Atrasts nogalināts par izvarošanu un mazgadīgu meiteņu pavedināšanu vairākas reizes tiesāts vīrietis. Aizdomās par viņa nonāvēšanu aizturētais neslēpj, ka noziegumu izdarījis, nespējot paciest varmākas bravūrību un arvien augošo tieksmi atrast jaunus savas netiklības upurus.
Ludzas novada Rundēnu pagastā dīķī septembra vidū tika atrasts kāda 51 gadu veca Zilupes novada iedzīvotāja līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Pēc deviņu dienu ilga darba policijai izdevās noskaidrot iespējamo vainīgo personu, un tika aizturēts 49 gadus vecs mirušā vīrieša paziņa. Izmeklēšanas laikā noskaidrots, ka starp abiem jau ilgāku laiku bijušas naidīgas attiecības. Jau augusta pēdējā naktī risinājies kārtējais konflikts, kura laikā jaunākais vīrietis radījis vecākajam tik smagus miesas bojājumus, ka cietušais miris. Mēģinot slēpt nozieguma pēdas, upura līķis nogremdēts kaimiņu novada dīķī.
»VZ« novēroja, ka dīķis atrodas pašā grants ceļa malā – pāris kilometrus aiz Rundēnu pagasta centra, vismaz kilometra attālumā ir pa kādai viensētai, taču kopumā vieta ir nomaļa un tukša. Netālu dzīvojošais Igors zina stāstīt, ka dīķī peldošo ķermeni pamanījis kāds garāmbraucējs. «Skatos, ceļmalā diezgan daudz cilvēku salasījies, policija stāv, aizgāju paskatīties. Vīrietis bija pie krasta, bez krekla, ģērbies tikai garajās biksēs,» pamanījis Igors, kurš visu laiku gan tramīgi skatās apkārt un sev tiešā tuvumā tur abus skaļi rejošos suņus. «Viņam bija zila, pamatīgi sadauzīta galva. Es to cilvēku nepazinu, dzirdēju, ka viņš dzīvojis Lauderos, tas ir kādus desmit kilometrus no šejienes. Mums jau te vienmēr viss mierīgi, jocīgi, ka upuris bija tik tālu atvests.» Rundēnos neviens tā īsti neko nezina par atrasto cilvēku – te neesot manīts, vien dzirdētas runas, ka kaimiņu novadā iepriekš mitušais esot izbijis cietumnieks.
Pazušana nesatrauca
Lauderos, kur dzīvoja gan nu jau mirušais Anatolijs, gan aizdomās par viņa nonāvēšanu aizturētais Ivans, par smago noziegumu ļaudis nezina tikpat kā neko. Anatolijs ciemā parādījies pirms nepilna gada, apmeties uz dzīvi vienā no trīsstāvu mājas dzīvokļiem, ko no ieslodzījuma vietas iznākušajam, par «sliktajiem pantiem» tiesātajam ierādījusi pašvaldība. Vīrietis atradis draudzeni un pārvācies dzīvot uz viņas dzīvokli blakus mājā. «Līdz šim viņš pie mums nekad nebija manīts, it kā esot no Zilupes. Es par Toļiku neko nezinu – klients atnāca uz veikalu, kaut ko nopirka un aizgāja. Nezinu, vai Larisa meklēja savu draugu. Cilvēki tikai runāja, ka Toļiku neredz, Toļiku neredz un viss. Ne viņam mājas, ne viņam sētas, šodien te, rīt citur, vai mazums kur aizbraucis,» Anatolija liktenis vietējiem ir vienaldzīgs. Viņus neuztrauca Anatolija pazušana, un arī par atrašanas apstākļiem intereses neesot. «Es ar Toļiku nepinos, man viņš nepatika. Runā, ka Toļiks 30 gadus nosēdējis. Viņš arī pats to neslēpa. Viņam deva mazturīgo pārtikas pakas, bet viņš neņēma, teica: «30 gados esmu putras atēdies, nevajag man»,» atceras pie Rožu ielas darbnīcām sastaptais Petja. »VZ« neizdevās sastapt Anatolija dzīvesbiedri, to, ka Anatolijs te dzīvojis, apliecina pie sliekšņa betonā, ar kuru aiztaisīta bedre uz kāpnēm, krievu valodā ierakstītais: «Toļiks 3.06.2013.»
Par Ivanu vietējie gan ceļas un krīt: esot labs un strādīgs cilvēks. «Ivans dzīvo pāris kilometrus no centra, lauku viensētā. Viņš te ir iedzimtais. Tiesa, šķīries, bērni jau pieauguši, bet uztur labas attiecības ar tēvu,» teic Lauderos. «Vaņam ir zelta rokas. Tam pašam Toļikam dzīvoklī ūdeni vilka, tad gan no savas meitas dzirdēju, ka abi esot visai skaļi strīdējušies, bet nemaz nezinu, kāpēc starp viņiem bija naids,» saka veikalniece. «Vaņa noteikti nav slikts cilvēks. Ja arī viņš nosita to Toļiku, domāju, tas sanāca netīšām, tas bija bez iepriekšēja nodoma,» vietējie aizstāv Ivanu. Petja atklāj, ka kopā ar Ivanu strādā jau vismaz divus gadu desmitus: «Mēs nekad neesam strīdējušies. Viņš ir mierīgs, normāls cilvēks. Viņš metina, brauc ar traktoru, prot daudzus citus darbus, darba laikā vienmēr ir skaidrā. Nu, tā iedzer, bet kurš tad mūsu laikos neiedzer. Esam arī kopā iedzēruši, bet vienmēr viss bijis mierīgi un kārtībā. Man pat neticas, ka Vaņa varētu kādu nosist. Es nemaz nezinu, vai tā ir taisnība, ko runā.» Vietējie zina, ka Ivans bijis aizturēts, bet, atgriezies ciemā, izturējies it kā nekas nebūtu noticis, ne viņš pats ko stāstot, ne arī paziņas viņam ko prasot. «Par to lietu neesam runājuši,» saka Petja.
Sita par mazgadīgo pavedināšanu
Aizdomās par Anatolija nogalināšanu aizturēto Ivanu »VZ« izdodas sastapt ciema centrā – viņš pusdienas pārtraukumā bijis pastā un veikalā pēc maizes. Vaņa nav gluži lepns par izdarīto, taču neko neslēpj un sarunas laikā »VZ« atklāj, kāpēc un kā nogalinājis Toļiku. Ivans gan izskatās garlaikots un ik pa laikam žāvājas. «Toļiks bija maniaks. Viņš bija sēdējis par smagiem pantiem – par mazgadīgajām, par sieviešu izvarošanām un visādām netiklībām, par ņirgāšanos un pazemošanu. Manai meitai viņš šovasar sāka piesieties, meita man pasūdzējās. Un mani viņš šovasar sakoda. Es viņu negribēju redzēt un, kad viņa draudzene un vēl daži cilvēki nāca pie manis, vienmēr teicu, lai neved Toļiku līdzi. Bet nē, atvilka viņu līdzi, piedzērušos,» par kādu saķeršanos vēl pirms slepkavības stāsta Ivans un rāda starp bārdas rugājiem redzamo nelielo rētu uz zoda. «Kamēr es biju izgājis ārā, viņš savai Lariskai ievilka pa seju. Es Toļiku izmetu no mājas. Viņš aizķērās, uzkrita man virsū, vārdu sakot, abi saķērāmies un nogāzāmies. Viņš man metās virsū ar zobiem un kliedza: «Es tev tūlīt miega artēriju pārkodīšu!»» Toreiz gan abu konflikts beidzies, taču pēc kāda laika abi atkal satikušies centrā. Ivans neatklāj, vai tobrīd viņam radies nodoms nogalināt Toļiku, taču viņš paaicinājis vīrieti pie sevis ciemos. «Biju dzēris, man vienkārši aizvērās «širmis». Pa rokai bija «montene», situ, situ Toļiku, kamēr nositu. Nezinu, varbūt negribēju viņu nogalināt, īsāk sakot, neatceros, jo «jumts» bija aizbraucis,» stāsta Ivans. Pēc tam nedzīvo ķermeni Ivans iemetis savā automašīnā – vecā fordā, kuru pirms kāda laika Rīgā no draugiem nopircis par 100 latiem. «Aizvedu un izmetu,» saka Ivans. Viņš nemaz neesot gribējis slēpt nozieguma pēdas. «Ai, ja būtu gribējis noslēpt, noslēptu tā, ka neviens nekad neatrastu. Vienkārši bija slinkums. Padomā, mēsls! Apcietinājumā mani nepaturēja, ko tāda muļķa dēļ turēs, policisti saprot mani.» Ivanam divreiz nedēļā jābrauc uz desmit kilometrus attālo Zilupi atzīmēties policijā, tiesa būšot ne agrāk kā pēc pusgada. Cik liels termiņš viņam draud, Ivans nemaz nezinot, taču cietumā iet esot gatavs. «Vai tad pirmo reizi,» nosaka Ivans, neslēpjot, ka padomju laikā bijis cietumā par veikala apzagšanu. Ivans īsti nenožēlo, ka novācis Toļiku. «Es viņam sadevu par visu. Par Larisku, kura regulāri staigāja uzdauzītām acīm, zilumus pat saulesbrilles nenosedza. Viņa pat manai bijušajai sievai bija prasījusi padomu, kā lai tiek no Toļika vaļā, kā lai no viņa atbrīvojas. Ko vispār tādu ielaida pie sevis? Sadevu par bērniem, par mazajām meitenēm, kuras viņš izmantoja savulaik un gribēja piesmiet arī tagad. Viņš ne reizi vien man prasīja, lai pasaucu meitenītes pie viņa, tīkoja pēc vietējā bērnu nama bērniem. Es jau viņu brīdināju, ka dabūs, galīgi stulbs,» starp vārdiem iestarpinot rupjus krievu lamuvārdus, stāsta Ivans. Pateicības vārdus no vietējiem gan Ivans neesot saņēmis, taču pamanījis, ka mammas daudzdzīvokļu namu pagalmos atkal laiž spēlēties bērnus un arī vakaros meitenes ilgāk paliek ārā. «Kad Toļiks te bija, sievietēm bija bail,» sarunas noslēgumā nosaka Ivans.