Mēneša laikā sociālajā mājā Tukumā notikuši jau divi asiņaini konflikti. Pēdējais izrādījās nāvējošs kādam 50 gadus vecam vīrietim, bet 77 gadus vecs vīrietis guvis miesas bojājumus.
Baidās par savu dzīvību
Mirušo vīrieti, uz kura ķermeņa konstatētas vardarbīgas nāves pazīmes, kādā no Celtnieku ielas dzīvokļiem atrada 13. novembrī ap pulksten 10. Drīz vien policijai izdevās aizturēt iespējamo vainīgo – 27 gadus veco Pēteri. Savukārt kāds cits šīs mājas 32 gadus vecs iedzīvotājs vēl oktobrī atrasts pamatīgi sadurts. Par laimi, dūrieni nav bijuši nāvējoši. Aizdomās par uzbrukumu aizturēts 36 gadus vecs vīrietis. Gan šo pēdējo notikumu, gan mājā valdošās gaisotnes dēļ pensionāres, kas dzīvo Celtnieku ielas namā, ir izmisušas, baidās par savu dzīvību un vairs nezina, kur meklēt palīdzību. Lai arī vizuāli bijušās kopmītnes telpas ir labā stāvoklī, ar svaigi krāsotām sienām un jaunu grīdas segumu, garajos koplietošanas gaiteņos, aiz daudzu dzīvokļu durvīm paveras visai nožēlojama aina. «Dzīvoju te desmit gadus, tolaik, kad ievācos, likās, ka mierīgi savā vienistabas dzīvoklī varēšu pavadīt vecumdienas. Diemžēl ne tikai ar gadiem, bet pēdējā laikā ar katru dienu kļūst tikai sliktāk,» sūrojas pensionāre, kura neatklāj savu vārdu.
Lai arī katrs gaitenis no galvenās kāpņu telpas pēdējā remonta laikā ir atdalīts ar aizslēdzamām durvīm, bet katram dzīvoklim ieliktas dzelzs durvis, tas situāciju nav mainījis. «Vakarā jau laikus gaiteņa durvis aizslēdzam, taču ir kaimiņi, pie kuriem nāk visādas apšaubāmas personas, un durvis tiek atslēgtas. Staiguļi tiek pieturēti dzīvokļos, bet nereti viņus pēc konfliktiem izliek aiz durvīm, tad viņi nakšņo gaitenī. Te ir gan piečurāts, gan pieliktas čupas, gan pīpēts, kas ir drauds mums visiem, cik tur vajag, lai izceltos ugunsgrēks,» pensionārē mijas dusmas un bailes. Viņa norāda, ka šādi nelabvēlīgi dzīvokļi katrā stāvā ir pat vairāki, taču nekāda sūdzēšanās ne policijā, ne pašvaldībā nelīdzot. «Lai viņi vismaz reizi mēnesī atnāk, pārbauda, kas te notiek. Te ir ļoti nemierīga dzīve – pilns ar dzērājiem un narkomāniem.»
Sūdzas par smaku un draugiem
Arī Ivana dzīvoklis, kur notika pēdējais no incidentiem – tika nogalināts 50 gadus vecais Mihails jeb mazais Mišiņš, esot no tiem, kur mēdzot piestaigāt un nakšņot dzērāji. Pats saimnieks esot lāga cilvēks, tirgojoties ar dažādiem krāmiem, piemēram, televizoriem, velosipēdiem, to rezerves daļām, reizēm tos arī remontējot. «Tajā dzīvoklī ir tāda smaka! Pretējā dzīvokļa saimniece regulāri sūdzas, ka smirdoņa nāk iekšā arī viņas dzīvoklī. Viņam pilna māja ir ar bleķiem. Es bieži Ivanam saku, lai nelaiž iekšā visādus, viņš tikai noņurd: «Labi, labi...» Ivans pats vainīgs, ka viņa dzīvoklī cilvēku nogalināja, viņš visus pie sevis pietur,» dusmojas sieviete. Viņa gan ievērojusi, ka pēc Mihaila nāves Ivans dzīvoklī draugus vairs neielaiž. «Tas jau tikai pagaidām, jo vēl notiek izmeklēšana un policisti te pienāk ik pa brīdim,» nosaka pensionāre.
Pēc pāris klauvējieniem aiz Ivana dzīvokļa durvīm dzirdami šļūcoši soļi. Daudz netincinot, kas ir atnācēji, Ivans »VZ« atver durvis. 77 gadus vecais vīrietis ir ļoti draudzīgs, uzreiz aicina dzīvoklī, piedāvā apsēsties un izsaka prieku, ka viņu kāds apciemojis. Ivans, cilājot uz dīvāna malas noliktu sarkanā kleitā tērptu lelli, atklāj, ka maijā esot apglabājis sievu, ar kuru kopā nodzīvoti vairāk nekā 45 gadi. «Tā ir sievas lelle. Es nevaru izturēt viens, labi, ka meita palīdz, viņa strādā ātrajā palīdzībā,» gandrīz raudot saka vīrietis un uzmet skatienu sienai, kur piekārti gan paša, gan dzīvesbiedres jaunības dienu foto. Miteklī ir pamatīgi sastāvējies gaiss, taču tas nav spēcīgāks kā vienā otrā pansionātā. Lai arī istabas vidū samesta drēbju kaudze, sirmgalvja dzīvoklis ir visai tīrs un tajā nav nekādu «bleķu», vien virtuvē iestumts velosipēds.
Vienu sit līdz nāvei, otru iedunkā
Vientulības mākts, Ivans nepilnu nedēļu pirms Mihaila nāves esot pieņēmis vīrieti dzīvot pie sevis. «Miša dzīvoja pirmajā stāvā pie vienas sievietes, bet viņam tur kaut kas nepatika vai apnika. Satiku Mišu, kad viņš sēdēja uz kāpnēm, jo viņam nebija kur iet, teicu, lai nāk pie manis. Miša bija tāds mierīgs puika, tāpēc devu viņam pajumti. Man ir grūti paiet, domāju, būs arī man palīgs, uz veikalu aizies,» nopūšas Ivans. Tajā liktenīgajā dienā Ivans draugu aizsūtījis pēc šņabja, taču draugs atgriezies ar vēl vienu draugu – 27 gadus veco Pēteri. «Petjka te nebija pirmo reizi, nekad nekādu konfliktu mums nebija. Mēdzām mierīgi parunāt, godīgi sakot, pat nedzērām. Neko tuvāk par to cilvēku nezinu, ne kur viņš dzīvo, neko,» teic Ivans. Miša ienācis dzīvoklī un uzreiz apsēdies atpūtas krēslā, otrā sēdējis Ivans, savukārt Pēteris, neko daudz nerunājot, uzreiz Mišam meties virsū ar dūrēm. «Nezinu, kas Petjkam bija uznācis, par ko viņš sita Mišu, laikam gribēja atņemt pudeli. Miša bija maziņš, bet Pēteris spēcīgs, gandrīz divas reizes garāks. Viņš sita Mišam ar dūrēm pa seju kā tāds bokseris, vismaz reizes divdesmit,» atceras Ivans. Sirmgalvis esot mēģinājis draugu aizstāvēt un palīdzēt. «Teicu, lai nesit, lai pārtrauc, ka tā nositīs cilvēku, taču Pēteris pagriezās pret mani un kā ievilka ar elkoni pa sejas kreiso pusi, es gandrīz samaņu zaudēju. Es nevarēju Petjkam pretoties.» Piekāvis Mihailu, Pēteris aizgājis no dzīvokļa. Kas noticis pēc tam, Ivans tā īsti neatceras, it kā Miša vēl piecēlies un gājis uz tualeti, bet koridorā nokritis, it kā Miša tovakar no dzīvokļa vispār aizgājis un no rīta atgriezies, lai nokristu koridorā un vairs neceltos. «Lai guļ, ko darīšu. Vēlāk gāju uz tualeti, skatos, Miša galīgi beigts, roka auksta. Gāju pie kaimiņienes, lai izsauc ātro palīdzību,» atceras Ivans. Arī viņš pats nonācis mediķu aprūpē, taču slimnīcā nav paturēts. «Man tik šausmīgi sāp žoklis, vaigs, acs un seja! Es vairākas dienas tikpat kā neko neēdu, jo nevaru no sāpēm sakost zobus,» Ivans runā lēni un ar grūtībām. Par to, vai draugs jau apglabāts, Ivanam ziņu neesot – uz bērēm viņš tāpat nevarētu aiziet, jo jūtoties pārāk vārgs.