebaidīties, ja nav stabilitātes?»
«Es baidos par to, ka mūsu valdība vairāk strādā sevis, nevis tautas labā. Viņi risina tikai savas problēmas un novērš cilvēku uzmanību no galvenā. Jaunieši negrib vairs mācīties un dzīvot savā valstī. Tā ir pirmā pazīme, ka mūsu valdība strādā nepareizi. Visvairāk pārdzīvoju par saviem mazbērniem, kuri negrib te dzīvot, bet gan doties prom. Kā gan var nebaidīties, ja nav stabilitātes zem kājām, nav pārliecības par nākotni.
Es ļoti pārdzīvoju un uztraucos par saviem mazbērniem, kāda viņiem šeit būs dzīve. Bet mums, tautai, jau viedokli, lai izlemtu galvenos un svarīgākos jautājumus, neprasa,» savu baiļu iemeslu atklāj Latvijas leģendārā džeza dziedātāja Olga Pīrāgs.
Ieva Lase: «Drosme un pārliecība iet roku rokā»
«Latvieši ir drosmīgi. Tas arī ir vēsturiski redzams, jo esam vairākkārt atguvuši savu neatkarību.
Esmu pietiekami drosmīga, lai izdarītu visu, ko vēlos. Es ļaujos jauniem izaicinājumiem, ko pirms tam neesmu mēģinājusi. Ja man tagad piedāvātu izlēkt ar izpletni, es teiktu: «Jā, braucam!»
Drosme palīdz visu sasniegt. Turklāt drosme un pārliecība iet roku rokā,» teic TV seja un «Mis Latvija 2008» titula ieguvēja Ieva Lase.
