VAKARA ZIŅAS: Gobzems: Saeimā mierīgi var nestrādāt, un nekas par to nebūs!
13. Saeimas deputāta un jurista Alda Gobzema (40) politiskā karjera, kas iesākusies pavisam nesen, ir viena no raibākajām un plašsaziņas līdzekļos plašāk atspoguļotajām. Nesen viņš tika izslēgts no partijas KPV LV sastāva, ar ko startēja vēlēšanās, arī attiecības ar sākotnējo cīņu biedru Artusu Kaimiņu ir gluži kā amerikāņu kalniņi. Tāpat Gobzemam asus vārdus mēdz veltīt ne tikai politiķi, bet arī mediji, tādēļ taujājam, kā deputātam klājas šobrīd un vai viņš nav domājis mest plinti krūmos un pamest politiku?
Nav vajadzīgs mierinājums stiprā rakstura dēļ
«Godīgi sakot, īpašu spiedienu nejūtu. Ir skaidrs, ka ir viena daļa mediju, kas raksta par mani pasūtījumu darbus. Tādēļ kāda jēga uz tiem reaģēt? To var arī ļoti precīzi redzēt, kuros medijos ir izteikta un apzināta cenšanās atrast par mani kaut ko negatīvu. Faktiski jau neko par mani nevar atrast. Ja man būtu ko slēpt, tad būtu sarežģītāk. Ņemot vērā, ka man nav problēmu, līdz ar to īpaši neuztrauc, ko citi par mani runā vai raksta. Tas par mani neko nepasaka, drīzāk par tiem, kas to dara. Manā dzīvē visu laiku ir pozitīvi notikumi. Esmu pieradis strādāt sarežģītu darbu, un manā dabā nav rast mierinājumu, jo man ir stiprs raksturs. Ticiet man, Saeimas deputāta darbs nav no tiem sarežģītākajiem, jo Saeimas deputāta darbs pēc būtības ir ļoti garlaicīgs. To vienmēr esmu arī publiski teicis. Tas ir garlaicīgs tāpēc, ka valstī netiek pieņemti lēmumi. Arī būt opozīcijā, kur esmu, ir salīdzinoši vienkārši. Iepriekš savas dzīves nozīmīgāko daļu esmu ļoti daudz strādājis, vairākas stundas diennaktī privātajā sektorā. Centies palīdzēt citiem un centies ģimenes locekļiem nopelnīt naudu. Ja darbojies privātajā sektorā un nestrādā, tad nekas nenotiks, bet Saeimā tu vari nestrādāt, un nekas par to nebūs. Patiesībā ļoti maz politiķu strādā. Publiski tiek teikts, ka ir milzīga strādāšana, bet tā nav taisnība.
Es esmu pārliecināts, ka man priekšā ir lieliska politiskā nākotne. It īpaši ņemot vērā notikumus, kas pamazām izgaismo gan jauno, gan turpina izgaismot veco politiku. Pieprasījums pēc tādas politikas, kādu es to veidoju, tikai palielinās. Jau iepriekš esmu teicis, ka politikā būšu ilgstošu laika posmu, jo esmu pieradis pie maratona distancēm. Pienāks tā diena, kad mans un domubiedru kopīgais veidojums būs tas, kas vadīs Latvijas valsti un pildīs savus solījumus. Bet visam ir savs laiks. Nekas nevar notikt kā uz burvju mājiena. Cilvēki un sabiedrība acīmredzami vēl nav gatava. Tas laiks pienāks. Un salīdzinoši drīz. Cilvēkiem ir pieprasījums pēc politiķa, kurš tur doto vārdu,» ir pārliecināts Aldis Gobzems.
Ar Kaimiņu vairs nav par ko runāt
Kandidējot 13. Saeimas vēlēšanās Aldis Gobzems un Artuss Kaimiņš bija teju nesaraujams tandēms. Sākot ar pērnā gada nogali, abu starpā uzvirmoja nesaskaņas un pārmetumi. Interesanti ir tas, ka publiskajā telpā Gobzems vienmēr ir apstiprinājis, ka abu kontakts ir bijis gadiem ilgs, kamēr Kaimiņš to ir noliedzis. Tādēļ vaicājām Gobzemam, vai pēc daudzajiem konfliktiem vecajiem draugiem ir izdevies atjaunot draudzību. «Tas nav aktuāls jautājums tā iemesla dēļ, ka attiecībā uz visu mūsu pazīšanās laiku viņam ir vajadzīgi no manis gan padomi, gan teksti, gan idejas un viss pārējais. Nevis man no viņa kaut kas ir nepieciešams. Nedomāju, ka to var saukt par draudzību. Šodienas apstākļos man no viņa neko nevajag. No cilvēka, ko drīz izdos kriminālprocesā. Domāju, ka viņa politiskais laiks ļoti straujiem soļiem tuvojas izskaņai. Cilvēciski mums nav par ko sarunāties. Ja godīgi - man nekad īpaši nav bijis nepieciešams šis kontakts. Artusam viņš ir bijis vairāk vajadzīgs nekā man. Man jau no viņa nekad nekādi padomi nav bijuši vajadzīgi. Ja mēs ļoti uzmanīgi paskatāmies «De Facto» raidījumu, kurā pirms vēlēšanām bija sižets par viņa telefonsarunām, turklāt paša Artusa ierakstītām, tajā skaitā ne tikai ar mani, bet arī ar draugiem, draudzenēm un tā laika dzīvesbiedri, pēc šīm sarunām var ļoti labi pateikt, ka es nepieņemu Artusa padomus. Nesatraucos par tām sarunām, jo šādu sarunu ir bijis ļoti daudz. Viņš man zvanīja katru nedēļu. Publiski Artuss ļoti bieži runā nepatiesību. Nav jau pirmā reize. Tas nav nekāds pārsteigums, jo cilvēka dabā ir runāt nepatiesību.»