Traģēdija Sedas purvos - iet bojā divi vīrieši
Traģēdija, kas pirms Ziemassvētkiem satricināja mierīgo dzīvi Valkas novada Sedā, arvien ir vietējo domās un sarunās. No Sedas purva dīķiem, kas zivju daudzveidības un arī lielo lomu – pat 12 kilogramus smagu līdaku – dēļ ir makšķernieku plaši iecienīta vieta, neatgriezās divi vietējie iedzīvotāji – 59 gadus vecais Nikolajs Kuikovs un 64 gadus vecais Vladimirs Prudņiks.
Mirušos atrada grāvī
Lai arī šoziem pamatīgs ledus uz ūdenstilpēm nav bijis, vīrieši bija devušies žibulēt. «Laikam te, Latvijas ziemeļos, bija kādu grādu aukstāks nekā citviet valstī, tāpēc purva dīķiem bija ledus vāks, lai gan ne pārāk biezs, varbūt divi trīs centimetri. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests izplatīja brīdinājumu, ka atrasties uz ledus ir nedroši, bet vienmēr atrodas kāds, kurs to nedzird vai vienkārši ir pārgalvīgs,» noskumis un mazliet dusmīgs par nelāgo drauga Vladimira nāvi ir Viktors. »VZ« vīrieti sastop uz purva dubļainā ceļa brīdī, kad viņš uz velosipēda ar mugursomu plecos un spiningu tajā dodas pēc kārtējā loma. «Es šoziem nesteidzos, mierīgi spiningoju no krasta – būs kārtīgs aukstums, biezs ledus, tad varēs baudīt zemledus makšķerēšanu. Vēl dienu pirms nelaimes Vladimiram teicu, kur viņš skrien, lai paciešas, bet viņš tikai nosmēja, ka esot viegls, vien 50 kilogramu, ledus viņu varot noturēt. Nu, kur prāts, visu laiku plusi, līst lietus, bet viņi lien uz ledus?!» saka Viktors. Vīrietis zina teikt, ka Nikolajs un Vladimirs nav vienīgie, kas šoziem riskējuši un kāpuši uz plānā ledus, arī viņiem liktenīgajā dienā purvā uz ledus sēdējuši citi vīri, tikai paspējuši laikus aiziet.
Kas 22. decembrī notika uz dīķa trauslā ledus, var tikai minēt, jo liecinieku nelaimei nav. Glābēji, tuvojoties naktij, pirmo atrada Vladimiru, viņš bija grāvī, kas savieno dīķus. Vīrieša ķermenis līdz pusei bija ūdenī, ar rokām viņš bija ieķēries ledū, kas sedza grāvi. Nikolaju atrada dažas minūtes pirms pusnakts apmēram divus metrus dziļajā dīķī. «Domāju, Koļa bija gājis glābt Vovku, kas, visticamāk, ielūza pirmais. Koļa bija novilcis zābakus, tos atrada blakus spainim vietā, kur viņš bija sēdējis. Droši vien novilka smagos zābakus, lai ērtāka skriešana līdz draugam, bet ielūza arī pats un nespēja tikt ārā,» tā nelaimes apstākļus modelē Viktors un arī citi vietējie.
Solījies iet pēdējo reizi
Nikolaja sieva Zinaīda »VZ« stāsta, ka vīrs bijis aktīvs makšķernieks arī vasarā, bet īpaši viņam paticis bļitkot, braucis arī uz Peipusu. Šogad vīrs bijis īpaši nepacietīgs un steidzies uz dīķiem jau uz pirmā ledus. «Vilka viņu uz turieni ļoti,» teic sieva. Viens viņš nekad neesot gājis, drošības dēļ tikai divatā – parasti ar Vladimiru. «Esmu Sedā dzimusi un augusi, bet nekad purvā neesmu bijusi, ja neskaita vienu reizi, kad biju dzērvenēs, nezinu, kādi tur tie dīķi un grāvji, varu tikai mēģināt iedomāties pēc Koļas nostāstiem. Viņš vienmēr teica, ka grāvji ir briesmīgi, bet nekas nevarot notikt, jo viņš purvu pazīst kā savus piecus pirkstus, zina, kur bedres, kāds dziļums. Viņš visu mūžu strādāja Sedas kūdras fabrikā, bija klāt, kad tagadējo dīķu vietā vēl notika kūdras ieguve,» atceras Zina. Kā nelaimes priekšvēstnesis bijis 20. decembris, kad Koļa līdz viduklim ielūzis ledū, atnācis mājās izmircis. «Todien atnesa divas vidēja lieluma līdakas, abas bija tik vienādas, brīnījos, kur var būt tik identiskas. Koļa teica: «Viss, Zina, vairs nevar iet, ledus tik plāns. Paliek bail, pilnīgi liekas, ka visa virsma šūpojas! Viss, jābeidz, jāgaida kārtīgs ledus!»
Dienu pirms nelaimes Zina bija darbā. «Tonakt biju dežūrā, strādāju Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā par sanitāri. Vakarā sazvanījāmies. Viņš teica, ka no rīta abi ar Vovku ies pamakšķerēt. Tā kā nebija rīta autobusa, teicu, ka būšu mājās pēc astoņiem, bet sagadījās, ka kolēģe atbrauca ātrāk. Es kaut kā savādi jutos, nervozēju. Visi prasīja, kas man vainas, teicu, ka gribas mājās. Kolēģe atveda mani ātrāk mājās, satiku Koļu vēl dzīvoklī, ātri iegāju dušā, pagatavoju viņam brokastis, viņš kā parasti vienu sviestmaizi atstāja neapēstu. Rīts bija mierīgs. Koļa apstājās virtuves durvīs, paskatījās pulkstenī – bija 8.00 – laiks, kad norunāts pie mājas satikties ar Vladimiru. Koļa teica: «Viss, es eju. Tā ir pēdēja reize, un viss, tad jāgaida kārtīgs ledus.» Es vēl noteicu: «Koļa, kāds tagad ledus, ārā +7 grādi, lietus rasināja, kad nācu mājās!»» Tā arī bija pēdējā reize, kad Zina savu dzīvesbiedru redzēja dzīvu.
Pie dīķa tikai mugursomas
Koļa aizgāja, Zina nolikās pagulēt. Pamodusies ap pulksten 12, sieviete gribēja nomainīt gultasveļu, taču, noņēmusi vienu spilvendrānu, izlēma vispirms paēst. «Atnācu līdz ledusskapim, bet pēkšņi palika tik slikti, it kā dabūtu belzienu, uzreiz sareiba galva. Nesapratu, kas notiek, jo man nav veselības problēmu, neesmu nekad zāles dzērusi. Aizgāju atgulties, laikam «atslēdzos», pamodos, jo atnāca mana mamma. Man arvien bija slikti. Tad sapratu, ka Koļas nav mājās, lai gan solīja būt ātri atpakaļ, jo mums bija jāiet ciemos pie radiem, kas atbrauca no Vācijas. Zvanīju vīram vairākas reizes, telefonā teica, ka abonents ir nesasniedzams, un piedāvāja nosūtīt īsziņu. Mani pārņēma satraukums, apzvanīju radus, draugus, domāju, varbūt pie kāda piestājis. Paziņa dabūja Vladimira numuru, zvanīju, tur vispār pilnīgs klusums. Tad sākās panika,» šausmīgo dienu atceras Zina. «Uzmeklējām Viktoru, jo viņš zināja, kur parasti Koļa un Vovka makšķerēja. Viņš kopā ar radinieci brauca uz purvu, uz ceļa iestiga, tad gāja kājām, iestājās tumsa. Dīķa malā bija divas mugursomas, bet pašu nebija.» «Es tobrīd sapratu, ka viss ir beidzies,» nosaka Viktors. Drīz vien pie dīķa bijusi policija, glābēji. Viktors noradījis vietas, kur vīriešus meklēt. Pēc vairāku stundu darba, neraugoties uz tumsu, abus atrada. «Sākotnējā ekspertīzē bija teikts, ka Koļa miris no ķermeņa atdzišanas, bet galējais slēdziens liecina, ka viņš noslīcis, plaušās bija ūdens,» skumji saka Zina.
Vai piesauca nelaimi?
«Mēs kopā nodzīvojām 35 gadus, šogad man paliks 55, Koļam paliktu 60. Meita un dēls jau pieauguši, ir mazdēliņš. Jaunie dzīvo Skotijā. Dēls ar ģimeni bija plānojis garās brīvdienas pavadīt Spānijā, meita pie draugiem Londonā. Pie mums plānoja viesoties Vācijas radi. Koļa izdarīja korekcijas, visus sasauca mājās,» nopūšas Zina. «Bērni vēl Latvijā, bet tūlīt brauks prom, nezinu, kā dzīvošu tālāk. Tik loti man viņa pietrūkst... Tik daudz darbu palika nepadarīti. Koļa bija ļoti labs vīrs, tēvs, vectētiņš, viņš prata komunicēt ar bērniem. Viņš pirms diviem gadiem pensionējās priekšlaicīgi, kaitīgā darba dēļ. Teica, ka gribot mazliet atpūsties, jo, kad strādāja, gadiem nebija atvaļinājumā. Koļa vienmēr pats teica – kur tie trakie peras uz plānā ledus, bet pašu šogad tur tā vilka, ka briesmas! Tas laikam liktenis. Koļa vienmēr gan teica, ka netic liktenim, jo katrs cilvēks pats veido savu likteni.»
Sedā vislabākos vārdus saka par abiem aizgājējiem. «Dievs vienmēr paņem labākos,» saka pensionāre Ņina. «Notikušais ir traģēdija visai pilsētai.» Lai arī neviens nenoliedz, ka vīri paši vainojami nelaimē, Sedā norāda, ka nāve varētu būt arī piesaukta. Proti, ja Koļa labi saticis ar savu sievu, tad Vovas ģimenes dzīve sastāvējusi no skandāliem. «Sieva Vovu lādēja, puse pilsētas zina, kā viņa kliedza uz Vovu, lai viņš nosprāgst, lai noslīkst tajos savos dīķos. Viņa regulāri dzina viņu makšķerēt un teica, lai bez zivīm mājās nerādās,» stāsta kaimiņi. Vladimirs esot bijis noguris no strīdiem, arī veselība pēdējā laikā sašķobījusies, tāpēc viņš ne reizi vien draugiem atzinies, ka grib aiziet makšķerēt un vairs neatgriezties mājās. «Tagad sieva katru dienu skrien uz kapiem un lej gaužas asaras,» pasmīn sievietes paziņas. Pašu kundzi »VZ« sastapt neizdevās, viņa bija devusies apciemot mazdēlu ieslodzījuma vietā, atklāja kaimiņi.
