Talsu mierīgo un kluso ikdienu satricinājis smags noziegums – no šautas brūces miris vietējais uzņēmējs, 42 gadus vecais Raivo Podskočijs, kuru apkārtējie vairāk pazīst ar iesauku Pahajs.
Mafijas vai vienkāršu iedzērāju konflikts?
Policijas sniegtā informācija vēsta, ka noziegums noticis 12. janvāra agrā rīta stundā ap pulksten 4 Talsu centrā, Lielajā ielā. Starp diviem vīriešiem izcēlies konflikts, kura laikā tad arī uzņēmējs ievainots, bet vēlāk miris. Policija nepublisko informāciju, no kāda ieroča lode raidīta un kas bijis strīda iemesls. Zināms vien, ka iespējamā vainīgā persona – 41 gadu vecs vīrietis – aizturēta. Notikuma brīdī šis vīrietis bijis pamatīgā alkohola reibumā, turklāt viņš jau agrāk tiesāts par smagu noziegumu izdarīšanu. Zinātāji »VZ« atklāj, ka uzņēmējam iešauts kājā, taču trāpījums bijis tieši artērijā, tāpēc apmēram 20 minūšu laikā, kamēr uz notikuma vietu brauca neatliekamā medicīniskā palīdzība, viņš mira no pārlieku lielā asins zuduma.
Traģēdijas vietā iepretim «Alus dārzam», kur tonakt abi konfliktētāji izklaidējušies, sagūluši ziedi un deg sveces. Garāmgājēji pavirši uzmet šai vietai skatu un steidzas prom. «Laikam naivi domāt, ka Talsi ir mierīgākā vieta uz pasaules, izskatās, ka tikai nedaudz atpaliekam no ASV,» »VZ« saka talseniece Astrīda. «Labi, ka vēl nešauj dienas laikā, jo te apkārt ir daudz veikalu, banka, bankomāts, mūzikas skola.» Par negadījuma apstākļiem vietējiem ziņu nav, bet par pašiem incidentā iesaistītajiem vīriešiem neviens garās sarunās neielaižas. «Viņi abi bija ģimenes cilvēki,» saka kāda pensionāre. Kāda sieviete vidējos gados teic, ka nošautais bijis kolosāls cilvēks un labs draugs: «Man ir ļoti skumji un smagi par to runāt, jo tā ir milzīga traģēdija.» Savukārt vairāki vīrieši ar viltīgu smaidu ieminas par vietējās mafijas savstarpējo rēķinu kārtošanu. «Viņi jau visi viena brandža, visi kopā dzērās,» secina kāds vīrs, kas sakās pazinis abus. «Bet vispār par viņiem labāk nerunāt.»
Vietējie baidās runāt
Nogalinātais dzīvojis kādā no daudzdzīvokļu mājām tā dēvētajā Lauktehnikas rajonā pāris kilometru no Talsu centra. Kaimiņi Raivo pazīst maz, ievērojuši, ka viņš bijis ašas dabas, reizēm manīts iereibis, «viens un kopā ar senčiem» esot audzinājis savu pusaugu dēlu, kurš tagad ļoti raudot par tēta nāvi, ar dēla māti kopā nedzīvojot, bet esot draudzene. «Parasts vecis,» nosaka kāda kaimiņiene. Vēl kāds kaimiņš zina teikt, ka Raivo biznesā bijis kopā ar patēvu: «Viņi ar busiņu veda cilvēkus, piemēram, uz leišiem.» Internetā pieejamā informācija liecina, ka Raivo vārds bijis saistīts ar SIA «ER Auto», kura pamatdarbība ir citur nekvalificēts pasažieru sauszemes transports.
Par vīrieti, kurš šāvis uz Raivo, talsenieki saka: «Banģuga!» Runā, ka viņš iepriekš divas reizes sēdējis cietumā, turklāt viena no sodāmībām bijusi par slepkavību. «Viņš bija sapinies ar kaut kādu čigānu bandu, nogalināja vienu cilvēku un apraka rudzu laukā,» sīkākus nozieguma, kas pastrādāts teju pirms diviem gadu desmitiem, apstākļus neviens vairs neatceras. »VZ« izdevās noskaidrot, ka aizdomās par Raivo nonāvēšanu aizturēts Andis Klindžāns. Viņš ir no kāda neliela ciemata apmēram desmit kilometru attālumā. Miestā gan atklājas, ka vīrietis te daudzus gadus vairs nedzīvo, taču ik pa laikam apciemo savu māti. «Mums bail par Andi vispār runāt,» nočukst kāda no ciemata pārdevējām. Savukārt četrām pensionārēm, kuras bariņā apspriež savas lietas, izdzirdot Anda uzvārdu, no sejām pazūd smaids un visas kā viena sakniebj lūpas. Brīdi valda klusums, tad viena ieminas: «Bet viņa jau te sen nav, tagad viņš atkal cietumā. Te ir tikai viņa mamma.» Mammīte esot lāga cilvēks, par visu pārdzīvojot un raudot. «Mums viņu žēl, nezinu, kā viņa tagad šo visu pārdzīvos,» nopūšas sieviete. «Es tikai pēc pēdējā gadījuma Talsos uzzināju, kāds briesmonis tas Andis ir,» nosaka cita.
Nezina, no kurienes ierocis
Anda mamma dzīvo nelielā, sakoptā privātmājā. Sieviete atver durvis, aicina »VZ« virtuvē, bet pati aizsteidzas uz istabu rīta kleitu nomainīt pret adītu jaku. Mājīgajā virtuvē kuras plīts, uz galda deg svece. Veltas kundzei ir 73 gadi, sievietei ir grūti runāt, viņa gandrīz visu laiku raud, brīžam balss aizlūst pavisam, tad viņa ar salveti slauka pār vaigiem ritošās asaras. «Tagad jau katrs runā ko var, tagad tā visiem ir sensācija,» saka Anda mamma. Ar dēlu pēdējo reizi viņa tikusies ap Ziemassvētku laiku, kad viņš bijis viesos ar draudzeni. «2012. gada novembrī man uztaisīja sirds operāciju, tad Andis ar draudzeni dzīvoja pie manis, palīdzēja man atlabt. Anda draudzenei citā ciemā ir trīsistabu dzīvoklis, jaunajiem gribas atsevišķi padzīvot, gribas savu dzīvi, es varu parūpēties par sevi, tāpēc viņi pārcēlās tur,» stāsta Veltas kundze. Par dēla aizturēšanu viņa uzzinājusi no mazmeitas, 22 gadus vecās Anda meitas, kas atbraukusi vecmāmiņai to izstāstīt. «Es par to notikumu nezinu neko vairāk, kā teica ziņās. Pati to mirušo nepazinu. Nezinu, no kurienes Andim ierocis. Pie manis viņa draudzene bija atbraukusi, viņa teica, ka nekad Andim šaujamo nav redzējusi, arī viņa nezina, no kurienes tas uzradies. Tonakt viņa nav bijusi Andim līdzi. Sapratu, ka atkal bija uzradies tas sātans, citādi viņu nevaru nosaukt,» Veltas kundze min arī kāda vīrieša uzvārdu. Šis draugs no Anda kriminālās pagātnes uzradies pēkšņi, jo atbrīvojies no ieslodzījuma un uzreiz uzmeklējis seno draugu. «Andis nedzēra, bet uzradās viņš, abi aizbrauca uz «Alus dārzu». Tas sātans tur bija, un arī ierocis uzradās, es, protams, nevienu vainot nevaru, bet domāju, ka tas draugs arī savu roku tai visā ir pielicis. Un Andis bija piedzēries, ļoti. Protams, bija jādomā pašam, kāpēc pakļāvās un brauca līdzi? Vājš mugurkauls, nevar jau draugus vainot, jādomā pašām,» mamma neattaisno dēla rīcību.
Dēls gribējis sākt jaunu dzīvi
Visvairāk mammai žēl, ka dēls nav īstenojis savu apņemšanos. Pēdējo reizi no cietuma viņš atgriezies pirms apmēram pieciem gadiem, atceras mamma. Trīs ar pusi gadus viņš atradies cietuma slimnīcā un ārstējies no narkotiku atkarības. «Viņš diemžēl bija nonācis tai atkarībā, bet tagad, paldies dievam, vairs nelietoja, pēdējos gados viss bija labi. Andis man teica, ka viņam jau ir pāri 40, ka negribas vairs stresus, beidzot gribas mieru, normālu dzīvi. Viņš teica, ka grēku nasta esot par lielu, tāpēc pērn izgāja iesvētes kursu, 23. jūnijā nokristījās un iesvētījās. Viņš gribēja sākt jaunu dzīvi, man žēl, ka viss ir sabrucis,» mamma bēdājas. Andis gan nav strādājis, jo viņam ir 2. invaliditātes grupa. Veltas kundze neslēpj arī iemeslu – dēlam esot šizofrēnija. «Viņš visu laiku dzer zāles, atrodas ārsta uzraudzībā.» Sieviete teic, ka kaite esot, visticamāk, pārmantota no tēva radiem, kur it kā bijusi kādai radiniecei – kolhoza priekšsēdētājai. «Atklāti sakot, Andis nav slikts. Ne es, ne viņa tēvs, kas mira 2002. gadā, no dēla neesam dzirdējuši nevienu sliktu vārdu, viņš cienīja un godāja vecākus. Mana meita pat savam pusaugu dēlam Andi minēja kā piemēru, kā bērnam jāizturas pret vecākiem. Tagad dzirdu ļaudis runājam, ka man tagad būšot vieglāk, jo Andis mani mocījis, atņēmis naudu. Kā tā var? Lai uzprasa man! Tā nekad nav bijis. Andis man naudu nekad nav prasījis, nekad nav ņēmis!»
Veltas kundze īsti nesaprot, kāpēc dēls, kurš skolā pūtis tauri un spēlējis ballēs, dejojis modernajās dejās un skolas laikā bijis Latvijas izlasē basketbolā, nonācis uz kriminālās takas. 90. gadu sākumā viņam bijis pat savs bizness – «pirka un pārdeva» Maskavā, taču īpaši ar to nav veicies. «Atrada neīstos draugus, un tā sanāca,» mamma raud. Veltas kundze teic, ka, iespējams, tas pat ir lāsts, kas visus gadus kā smaga nasta gulējis arī sievietes sirdī un domās. Viņa stāsta, ka Anda tēvs Vilis bijis kārtīgs cilvēks, nedzērājs, bijis mehānisko darbnīcu vadītājs, kā arī kārtības sargs un tiesas piesēdētājs. Reiz 70. gadu vidū vakarā, braucot no darba, vīrs pamanījis, ka grāvī iegrūsts kāds sirmgalvis, bet kāds jauneklis ņemas apkārt. «Viņš piestāja, puisis aizmuka. Onkulim bija atņemta degvīna pudele, naudiņa. Pēc tam bija tiesa, es arī biju uz sēdi, vīrs bija kā liecinieks. Tā jaunekļa māte Vilim teica: «Neaizmirsti, ka tev arī aug dēls!» Mūsu Andim bija tikai trīs gadiņi, man tai reizē tas tā iedzēla sirdī, ka viņa ar tādu naidu to pateica. Vilis taču neko sliktu, tikai taisnību pateica! Toreiz vīrs viņai atbildēja: «Es zinu, un arī mans dēls saņems to, ko būs pelnījis.» Līdz šai dienai to atceros, tas sāp manā sirdī,» saka Veltas kundze. «Liktenis nav mūs saudzējis, meita ir smagi slima, pārdzīvojumi par brāli un mani viņai nenāk par labu. Esmu jau veca, nemaz nezinu, vai vairs sagaidīšu, ka Andis atgriezīsies.»