18. aprīlī 79 gadu vecumā pēc vairāk nekā gadu ilgas cīņas ar vēzi mūžībā devās izcilais ornitologs Jānis Brikmanis, kas plašāk pazīstams kā Putnu Jānis. Atvadu ceremonija par godu aizgājēja piemiņai notika 23. aprīlī Siguldas kapličā.
Jānis Brikmanis tika apbedīts Siguldas kapos līdzās savai meitai Ilzei, kuras sirds pārstāja pukstēt deviņu gadu vecumā 1991. gadā. Zīmīgi, ka Jānis nomira meitas dzimšanas dienā, kas ir 18. aprīlī. Guļot uz nāves gultas, Jānis dzīvesbiedrei Vijai teicis, ka viņam noteikti ir jāsagaida 18. aprīlis, lai dotos pie meitiņas Ilzes viņas dzimšanas dienā. Viņa pēdējā vēlēšanās arī piepildījās.
Onkoloģiskā saslimšana Jānim Brikmanim tika konstatēta 2018. gada janvārī, kas arī bija nāves cēlonis. Pērnā vasara Jānim un viņa ģimenei bija ļoti smaga. Pēc operācijas Brikmaņa veselības stāvoklis uzlabojās, tomēr šā gada martā tas atkal strauji pasliktinājās. Kā sarunā ar »Vakara Ziņām« stāstīja viņa sieva Vija Brikmane, Jānis paredzētās ārstniecības procedūras vietā 16. martā izvēlējās doties uz Lestenes Brāļu kapiem Tukuma novadā un vadīt karavīru piemiņai veltītu pasākumu. Pēc šī brauciena viņš atgriezās mājās un nokļuva uz slimības gultas.
Ornitologs vienmēr esot bijis nemitīgā skrējienā un ziedojis sevi visu gan Latvijas labā, gan citiem darbiem ārpus mājas. Jāņa un Vijas Brikmaņu ģimenē ir vēl trīs bērni - meitas Inese un Ieva, kā arī dēls Jānis. Kad bērni bija mazi, visa ģimene regulāri ceļoja un devās līdzi saviem vecākiem ne tikai uz dažādiem pasākumiem, bet piedalījās pat Jāņa vadītajās lekcijās Latvijas Universitātē.
Sieva Vija atklāj, cik noslēpumains un neparedzams bijis vīrs
«Oficiālā laulībā esam pavadījuši 41 gadu. Mēs satikāmies Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, kur Jānis tobrīd bija pasniedzējs, bet es studente. Jānis ir par mani 14 gadus vecāks. Jānim bija svarīgi visu pagūt vasaras plaukšanas laikā, jo viņš uzskatīja, ka šis ir enerģētiski spēcīgs laiks. Jānis vēlējas pagūt apprecēties līdz Jāņiem, tieši jūnijā.
Būtībā šis laiks, kad Jānis ir devies mūžībā, viņam bija vismīļākais, jo dabā viss sāk mosties, ir atlidojuši putni. Viņam tik ļoti patika doties mežā. Viņš varēja visu dienu, nepakustējies sēdēt Gaujas krastā un klausīties, sapņot un domāt. Kad viņš klusēja, meža zvēri mēdza Jānim pienākt diezgan tuvu klāt. Esot kopā tik ilgu laiku, mums nekad nav bijušas asas vai skaļas vārdu apmaiņas. Ja Jāni kaut kas kaitināja, viņš vienkārši aizgriezās un kādu laiciņu padzīvojās pats ar sevi. Viņš bija ļoti mazrunīgs un neatklājās. Neatklājās, jo uzskatīja, ka nekad nevar zināt, vai tas, ko esi atklātības brīžos pateicis kādu dienu nevērsīsies pret tevi pašu. Jānis nemēdza informēt arī par savām gaitām. Viņš nekad nepateica, ka tagad aizies tur, bet atnāks tad. Vīrs mēdza aizbraukt uz Latgali, folkloras vai citiem pasākumiem uz vienu, divām vai trim dienām, neko nesakot. Tā kā viņš nekad necēla telefonu, bieži vien nezināju, kur viņš ir pazudis trīs dienas. Arī par tālajiem braucieniem viņš mani iepriekš neinformēja. Kad lidoja uz Indiju, pateica vien dienu iepriekš, kad kravāja mantas.
Pat sēžot kopā ar vīru, nekad nezināju, ko viņš tajā brīdī var izstrādāt. Viņš bija neparedzams. Tajā pašā laikā man bija arī ļoti liela drošības sajūta. Jānim nebija problēmu ielēkt jebkurā lomā un izdarīt jebkuru darbību. Jebkurā situācijā, kurā citi saķertu galvu, nezinot, ko darīt, viņš vienmēr atrada izeju. Vienmēr saprata, ko un kā darīt. Jānis spēja pat izdzīvot džungļos un justies tur komfortabli. Pēdējos gados viņam gan bija grūtāk sadzīvot ar to, kā mainās apkārtējā pasaule, kurā kā pats apgalvoja, aizvien vairāk pieaug pirkšanas un naudas raušanas kults. Ekstrēmas un neparedzamas situācijas bija viņam krietni saprotamākas un pierastākas. Savos izdzīvošanas pārgājienos uz mežu Jānis ņēma līdzi vecāko mazdēlu Krišjāni. ar kuru viņam bija ļoti liela saikne. Tieši tādēļ sarkanbaltsarkano karogu, kas bija uzklāts uz vīra zārka, nesot to no kapličas uz kapavietu, mēs dāvājām vecākajam mazdēlam Krišjānim,» stāsta pensionāru biedrības «Sigulda» vadītāja un putnu pētnieka Jāņa Brikmaņa atraitne Vija Brikmane.
Domubiedru un draugu atmiņas
Ēriks Hānbergs: «Prata sadalīt laiku pa stundām!»
«Esot kopā ar Jāni «Omulības klubiņā» [latviešu radošā inteliģence], mēs labi sapratāmies. Rīgas Latviešu biedrības namā 14. maijā godināsim viņa piemiņu. Vienmēr esmu priecājies par Jāņa profesionālo uzticību dzīvajai radībai, kurā viņš ieklausījās un par ko domāja. Viņš nepārstāvēja tikai vienu atzariņu, kurā darbojās, bet visu dzīvo dabā. Viņš bija viscaur dabas cilvēks. Jānis bija nemanāms, korekts un nepieteica sevi ārpus savas profesionālās interešu izpausmes. Viņš bija kluss un neizleca, bet nenorobežojās, spēja būt aktīvs. Varēja tikai apbrīnot to, ka Jānis paguva būt visur. Acīmredzot viņš ļoti labi prata sadalīt savu laiku pa stundām, dienām, nedēļām un mēnešiem. Gan Latvijā pulsējot, gan arī starptautiski. Jānis lieki nerunāja, bet to, ko pateica, arī izdarīja, bija mērķtiecīgs un neatlaidīgs,» labus vārdus aizgājējam velta rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs.
Martinsons: «Viņš nekad nerunāja slikti par Latviju!
«Par šo nelaimi uzzināju savā vārdadienā, 21. aprīlī. Bija iecerēts, ka Jānis šovasar vadīs manu 440 izstādi Bulduru dārzkopības vidusskolā. Jānis ir krusttēvs manam dēlam Marģeram, kurš šobrīd dzīvo Londonā. Kad dibinājām dižģimeni, tieši pateicoties Jānim un viņa ietekmei, par mūsu ģimenes simbolu kļuva pūce, kas ir gudrības simbols.
Mēs iepazināmies, kad Jānis bija vēl pavisam jauns pasniedzējs un biologs Daugavpilī. Pēdējo reizi satikāmies pērn, kad par godu simtgadei, Latviešu biedrības namā bija balle. Viņi tonakt palika pie mums Rīgā. No rīta, kad ar sievu gribējām Jāni un Viju saukt brokastīs, abi jau bija pazuduši, atstājot aiz sevis kārtīgi saklātu gultu. Jānis bija agrais rīta putniņš un arī ļoti pieticīgs. Jānim vienmēr līdzi bija mazs saliekams nazītis, bet mugursomā siļķe, kuru grieza un lika uz rupjmaizes. Apbrīnoju, ka Jānis no Rīgas uz mājām Siguldā devās, stopējot automašīnas. No vienas puses, ļoti ekonomiski, no otras, diezgan riskanti. Mēs jau teicām, lai šādās reizēs Jānis paliek nakšņot pie mums, jo stopēt vakarā ir bīstami. Jānis varēja visu Rīgu izstaigāt kājām, sākot no Juglas līdz Pārdaugavai. Nostaigāt desmit un vairāk kilometru viņam nesagādāja grūtības. Ārēji Jānis varēja likties lēns, tomēr, kad ar sievu bijām uz Jāņa 70 un 75 gadu jubileju, viņš ar sievu Viju tik skaisti dejoja valsi, griezās un virpuļoja pa zāli.
Putnu pētnieks bija arī liels Latvijas patriots, kurš nekad nekritizēja valstī notiekošo. Kamēr citi runāja, cik viss ir slikti, viņš stāstīja par skaistajām Latvijas dabas ārēm un cilvēkiem, kas te mīt,» atmiņās dalās tuvs putnu pētnieka draugs un foto mākslinieks Marģers Martinsons.
