VAKARA ZIŅAS: Vai Latvijā var nopelnīt, radot mākslu?

13. aprīlī izdevniecībā un mākslas salonā «Aminori» mākslas izstādes «Siltumnīca» atklāšanas pasākumu apmeklēja dažādu paaudžu radošās profesijas pārstāvji. Tā kā mākslas sarīkojumi un izstāžu atklāšanas Latvijas pilsētās norisinās ar zināmu regularitāti, skaidrojām pie tautā atzītiem un mīlētiem māksliniekiem, vai Latvijā, radot mākslu, var nopelnīt iztiku.

Anmanis savas gleznas tirgo, sākot no 300 eiro

«Tagad man ir 300 eiro pensija, protams, gadās arī kādreiz pārdot kādu glezniņu. Atklāti sakot, nav viegli izdzīvot. Ir jāmaksā par telpu īri, transporta izdevumiem un gleznošanas materiāliem. Viens audekla rāmis maksā, sākot 50 līdz 70 eiro. Es neesmu ne pašnodarbinātais, ne nenodarbinātais. Esmu vienkāršs brīvmākslinieks. Senāk manus mākslas darbus pirka galerijas gan no Japānas, gan no Maskavas. Par mazu glezniņu toreiz saņēmu 300 rubļus, ko tālāk jau galerija pārdeva par tūkstoti vai diviem. Toreiz man bija vesela sērija ar valūtām. Es biju brīvs. Šī brīvība man ir saglabājusies joprojām. Mani darbi tiek izstādīti izstādēs, un, ja cilvēkiem kaut kas iepatīkas, viņi arī kādu no gleznām iegādājas. Vai arī privātā sarunā ar mani tiek pasūtīts konkrēta cilvēka portrets. Es veidoju arī medaļas. Tāpat mani ļoti atbalsta sieviņa Ingrīda, kas nu arī pati glezno.

Viena mana mākslas darba cena ir aptuveni no 300 līdz 1000 eiro. Tomēr gleznas faktiskā vērtība ir daudz lielāka, taču Latvijā šobrīd finansiālais stāvoklis nav spīdošs. Normāls bizness ir tad, kad par mākslas darbu var saņemt desmit, divdesmit vai trīsdesmit tūkstošus, bet es saprotu, ka cilvēkiem lielākoties nav naudas un nav viegli.

Man ir gadījušies arī tādi klienti, kas gleznu tā arī nenopērk. Bet tādā ziņā es esmu ļoti viltīgs, jo gleznoju tā, lai arī man patiktu. Ja mākslas darbs labi izskatās izstādē, to var iegādāties arī cits pircējs. Vienam manam pazīstamam māksliniekam ir bijis trakāk. Kad glezna bija gatava, pircējs aicināja mākslinieku darbu atvest uz viņa mājām. Mākslinieks nogādāja gleznu pircēja mājās, kas mākslas darbu gan paturēja, bet neko nesamaksāja,» mākslinieka ikdienā ļauj ielūkoties Jānis Anmanis.

Kucins glezno uz zīda, ilustrē grāmatas un strādā par pasniedzēju

«Kopš pabeidzu studijas Mākslas akadēmijā, esmu arī pedagogs. Pašreiz strādāju trīs vietās - Carnikavas mūzikas un mākslas skolā, Ādažu mākslas un mūzikas skolā un Krimuldas mūzikas un mākslas skolā. Vēlos nodot jaunajai paaudzei to, ko māku un zinu. Mans pamatdarbs ir darbs ar bērniem mākslas skolās. Ilustrēju arī grāmatas, jo patīk smalkas, grafiskas lietas. Pats strādāju specifiskā tehnikā, gleznojot uz zīda, kurā apvienoti dažādi materiāli.

Es varu izdzīvot, jo man ir pamats. Grūtāk ir tad, kad jāizdzīvo no mākslas vien. Protams, ja kāds nopērk manus mākslas darbus, tie ir papildu ienākumi. Pārdodu zīda tehnikā radītās gleznas, kas pārsvarā tiek izstādītas manās personālizstādēs, kuras rīkoju, kad ir sakrājušies vairāki darbi. Viens mans pavisam maziņš darbiņš maksā aptuveni 50 eiro. Ir, protams, arī dārgāki darbi. Par cenām ir grūti pateikt, jo pats savus darbus nepārdodu, tos tirgo mākslas galerijas.

Pēdējā laikā man gan ir vairāk darba pie grāmatu ilustrēšanas, un savas personālizstādes sen neesmu rīkojis,» tā mākslinieks un pasniedzējs Vitolds Kucins.

Neonilla Medvedeva: «Mākslinieks var dzīvot arī nabadzīgi!»

«Par to, kā būt māksliniekam Latvijā, ir ļoti dažādi viedokļi. No vienas puses, ir viegli, bet, no otras puses - grūti. Viegli ir tad, ja cilvēkam nav pret dzīvi lielas prasības, tad mākslinieks var izdzīvot, pārdodot savus darbus un gleznojot pasūtījumus. Latvija ir maziņa, kur visi cits citu pazīst. Ja māksliniekam ir kaut kādi sakari un esi talantīgs, var izdzīvot. Ja labi, sirsnīgi un godīgi dari savu darbu, tas arī sanāks. To sajūt arī mākslas darbu pircēji un ir gatavi iegādāties gleznu neatkarīgi no tā, cik daudz tā maksā.

Latvijā mākslas kopaina nav iepriecinoša, jo Latvijas cilvēkam radošais nav pirmajā vietā. Pašlaik valstī ir situācija, ka visi domā, kā izdzīvot, un dara kaut ko citu, nevis interesējas par mākslu.

Iespējams, cilvēkiem pietiek ar bildīšu paskatīšanos grāmatās vai datorā. Runājot par kopējo mākslas pasaules noskaņojumu, jāteic, ka pēdējos piecos gados ir sācis pazust radošums. Cilvēki arvien retāk apmeklē mākslas galerijas, jo visiem ir savi darbiņi. Var sajust, ka mākslas līmenis krīt uz leju. Savukārt ārvalstīs cilvēki ir vairāk radoši un arī interese par mākslu ir lielāka. Tomēr jāapzinās, ka ārzemēs jau nevienam neesi interesants. Tā tikai liekas, ka ārzemēs notiks kaut kas vairāk nekā Latvijā. Viņiem taču pašiem ir savi mākslinieki.

Man pietiek ar to, kas ir Latvijā. Tie ir cilvēki, kas mani mīl, pazīst, atbalsta un gaida. Ja līdzās ir cilvēku kopums, kas mani ved un palīdz radoši izaugt, tad ir vieglāk. Personīgi man mēdz būt pasūtījumu darbi, gleznas tiek pārdotas arī izstādēs. Vidējā summa, par ko tirgoju savu mākslas darbu, ir 370 eiro,» atklāj māksliniece Neonilla Medvedeva.

Aivis Pīzelis: «Māksla ir papildu bonuss, ja ir pamatdarbs»

«Esmu pārliecināts, ka māksliniekiem Latvijas apstākļos nav iespējams izdzīvot. Kurš to var atļauties? Māksla ir labs papildu bonuss tikai tad, ja ir pamatdarbs. Pats strādāju veikalā par dekoratoru, noformētāju un veidoju klusās dabas. Lielākā daļa mākslinieku atrod pamatdarbu, kas saistīts ar mākslu, strādā par dekorētājiem vai dizaineriem, bet brīvajā laikā glezno. Cik nu ir tā brīvā laika, tad tajā arī bliežu. Katru gadu man ir vismaz pa vienai izstādei. Labākie darbi sanāk fiksi, ātri un bez mokām. Izstādēs gleznas arī atrod savus pircējus. Tomēr var izmantot arī interneta portālus, piemēram, sociālo saziņas vietni «Facebook». Ik pa laikam kāds arī nopērk manus darbus, pateicoties virtuālajai videi. Manuprāt, viens no ejošākajiem un aktuālākajiem veidiem, kā māksliniekiem mūsdienās pārdot savus darbus, ir virtuālā vide. Viens mans darbs maksā, aptuveni sākot no pāris simtiem uz augšu. Tādas gleznas, kas maksā tūkstoti, pagaidām neradu. Bet gan jau, protams, izaugšu arī līdz tam,» teic gleznotājs Aivis Pīzelis.

Elga Grīnvalde: «Ir savi plusi un mīnusi »

«Esmu pārliecināta, ka Latvijā ir iespējams sevi nodrošināt, radot mākslu. Vienīgi pie tā ir ļoti jāstrādā. Latvijā ir ļoti maziņš tirgus. Varētu pat teikt, ka tāds reāls tirgus nemaz nav. Mākslinieku mums ir daudz un katram savs ceļš, kas nav viegls, bet ir skaists. Neviens ar varu nespieda kļūt par mākslinieku. Sākumā, kad esi jaunāks, vēl neapzinies savu ceļu, bet līdz ar pieredzi visu izproti arvien vairāk. Ne vienmēr māksliniekam ir līdzekļi, un ne vienmēr viņa darbus pērk, bet tu dari to, kas patīk un ir vajadzīgs, un dzīvo saskaņā ar sevi. Gluži kā visās profesijās ir savi plusi un mīnusi. Mākslinieki Latvijā turas uz savas atbalstītāju bāzes. Tādēļ visiem novēlu labus atbalstītājus. Es neesmu brīvmāksliniece. Strādāju arī Ikšķiles mūzikas un mākslas skolā par pedagoģi, lai būtu tas mazais pamats, no kā dzīvot. Veidi, kā cilvēki atrod un iegādājas manus darbus ir dažādi. Viens tos ierauga manā «Facebook» izveidotajā lapā, bet cits izstādē.

Sākotnēja cena par vienu manu darbu ir 300 eiro. Cenas kritērijs veidojas no tā, cik ļoti cilvēkam darbs iepatīkas. Un cik viņš atļaujas par to maksāt. Tāpat mākslas darba cenu veido apstākļu kopums, cik daudz mākslinieks tajā ir ieguldījis savu darbu, laiku, enerģiju, materiālus - audeklu, krāsas, otas.

Mākslas cena ir smalka lieta. Šobrīd ir arī tā, ka dzīvojam 2019. gadā, kad pirms mums jau ir ļoti daudz kas radīts un gleznots. Ir attīstījušās tehnoloģijas, un mākslas vērtības skala ir pagriezusies citā virzienā. Varbūt cilvēks nav tik izglītots un nesaprot, kāpēc par roku darbu un gleznu jāmaksā tik daudz,» savu viedokli pauž māksliniece Elga Grīnvalde.