Lieldienas ir gaidītākie pavasara svētki, kuros varam veltīt laiku saviem tuvajiem un mīļajiem. Pašmāju slavenības sarunā ar »Vakara Ziņām« atklāj, kādas ir viņu ģimenes tradīcijas, atzīmējot šos svētkus.
Harijs Zariņš ir liels olu fans
«Kad biju maziņš, mamma pagalmā paslēpa olas un es gāju tās meklēt. Tagad, kad esmu liels vīrs, Lieldienas man ir gandrīz katru dienu, teju visas 300 dienas gadā. Katru rītu brokastīs ēdu olas, kas ir mans mīļākais ēdiens. Ja mājās nav olu, nezinu pat, ko varētu brokastīs apēst. Esmu olu fans. Man tās garšo dažādos veidos. Protams, Lieldienās mājās krāsojam olas un ar tām sitamies, lai noskaidrotu, kurš ir uzvarētājs. Pēc tam, kad olas sasistas, no tām var pagatavot salātus vai citus ēdienus. Katrā ziņā ar olām es esmu uz tu,» atklāj komponists un ģitārists Harijs Zariņš.
Aigars Bikše svētku vakarā iet pirtī
«Lieldienas parasti sagaidu laukos, kad sabrauc visi radi. Tad ejam pastaigāties uz mežu, šūpojamies šūpolēs un ripinām olas. No dēļiem izveidojam mākslīgu kalniņu, uz kura uzklājam tautisku segu un ripinām olas. Ola, kas ripojot visvairāk atsitīsies un savā ceļā savāks citas, tā ir uzvarētāja ola. Bērniem ir lieli prieki, ja izdodas citus uzvarēt. Man olas garšo. Bet, tā kā esmu saklausījies, ka olās ir daudz holesterīna, pēdējā laikā tik daudz tās vairs neēdu. Mēģinu ievērot veselīgu dzīvesveidu. Lieldienās gan mazliet pagrēkoju, jo jāievēro tradīcijas.
Savukārt, kad visas Lieldienu izdarības ir galā, kurinām un ejam pirtī,» savu Lieldienu stāstu atklāj tēlnieks Aigars Bikše.
Haralds Sīmanis svin ģimenes dāmu kompānijā
«Lielākoties Lieldienas svinam visa ģimene - es, sieva Gita un meitas Samanta un Marta - Madonas pusē, bijušajā melioratoru ciematā Kusā, kur arī dzīvojam. Krāsojam olas un tad ar tām sitamies. Pats galvenais jau ir process un darbošanās - olu krāsošana un apzīmēšana. Lieldienās noteikti ir arī jāšūpojas, lai vasarā odi nekož. Tāpat mums ir arī savas vietas mežā, kur Lieldienu zaķis slēpj olas. Viss notiek! Kaut bērni mums jau ir paaugušies, viņiem vienalga ir prieks un pārsteigums meklēt olas,» stāsta dziesminieks Haralds Sīmanis.
Rītiņš lepojas ar stiprākajām olām Latvijā
«Man ir labas, veselīgas un labi audzinātas franču vistas, kas dēj raibas olas. Viņas var baudīt sauli un pastaigāties dabā. Manu vistu dētās olas vienmēr uzvar citas. Tādēļ visiem ir bail ar mani Lieldienās cīnīties. Citām olām ir plāna čaumala, tādēļ tās uzreiz saplīst. Ausma Kantāne reiz teica, ka manas olas ir vislabākās Latvijā. Viņa to pateica pat publiski no skatuves. Visi viņu todien sveica ar ziediem, bet es viņai pasniedzu olas, par kurām Ausma bija daudz priecīgāka nekā par tiem ziediem. Pēc tam vienu no savām vistām nodēvēju par Ausmu.
Šogad Lieldienas svinēšu Kalifornijā. Sīpolu mizas un olas ir arī tur. Tādējādi aizvedīšu latviešu kultūru uz Ameriku. Noteikti viesošos pie kādas latviešu ģimenes, kur, ceru, varēsim sisties ar olām. Es jau gribētu paņemt līdzi savas olas uz Ameriku, bet tas diemžēl nav iespējams,» stāsta viens no Latvijas populārākajiem pavāriem un biedrības «Slow Food Riga» priekšsēdētājs Mārtiņš Rītiņš.
Ilze Pukinska tuviniekus per ar pūpoliem
«Nekādas īpašās tradīcijas nepiekopjam. Darām visu to pašu, ko citi. Nokrāsojam olas sīpolu mizās, kuras savācam pēdējā brīdī. Šūpošanās mūsmājās nav aktuāla. Ar pūpoliem nedēļu pirms Lieldienām peramies. Pūpolus iegūstam Baltezera mežmalā. Mājās viens otru ieperam. Es peru, un mani per,» atklāj Valmieras Drāmas teātra aktrise Ilze Pukinska.
Iveta Pole piekopj pagānu tradīcijas
«Lieldienās olu krāsošana ir neizbēgama, kas, protams, ir interesanta svētku sastāvdaļa. Protams, ir arī olu kaujas, un, ja ir silts laiks, tad dodamies kārtīgi izšūpoties. Olu krāsošana, sišanās un šūpošanās ir manas Lieldienu trīs galvenās sastāvdaļas. Olas krāsojam tradicionāli - pēc latviešu pagānu tradīcijām sīpolu mizās. Lieldienu rītos brokastis tiek apvienotas ar olu krāsošanu,» saka aktrise un TV3 seriāla «Viss pa jaunam» zvaigzne Iveta Pole.
Ieva Brante apceļo Latviju
«Kopš mana meita ir izaugusi, mēs vairs nepiekopjam Lieldienu tradīcijas. Agrāk, kad viņa bija maziņa, slēpām olas dārzā. No rīta, kad viņa modās, stāstījām, ka dārzā ir redzēts Lieldienu zaķis, tādēļ jādodas meklēt olas. Zem krūmiem atrastās olas viņa savāca groziņā. Tas bija tik sen! Meita jau ir liela, tādēļ olas vairs nekrāsojam un arī olu kauju vairs nav. Man liekas, ka šādas izklaides ir vairāk domātas bērniem, bet ne pieaugušajiem. Taču, tā kā apkārtējie cilvēki piekopj olu krāsošanas tradīciju, mūsmājās tāpat nonāk Lieldienu olas. Citreiz ir vērts aizdomāties, vai tiešām tās desmit vai divdesmit olas noteikti ir jāvāra un jākrāso, jo pēc tam nemaz nevar visas apēst.
Kas tad īsti ir Ziemassvētki un Lieldienas? Pirmajā gadījumā tā ir Jēzus piedzimšanas diena, nevis eglīšu rotāšanas diena, bet otrajā gadījumā tā ir Jēzus atdzimšana un augšāmcelšanās, nevis olu ēšanas diena. Mēs Lieldienās noteikti ejam uz Torņakalna baznīcu vai arī aizbraucam uz Talsiem, kas savukārt ir mana garīgā pilsēta. Lieldienās vienmēr iekrīt garās brīvdienas. Ja trīs vai četras dienas ir brīvas, iekāpjam mašīnā un laižam apceļot Latviju. Pērn Lieldienās braucām uz Daugavpili. Tas bija tālais brauciens, kurā varēja izgaršot, cik Latgale skaista. Pa ceļam var arī ieiet baznīcā. Jebkurā baznīcā Lieldienās esi laipni gaidīts uz svētku dievkalpojumu,» stāsta juriste Ieva Brante.
