VAKARA ZIŅAS: Kaža 8 mēnešus pēc Valtera aiziešanas gatavs runāt par smago zaudējumu
Mūziķis un Eiroparlamenta ierēdnis Kārlis Būmeisters, ko mūzikas aprindās vairāk pazīst kā Kažu, astoņus mēnešus pēc labākā drauga un skatuves kolēģa Valtera Frīdenberga aiziešanas mūžībā beidzot ir gatavs runāt par smago zaudējumu un dalīties atmiņās.
Slinks un vēl slinkāks
Kārlis Būmeisters burtiski uzauga ar Valteru Frīdenbergu. Viņi bija nesaraujams labāko draugu tandēms. Taču viss mainījās 2018. gada 17. oktobrī, kad Valča, kā viņu mīļi dēvēja draugi, tā arī neuzveicis ļaunu slimību, devās mūžībā. Pēc Valtera aiziešanas, Kaža nebija visai runīgs. Savu smeldzi, zaudējot labāko draugu, viņš pauda mūzikā, laižot klajā dziesmu, ko patiesībā vajadzēja ierakstīt abiem draugiem kopā, bet tā viss dzīvē izvērtās, ka nu šī melodija skanēja kā veltījums mirušā drauga piemiņai. Kopš Valtera nāves ir pagājuši astoņi mēneši, un nu Kaža ir gatavs dalīties atmiņās par aizgājušo draugu. «Kā es pieminu aizgājušo draugu? Turot šo draudzību gaišā piemiņā. Cenšoties mazāk taisīt sūdus. Novērtēju tos cilvēkus, kas man ir apkārt.
Vai grupas «Putnu balle» mūziķi ir devušies ceļojumā un izkaisījuši Valtera pelnus, es nekomentēšu. Šo lietu esam vienojušies nekomentēt. Grupas «Putnu balle» dalībnieki ir uzauguši kopā ar mani, tikpat daudz, cik es ar Valču. Ja tev ir tuva ģimene, tad neskaiti dienas, kad sanāc kopā. Tā vienkārši ir tava dzīve. Reizēm mēs nesanākam kopā gadu, bet tas nemaina lietu būtību. Mēs tāpat esam visi kopā.
Dziesma jau bija gandrīz, gandrīz pabeigta un nopulēta [pērn oktobrī Valtera piemiņai Būmeisters laida klajā dziesmu «Ceļi atpakaļ»]. Kā jau visi sevi cienoši čaļi, mēs nokavējām. Būtībā par dažām dienām. Tādēļ man nācās pabeigt dziesmu vienam. Ir vēl diezgan daudz dziesmu, kuras esam kopā dziedājuši. Es parasti Valteram uzticēju rakstīt tekstus. Ja es esmu viens no slinkākajiem cilvēkiem, tad otrs ir Valča, kas bija vēl slinkāks. Ja ir filma «Stulbs un vēl stulbāks», tad mēs esam «Slinks un vēl slinkāks». Lielākā stulbība ir tāda, ka vienkārši nepiegājām nopietni tam, ko mēs vēl varētu kopā izdarīt. Tā laikam bija vislielākā stulbība,» atmiņās dalās Kaža.
Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" žurnālā vai www.vz.lv