Šis ir kādas sievietes stāsts par notikumiem, kas sākās pirms daudziem gadiem. Viņa kā jauniņa meitene iepazinās un satikās ar precētu vīrieti un no viņa arī tika pie bērna. Kas viņai lika tā rīkoties, un kādi motīvi viņu vadīja? Vai tas bija audzināšanas trūkums vai debešķīgi tīra un šķīsta mīlestība, kaut arī teju uz katra stūra ir rakstīts un runāts, ka tikties ar precētu ir amorāli. Un vismaz vienam no trim ne ar ko labu šādas tikšanās nebeigsies…
Vārds «mīļākā» Anetei ļoti patika
Tagad Anete saprot, ka ir tādas kļūdas, kuras pat neievērojam, un jāsaka, ka vai ik dienas mēs tādas ražojam lielā vairumā. Parasti neviens par tām neuztraucas, un arī mēs paši, aizrāvušies ar saviem lielajiem darbiem, nemaz neapjaušam to, cik bieži iebraucam auzās ar savu ikdienas rutīnu. Tas ir tas, ko ierasti saucam par savu dzīvi. Bet no tām pierastajām ikdienas kļūdām gribētos izdalīt globālās, kuras pārvērš un iespaido mūsu dzīvi līdz nepazīšanai. Globālās kļūdas nenozīmē, ka tās mums būtu sagādājis Tramps ar Putinu vai arī kāds, kas līdz elkoņiem iegrābies tepat mūsu dievzemītes kopējā katlā. Tās ir kļūdas, ko savas vārgās pieredzes dēļ savārām un apjēdzam pēc vairākiem gadiem. Parasti jau ir par vēlu meklēt veidus, kā sev iekost elkonī, apturēt vēstures ratu un pagriezt to atpakaļ… Lai arī cik dīvaini kādam tas varētu šķist, bet vārds «mīļākā» Anetei vienmēr bija paticis un pat iedvesmojis. Pirmo reizi viņa par tādu kļuva, kad bija iekārtojusies savā pirmajā darbavietā deviņpadsmit gadu vecumā. Vienkārši paskatoties apkārt, viņai nācās konstatēt, ka visi vīrieši, kurus viņa pazina, bija «staiguļi». Anete uzskatīja: «Nav tādu, kuri nebūtu kaut reizi pamēģinājuši krāpt savu sievu. Visi viņi viens otram stāstīja un lielījās par saviem piedzīvojumiem ar citām meitenēm visādos pasākumos. Man jau agrāk bija tādas aizdomas, bet, nonākusi tik lielā vīriešu kolektīvā, pārliecinājos par savu domu pareizību - visi viņi ir tādi…» Tā kā šāda atziņa viņai nebija nekas jauns un šokējošs, pēc neilgas domāšanas Anete nosprieda, ka viņa jau nu gan nebūs tā, kuru krāpj. «Labāk lai kādu naivo krāpj ar mani! Tas bija mans izvēlētais virziens tālākai dzīvei, un tāpēc turpmāk es satikos tikai ar precētiem vīriešiem. Un tas nemaz nebija tik grūti. Jo man vienmēr bija patikuši vīrieši, kas ir vecāki par mani. Es viņus uztvēru kā sava veida skolotājus, kas var mani padarīt gudrāku, pieredzējušāku, skaistāku un pārliecinātāku par sevi. Tas man arī bija kā spēles elements. Atšķirībā no slavenajām «dinamo» meitenēm, kas tikai viņām vien saprotamu iemeslu dēļ uz klubiem iet, lai pakaitinātu puišus, kas mēģina viņām sist kanti, es negaidīju, kad kāds sāks mani lenkt. Savu upuri es izvēlējos pati. Un man tīri idejiski bija pilnīgi vienalga, vai viņš ir brīvs vai precējies. Bet nezin kā tas bija sagadījies, ka vienmēr visi viņi izrādījās precēti. Tā gluži atklāti es nevienam virsū nemetos, kā tagad pieņemts MTV meiteņu mūzikas klipos, kurās meitenes ar puišiem koķetē, plaši ieplešot kājas un mežonīgi kratot gurnus, žēlīgā balstiņā kunkstot, ka jūtoties tik vientuļas… Drīzāk jau es vienkārši klimtu apkārt savam iecerētajam ar tupu teles skatienu un klusējot pie sevis skaitīju mantru, lai tikai man viss sanāktu. Parasti upuris diezgan ātri aptvēra, ka viņa priekšā ganos viena un bez pieskatīšanas - tātad tīri iekārojams medījums. Attiecīgi no viņa puses arī sākās darbību kopums, ko es, protams, ar prieku un entuziasmu atbalstīju. No manas puses tur nebija nekāda auksta aprēķina. Vienkārši man patika piedzīvot to neatkārtojamo iemīlēšanās sajūtu! Un ne jau es viena tāda unikāla. Arī vīrietim, ja viņam ar testosteronu viss ir kārtībā, bija tas pats.»
Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņu" žurnālā vai www.vz.lv
