Daudzi no mums ir pazīstami ar situāciju, kad mērs ir pilns, viss ir piegriezies un sadzīve kļuvusi pilnīgi neinteresanta. Parasti tādos brīžos cilvēki sāk filozofēt un meklēt dzīves jēgu. Atrod to vai neatrod, tas jau ir cits jautājums... Dzīves rutīna un ilgas pēc kāda asumiņa – tāda kā čili mūsu ikdienišķajā auzu putrā, bija tas, kas lika Amandai izkratīt sirdi savai draudzenei Paulai, vienlaikus pārdomājot laulības jēgu...
Attiecīgā vecumā daži pievēršas padziļinātai reliģijas studēšanai un praksei, sākumā atrodot «jūtūbē» visādus sensacionālus sižetus, to, ka, iespējams, mēs esam marsiešu pēcteči un varētu mierīgi bez skābekļa baloniem un skafandriem jautri skraidīt pa sarkanās planētas rāmajām ielejām. Citi nonāk pie svētas pārliecības, ka savās iepriekšējās dzīvēs ir bijuši kaķi un tagad tikai neticamu apstākļu sagadīšanās rezultātā ir iemiesojušies cilvēciskā veidolā. Vēl citi sagrabina pēdējās naudiņas un, apgaroti no domas, ka ir atraduši pareizo ceļu, steidz Himalaju virzienā pie budistu lamām. Ekscentriskākie tipāži brauc uz to pašu pusi, tikai jau tuvāk siltajām jūrām un sāk praktizēt hinduismu un jogu, pārtraukumos uzvelkot aromātisku kāsi marihuānas, lai pilnīgāk iebrauktu eksotiskajās mācībās. Otra kategorija ir tipisks postindustriālās iekārtas produkts, kuriem, pat īpaši neiespringstot ar domāšanu, liekas, ka, visticamāk, jēgas visam točna nav, un viņi optimistiski vērš savus skatienus uz vietām, kur cilvēki lec no liela augstuma, iekārti aiz biksēm gumijās, un iedomājas, ka tādējādi var parādīt treknu fakuci principā visiem, kuri viņus nav pienācīgi novērtējuši, nu un pie viena, ja kaut kas noiet ne tā, kā plānots, atgriezties mātes zemes klēpī iespējami ātri un efektīgi, tādējādi nošaujot divus zaķus uzreiz pie jebkura iznākuma. Tad vēl ir tāda tautas daļa, kuru dieviņš ir apveltījis ar spēju ilgstoši mīt pedāļus. Jā, un tieši šajā apstāklī viņi masveidā ir saskatījuši savas dzīves jēgu. Cepuri nost tam ģēnijam, kas to visu nesa, tā teikt, masās, jo, pateicoties tam, ir izveidojusies vesela velo industrijas nozare valstiņā, kur vēl pirms divdesmit gadiem velosipēdists bija apmēram kā bomža sinonīms. Nu jau pat ne pārāk uzmanīgs vērotājs pamanīs, ka velo remontiņu servisi un veikaliņi Rīgā ir pamanāmi biežāk nekā humpalas! Tas, lūk, ir tas, ko var dēvēt par mūsu valsts ekonomisko izrāvienu un apliecinājumu lielajām iespējām. Varam, ja gribam! Amanda mācēja gudri spriedelēt par darbu, ikdienu, bet par privāto dzīvi bez Paulas palīdzības - nekādi.
Vērīgā draudzene un socioloģiskā aptauja
Paula atgriezās no atvaļinājuma laimīga un iedegusi un pa gabalu man atgādināja īstu Kleopatru. Ienākusi mūsu ofisa kabinetā, kuru abas dalījām divatā uz pusēm, viņa jautri un ar neviltotu entuziasmu iesaucās: «Sveiciens drūmajiem darba zirgiem! Kā tad mums te klājas? Vai tad mūsu oligarhs nav atmetis kādu sudraba grasi par melno darbu?» Tā bija tipiska Paula. Viņas optimismam, liekas, nebija robežu. «Nu, solīja jau, ka šodien uz pēcpusdienu izmaksās algu,» tāpat smaidot atbildēju kolēģei un pie reizes arī savai labākajai draudzenei. «Ļoti jauki!» viņa nopriecājās. «Jo mēs ar Krišjāni visu savu naudu esam veiksmīgi notrallinājuši. Toties kā mēs atpūtāmies…» Un Paula, acis pārgriezusi aiz laimes, pat iesmilkstējās. «Apsveicu,» tas bija viss, ko es diezgan vārgi varēju no sevis izspiest. «Un skaties, kādu es tev vērtīgu magnētiņu atvedu,» nelikās mierā laimīgā draudzene. «Un, re, kur vēl šallīte!» Zīda šallīte bija zaļā krāsā ar kaut kādiem rozā austrumu «astotniekiem» izraibināta. Pie manas šodienas jaciņas tā galīgi negāja klāt, bet tik un tā es to apsēju sev ap kaklu noburkšķot: «Paldies. Tā ir ļoti skaista!» Tad atkal atdūros ar degunu monitorā, imitējot strādāšanu. Bet Paula galīgi nebija noskaņota uzreiz pārslēgties no atvaļinājuma uz strādāšanu, viņa nelikās mierā: «Paklau, ko tu šodien tāda galīgi saskābusi?» Beidzot Paula bija ievērojusi. «Noticis kaut kas nelabs?» «Nē, viss kārtībā. Vienkārši esmu nogurusi.» «Aha. It kā es nezinātu, kāda tu izskaties, kad esi vienkārši nogurusi. Problēmas ģimenē?» «Nēē. Man ģimenē viss ir kā parasti,» es noteicu, bet laikam man sanāca ne pārāk pārliecinoši. «Nu, Paula varbūt tomēr labāk sākam strādāt?» Bet ar to nobeigt sarunu mums nesanāca. Draudzene ar savu gadiem izkopto melu detektoru bija saklausījusi manā balsī nodevīgas notis. «Tā, draudzen! Cienīsim darbu un to pagaidām neaiztiksim. Tavs Dainis kaut ko ir sastrādājis? Jā?» Dainis - tas ir mans vīrs. Mēs esam precēti jau divdesmit gadus, un visi apkārtējie ir pārliecināti, ka mums ar viņu ir bezmaz vai parauglaulība un ideāla ģimene. No malas droši vien ir labāk redzams. Un es pati vēl vakar biju domājusi tāpat. Precīzāk izsakoties, gribēju ticēt, ka tā tas ir. Bet šorīt bija notikums, kas manu ticību krietni sašķobīja. Kamēr pieturā no rīta gaidīju mikroautobusu, pie manis pienāca divas meitenes un teica, ka veicot socioloģisku pētījumu, kas vajadzīgs kursa darbam. Un man vajadzēšot atbildēt tikai uz diviem jautājumiem. Tā kā mikriņu vēl ielas galā neredzēja un man pašai meita ir tādā vecumā un arī mācās augstskolā, tad nevarēju viņām atteikt. «Jūs esat precēta?» viņas pavaicāja. «Jā,» es atbildēju. «Jūs esat laimīga savā laulībā?» «Jā,» es stingri atbildēju. Jauniņās studentes man pateicās par atbildēm un nogāja maliņā, bet es iesēdos maršrutniekā. Un pēkšņi man sakāpa kamols kaklā, kas ar katru brīdi kļuva lielāks. Diezgan riebīga sajūta. Kādēļ gan tā? Nu tāpēc, ka es pēkšņi atskārtu, ka uz otro jautājumu biju meitenēm samelojusi. Kas zina, vai ir pareiza tā viena klasiķa atziņa, ka pieradums mums ir dots, lai aizvietotu laimes sajūtu. Ģimenes dzīve mums ar Daini tik tiešām ir tik pierasta un parasta. Tikai liekas, ka laimes tur vairs nav nemaz… «Ei! Aļo, garaž!» es pēkšņi izdzirdēju cauri savām pārdomām draudzenes balsi. «Amanda, vispār dzirdi mani? Davai mudīgi lien ārā no sava astrāla un atzīsties. Savādāk es tevi sākšu spīdzināt!»
Laulības dzīve kā pieradums
Jāsaka atklāti, ka cīnīties pret Paulas tincināšanu ir bezjēdzīgi. Man nekad vēl nebija izdevies no viņas veiksmīgi atkratīties, tāpēc nolēmu, ka būs labāk, ja ilgi nelauzīšos un izstāstīšu visu, kā ir. Tā nu man nācās sakost zobus un draudzenei izstāstīt visu par to socioloģisko aptauju un par skumjajiem secinājumiem, kurus izdarīju jau pa ceļam mikriņā. «Saproti, mūsu laulība ir kā viena liela «Murkšķa diena» (Slavena 90. gadu Holivudas komēdija). Mans Dainis ir tik prognozējams un vienkāršs, ka es pilnīgi precīzi tev varu pateikt, ko viņš darīs nākamajās piecās minūtēs, rīt, pēc nedēļas un arī nākošgad.» Kad mana meita nolēma braukt studēt uz Vāciju, es vienlaicīgi gan sastresojos, gan nopriecājos. Stresoju par to, ka man viņas tik ļoti pietrūks un ka tik ar viņu kaut kas nenotiek. Bet nopriecājos par to, ka palikuši divatā ar Daini, mēs varēsim uzfrišināt savu ģimenes dzīvi. Bet nekā! Nekas nemainījās! Tā pati «Murkšķa diena» turpinājās. Izstāstīt, kā tas notiek? Septiņos no rīta zvana pulkstenis, vīrs lec kājās un sāk virtuvē grabināties ap traukiem. Septiņos un divdesmit piecās minūtēs viņš mani modina un sauc uz virtuvi brokastot un dzert kafiju. Pie kam brokastīs mums vienmēr ir omlete. Man no viņas jau desmit gadus vemt gribas! Pēc brokastīm Dainis rokās pa skapi un paziņo, ka ciest nevar kaklasaites. Tad viņš vismaz desmit minūtes šņākdams un pūzdams trinas gar spoguli, mēģinot sasiet, viņaprāt, ideālu mezglu. Kad tas ir beidzies, tad pilnīgi garantēti sākas viņa mūžīgais cirks ar briļļu meklēšanu. Viņam ir izcils talants tās vakarā nobāzt tādās vietās, par kurām normālam cilvēkam grūti pat iedomāties. Kad brilles beidzot ir atrastas, tad vīrs man izsniedz dežurējošo suņa buču uz šķiršanos un solījumu, ka būs mājās tieši pusastoņos vakarā. Un ne reizi tak šitais velna pedants nav pat nokavējies! Atgriezies no darba, viņš pārģērbjas un uzspīlē sev virsū to muļķīgo krekliņu ar uzrakstu «Bad boy». Pārliecinājies, ka mājās viss kārtībā, viņš sēžas vakariņot. Turklāt viņam ir pilnīgi vienalga, kas ir vakariņās, - parasti pelmeņi vai kāpostu gaļas tīteņi, ar kuriem es biju nočakarējusies vai pusi dienas. Tad, kad viss ir apēsts, seko viņa mūžīgais sakāmais kā citāts no Bībeles: «Paldies, Krikumiņ, viss bija tik ļoooti garšīgi.» Tālāk seko mūsu šķīvju nomazgāšana un kritiska virtuves vienīgā naža asuma pārbaude uz naga gala. Ja tas nav žiletes asumā, seko vesels rituāls ar asināmo aparātu un speciālajiem akmeņiem. Pēc tam viņš liekas dīvānā, paņem padusē mūsu kaķi un brīvajā rokā televīzijas pulti. Sākas vakara murgs ar sporta kanālu pārslēgšanu - šurpu, turpu. Kā manas «Murkšķa dienas» veiksmīga kulminācija ir sekss - desmit minūtes prelūdijai un trīs minūtes frikcijām… Beigās novēlējums saldam miedziņam, un praktiski uzreiz jau varu dzirdēt brašu krākšanu līdz pat pašam rītam. No rīta ar zvanu septiņos viss sākas no jauna…
Vairāk lasi žurnālā "Vakara Ziņas" vai www.vz.lv