VAKARA ZIŅAS: Lindas Mūrnieces viedoklis par izsekošanu lielveikalā
 
©Facebook

Pēc piedzīvotās izsekošanas kādā no Rīgas lielveikaliem bijusī ministre, tagad uzņēmēja, viesnīcas «Hotel Roma» vadītāja Linda Mūrniece uzrakstīja mums savu viedokli par notikušo. Tajā izskan daudz pamācoša ne tikai mums, »Vakara Ziņām«, bet arī citai pašmāju bulvārpresei.

Jau vairāk nekā septiņus gadus neesmu valsts amatpersona, neesmu politikā. Kamēr tur biju, saskāros ar to, ka manā privātajā telpā ar fotoaparātu vai telefonu ar kameru varēja iejaukties jebkurš.

Protams, tikai īpaši orientētiem cilvēkiem patīk vaktēt citu cilvēku veikalā, izsekot, noklausīties privātas sarunas un pēc tam to publicēt. Neglīti, pašiem sevi pazemojoši pārkāpjot likumu, ētiku. Agrāk, pieņemu, atspoguļot to, ka iegāju veikalā, varēja izskaidrot ar sabiedrības interesēm - ja nu ministre/deputāte vai kas nu vēl esmu bijusi - sper bulciņas vai apsaukā pārdevējas. Jā, tad tas būtu attaisnojami. Nepieņemama amatpersonas rīcība, par kuru sabiedrībai noteikti jāuzzina.

Sociāli aktīva, sabiedriska un atsaucīga

Šobrīd esmu privātpersona. Sieviete, kas ļauj ik pa laikam ieskatīties savā dzīvē, pārdomās, jo uzskatu, ka varu palīdzēt citiem cilvēkiem izprast politiku, sabiedrībā notiekošo. Vai vienkārši sniegt sievišķīgu atbalstu, kādu bieži pati esmu saņēmusi no sociālajos tīklos sastaptām sievietēm. Jā - tāpēc es joprojām esmu publiski sasniedzama, sociāli aktīva, sabiedriska un atsaucīga. Piekrītu intervijām, protams, ne par visām tēmām, ne visiem medijiem un ne vienmēr, kad man to lūdz. Ja pašai kas sasāpējis vienalga kādā jomā - rakstu. Rakstu ierakstus sociālajos tīklos ar mērķi atkal tos kādreiz apkopot grāmatā un sarunāties ar tiem, kas vēlas parunāt par to, kas pašiem svarīgs. Bieži noformulēju to, ko patiesībā domā ļoti daudzi. Esmu žurnāliste, tāpēc man labāk izdodas savirknēt vārdus, un cilvēki tajos redz sevi un savas pārdomas.

Mana dzīve tiktāl ir publiska, cik vēlos to publiskot. Ģimene, kaķi, papagailis, vienatne, attiecības, jebkas vēl. Tas, ko es atļauju redzēt citiem. Lai uzmundrinātu, iedrošinātu un atbalstītu. Un varbūt kādu izglābtu. Jā, man ir vēstules no sievietēm, kuras pateicas par to, ka esmu palīdzējusi pieņemt kādu svarīgu lēmumu. Ar nejaušu ierakstu mainot kāda ikdienu. Šis ir tas «rāmis», kurā man patīk dzīvot. Pašas noteiktas robežas starp publisko un privāto. Pašas intimitāte un pašas publicitāte. Saskaņota, kontrolēta, prognozējama.

Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv

 
 
#{#}