VAKARA ZIŅAS: Vai sabiedrība ir gatava narkotiku dekriminalizācijai?

 
©F64 Photo Agency

Tieslietu ministrija nolēmusi nevirzīt Saeimā ierosinājumu par narkotiku lietošanas dekriminalizāciju, kas atbrīvotu šo vielu patērētājus no kriminālas sodāmības. Šāds lēmums no jauna raisa diskusijas, vai Latvijā tik tiešām nepieciešama narkotiku dekriminalizācija, kas varētu nest vēl lielāku postījumu sabiedrībai, kurā jau tā ir krietni izplatīta alkohola problēma. Uzrunājām sabiedrībā zināmas personas, kas, balstoties uz saviem novērojumiem, izvērtē, vai aizliegto vielu atļaušana ir nepieciešama un vai Latvija šādam solim ir gatava.

Stendzenieks uzskata, ka bargi jāsoda tirgotāji, nevis lietotāji

«Narkotikas ir liela nelaime katra cilvēka ģimenes dzīvē. Tas nav apzināts noziegums. Daudz vairāk ir jāpieliek pūles, lai cilvēku izdabūtu no atkarības, nevis tikai sastādītu administratīvos protokolus un ierosinātu krimināllietas. Piemēram, Apvienotajos Arābu Emirātos vai citās musulmaņu valstīs ir tieši tāda pati krimināllieta par aliņa dzeršanu. Savukārt Amsterdamā ir pilnīgi cita kārtība. Neviens likums nav pilnīgs, un neviens lēmums nav galīgs. Neviens formāts nav absolūti taisnīgs visiem.

Man šķiet, ka narkotiku tirgotāji būtu jāsoda trīsreiz stiprāk, bet lietotāji būtu jāatbrīvo no soda. Es esmu par dekriminalizāciju, jo lietotājs psiholoģiski jūtas kā noziedznieks. Lietotājs tiek pielīdzināts rūdītiem noziedzniekiem. Patiesībā daudzi cilvēki, kas lieto apreibinošās vielas, bieži vien ir ļoti trauslas dvēseles, kas padevušās dzīves vājākajos mirkļos. Tā drīzāk ir dvēseles, nevis medicīniska slimība. Ja cilvēks lieto, viņš tiek nosaukts par bezcerīgu noziedznieku, kas ir izstumjams no sabiedrības un pielīdzināts tiem, kas tirgo. Interneta komentāros tiek rakstīts, ka tiem, kas lieto, ir jānocērt galva un jāiemet grāvī. Ja valsts nāktu pretī šiem cilvēkiem, tas būtu kā pozitīvs sitiens uz pleca, sapratne, palīdzība un ticība tam, ka narkotiku lietotāji izķepurosies.

Vairums Latvijas sabiedrības neizvērtē psiholoģisko aspektu. Viņiem eksistē tikai divas puses ‒ lieto vai nelieto. Ja lieto, tad jānocērt galva un jāiemet bedrē. Ja nelieto, tad gan esi normāls džeks. Patiesībā ļoti daudzi talantīgi cilvēki ir aizgājuši gan neceļos, gan bojā tikai sabiedrības uzlikto štampu dēļ. Ir primitīvi dalīt cilvēkus noziedzīgajos narkomānos un labajos iedzīvotājos. Tāpat ir ļoti nepareizi zem vārda «narkotikas» palikt pilnīgi visu - gan nekaitīgu marihuānu, gan tādu medicīnisko preparātu kā opioīda fentanilu, no kura nejaušas pārdozēšanas nomira dziedātāji Prinss un Maikls Džeksons. Dunci ribās jau parasti dabū alkohola dēļ, nevis no zāles pīpēšanas. Ir stulbi salikt visas vielas zem viena vārda «narkotikas»,» savu viedokli pauž reklāmas guru Ēriks Stendzenieks, kas arī pats pagājušajā gadā nokļuva tiesas priekšā saistībā ar narkotiku lietu.

Horens Stalbe iestājas par marihuānas legalizāciju

«Man ir grūti spriest par narkotikām. Es varu spriest par marihuānu, ko mēs nepieskaitām pie narkotiskām vielām. Arī civilizētā pasaulē to nepieskaita pie narkotiskajām vielām, jo tas tiešām ir liels noziegums, ka mēs visu liekam vienā maisā. Ja jūs lietojat marihuānu, tad ir viena veida indikācijas un sekas, bet, ja lietojat heroīnu, tad jau pirmajā lietošanas reizē no pārdozēšanas var iestāties nāve. Tā ir milzīga atšķirība. Visā civilizētajā pasaulē marihuāna tiek izmantota arī medicīniskām vajadzībām. Domāju, ka mums ir nedaudz sajukums visās jomās. To pašu var attiecināt arī uz ceļa remontiem. Latvijas sabiedrība ir ļoti stagnatīva un konservatīva. Mēs atdzimām drusku vairāk nekā pirms 25 gadiem un joprojām dzīvojam postpadomju telpā. Piemēram, kad attaisām čekas maisus, izrādās, ka tur ir daudzi politiķi un mūsu kultūras dižākie darbinieki.

Es nezinu, cik mūsu sabiedrība ir gatava marihuānas legalizācijai. Tādās valstīs kā Holandē un Dānijā sabiedrība ir ļoti demokrātiska, tur cilvēki cits citu vairāk ciena. Bet, kā rāda Holandes pieredze, alkohola patēriņš pēc marihuānas legalizācijas strauji samazinājās. Pieļauju, ka Latvijas sabiedrībai šāds solis būtu par agru. Bet mēs vienalga dzīvojam Briseles paspārnē, tādēļ medicīniskā marihuāna te būs divu gadu laikā, ja tas tiks sakārtots ar likumdošanu, kāda ir visā Eiropas Savienībā. Viss šajā pasaulē iet uz riņķi. Ja runājam konkrēti par marihuānu, tad jau kopš civilizācijas sākuma tas ir augs, ko cilvēki vienmēr ir lietojuši ne tikai uzturā. Kaņepju šķiedras ir izmantotas, lai gatavotu kuģu tauvas un virves, kas ir visizturīgākās. Uz dolāru zīmes vairāk nekā pirms 100 gadiem arī bija marihuānas attēls. Es domāju, ka marihuānas aizliegums ir politisks solis, lai cilvēkus var vieglāk vadīt, piedzirdot viņus ar alkoholu. Aizlieguma dēļ ir mazāk izvēles iespēju. Skaidrs, ka lielākos nodokļus valsts saņem no alkohola un cigarešu tirdzniecības. Tas ir miets ar diviem galiem. Padomju Savienībā jau arī bija mēģinājums atturēt cilvēkus no alkohola. Mērķis, protams, bija cēls, taču ‒ vai izdevās!?

Priecē, ka ir arī pozitīvas pārmaiņas Latvijā, jo starp normāliem un apzinīgiem mūsdienu jauniešiem alkohols nav īpaši iecienīts,» tā mūziķis Horens Stalbe, kas bieži vien Latvijas publiskajā telpā tiek iesaistīts diskusijās par marihuānu.

Andrejs Mediņš: «Aizliedzam narkotikas, bet tās ieved!»

«Aizliegums jebkurā gadījumā ir labi, bet tas neko nemainīs. Nevajag sevi mānīt un čakarēt. Viss tāpat notiks un turpinās plūst kā līdz šim. Mēs aizliedzam ievest narkotikas, bet tās tāpat ieved. Likums saka, ka nedrīkst tirgot, bet tās tāpat visi tirgo.

Jebkurā gadījumā kādam ir ļoti izdevīgi, ka ir gan spēļu zāles, gan narkotikas. Ārēji viss ir pozitīvi, ir šie aizliegumi un ierobežojumi, bet patiesībā viss turpinās. Mēs paši to vairojam. Vispirms jāmaina izglītības un audzināšanas sistēma. Vecākiem un pieaugušajiem ir jāstrādā vispirms ar sevi. Mēs vairs nevaram jauniešiem neko labu piedāvāt, jo paši esam kļuvuši sintētiski. To tukšumu sevī vajag kaut kā aizpildīt. Un, lai to aizpildītu, tiek izmantotas narkotikas. Kāds jaunietis lietoja tabletes. Es viņam jautāju: «Kāpēc tu to dari?» Uz ko jaunietis atbildēja: «Tā ir fantastiska sajūta, ka beidzot zinu, ko domā citi. Es zinu, kā citi reaģēs.»

Mēs visi gribam būt kaut kas vairāk nekā esam. Cilvēki vēlas būt interesanti un ievēroti, līdz ar to daudzi meklē veidus kā padarīt sevi pārdabisku. To var iegūt emocionālās un estētiskās lietās. Bet, ja tas nenotiek, cilvēki to mēģina iegūt ar narkotikām, redzot vīzijas, spilgtus tēlus un nerealitāti. Tiek meklēta un atzīta mākslīgā dzīve. Jaunieši meklē īstumu. Un ja tā nav, tad mēģina to pārfrāzēt. Nenoliedzami nav nozīmes ‒ vieglās, vidējās vai smagās narkotikas, jo visa pamatā ir vēlme izslēgt sevi no realitātes, notrulināt, «apdolbīt» un gūt kaifu, kā mēdz teikt jaunieši. Tā ir nespēja būt pašam, tā ir psihiska problēma,» uzskata priesteris Andrejs Mediņš, kurš nesavtīgi darbojas Bruknas muižā, palīdzot jauniešiem, kas cīnās ar atkarībām.

Jānis Strazdiņš atklāj melnā tirgus aizkulises

«Mēs neesam gatavi šādam pavērsienam. Atsevišķās ārstnieciskās programmās tiek izmantotas narkotiskās vielas, lai atvieglotu sāpes un metastāzes smagu slimību gadījumos. Sāpes ir mazākas, pacients uz brīdi var aizmirsties, bet vienalga zina, kas viņu gaida. Protams, ir bijušas diskusijas par marihuānas lietojumu medicīniskiem nolūkiem. Ja Latvijā tiktu ieviesta medicīniskā marihuāna, neviens to nepirks, jo tā ir ļoti dārga. Mēnesī tā izmaksātu 1000 eiro. Legalizācijā ir ieinteresēti ne tikai marihuānas izplatītāji, bet arī pats farmācijas bizness. Savukārt daudzas pozitīvās publikācijas par marihuānu ir tikai augsnes sagatavošana, lai ieviestu trešo atkarības tirgu. Mums cenšas melot, ka marihuāna ir nekaitīga un labāka par alkoholu. Galvenokārt par marihuānu ir atrodamas tikai pozitīvas publikācijas. Bet par sekām - psihiskajiem traucējumiem neviens nerunā. Marihuānas smēķētāji nekaujas un neko nedara, bet viņi kļūst apātiski, šizoīdi, autiski, ieraujas sevī, zaudē motivāciju un nevar pastrādāt. Ja ir lielāka deva, var būt arī atmiņas traucējumi. Tie ir psihiski slimo traucējumi. Kā mēs zinām, psihiski slimais nekad šo slimību neatzīs un domās, ka viss ir labi. Tikai beidzamajā stadijā, kad viņi saprot, ka visu ir zaudējuši, tiek meklēta narkologa palīdzība. Mānīgs ir uzskats, ka no marihuānas nav paģiru, tās ir, tikai mēnesi vēlāk, jo šī viela no organisma iziet lēnāk. Bieži vien marihuānu jauc kopā ar tabaku, kas ir organismam kaitīgāk, nekā smēķējot vienkāršu cigareti. Tādēļ marihuāna arī var izraisīt vēzi. Ir jāsaprot, ka marihuāna tomēr ir narkotika. Latvijā jau tā ir daudz marihuānas atkarīgo, kas ir tik ļoti nopīpējušies, ka faktiski vairs nevar pastrādāt. Vai mēs gribam vairāk atkarīgo? Ja marihuānu legalizēs, atkarīgo kļūs vairāk, un tādā veidā mēs varam zaudēt vērtīgāko tautas daļu ‒ jaunatni. Pie manis nāk ļoti daudzi pacienti, kas ir atkarīgi no marihuānas. Ir arī tādi, kas sāk ar marihuānu, bet pēc tam pāriet uz kokaīnu vai heroīnu. Marihuāna jau šobrīd ir vispopulārākā narkotika. Izplatītākas kļūst arī sintētiskās narkotikas. Melnajā tirgū ir ļoti rafinētas metodes, kā to iegūt. Nav nepieciešams pat satikties ar tirgotāju, lai iegūto vēlamo vielu. To var atsūtīt pa pastu vai arī tirgotājs pēc naudas saņemšanas internetā atsūta fotogrāfiju, kurā vietā tā manta stāv. Piemēram, Valmierā ir situētākas ģimenes, vairāk darba vietu un ienākumu, līdz ar to ir arī piedāvājums ‒ viens mans slimnieks piecu minūšu laikā var pasūtīt jebkuru narkotiku. Par Rīgu nemaz nerunāsim. Mūsējie arī ir iemācījušies no kodaīna uztaisīt tā saukto krokodilu. Bīstami, jo starp paredzamo devu un pārdozēšanu ir ļoti trausla robeža. Melnajā tirgū uz to neskatās. Cilvēks, kas pasūta narkotikas, nemaz nezina, kāds ir patiesais saturs, ko viņam pārdod dīleris. Kokaīnu atjauc ar citām vielām, lai vairāk nopelnītu. Līdzīgi dara arī ar citām kristālveida un pulverveida vielām. Šņaucējs nemaz nezina, ko viņš velk iekšā,» aizkulises atklāj narkologs Jānis Strazdiņš.

Lieckalniņa: «Narkotikas nedrīkst būt legālas!»

«Mans viedoklis ir īss un konkrēts ‒ narkotikas nekad nedrīkst būt legālas, tajā skaitā arī marihuāna. Katrai narkotikai, kuru tu lieto, ir sekas. Ne velti narkotikas ir aizliegtās vielas. Pētījumi liecina, ka tām nav labvēlīga ietekme uz ķermeni. Kā terapeite esmu mācījusies psihiatriju, kurā apguvu arī zināšanas par to, kādas ir dažādu narkotisko vielu sekas. Marihuāna nav nemaz tik nekaitīga kā dažs labs to gribētu. Cilvēki, kas saka, ka viss ir forši, smēķējot marihuānu, neapzinās sekas, jo atšķirībā no citām vielām, marihuānas sekas sākotnēji nevar izjust. Pēc kāda laika, kad regulāri tiek lietota marihuāna, cilvēks kļūst apātisks, viņam zūd vēlme un iniciatīva. Viņš vienkārši truli eksistē. Es esmu redzējusi, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ilgstoši ir lietojuši marihuānu. Tādēļ man ir skaidrs, ka marihuānu nekādā gadījumā nedrīkst legalizēt. Ja runā par marihuānas lietošanu medicīniskiem nolūkiem, kad cilvēks slimo ar audzēju vai tik smagu slimību kā Pārkinsona slimību, tad šī viela ir pacientiem nepieciešama. Bet ne jau veselam cilvēkam drīkst ļaut smēķēt un legalizēt marihuānu. Es esmu absolūti un viennozīmīgi pret. Kādēļ vispār ir ideja, ko tādu legalizēt? Šobrīd cilvēki smēķē mazāk. Iespējams, mazāk patērē arī alkoholu. Stājas spēkā dažādi ierobežojumi. Kam tagad atļaut narkotikas? Tas ir gluži kā būvēt vienu mājas galu, bet otru jaukt nost. Protams, mēs varam atskatīties uz šamaniskajām tradīcijām un vēsturi, kad orākuli pareģoja narkotisko vielu iespaidā. Tomēr stāsts ir par mūsdienām ‒ Latviju un Rīgu,» savu viedokli pauž geštalta terapeite Anna Lieckalniņa, kas nesen ir beigusi psihoterapeita studijas un strādā ar dažādiem cilvēkiem un to problēmām kā terapeite.