Laikā, kad nekustamo īpašumu cenas Latvijā cēlās ne pa dienām, bet pa stundām, sabiedriskās dzīves viļņa virsotnē tika uzsviesti apsviedīgi, bet ne pārāk izglītoti cilvēki. Pagājušās nedēļas nogalē 43 gadu vecumā tika apglabāts savulaik lielākais zemes īpašnieks, par pusbandītu uzskatītais Gatis Saknītis, kurš pēdējos krīzes gadus aizvadīja, ja ne gluži trūkumā, tad ļoti ierobežotas rocības apstākļos.
Prominences kā pīšļi pie kājām
Sakritības dēļ tā sanācis, ka viens no raksta autoriem mācījies tajā pašā skolā, kur savulaik odiozais uzņēmējs Gatis Saknītis, proti, Rīgas 41. vidusskolā, kur, kā skolotāji atceras, nākamā «sabiedrības lauvas» vērtējums bija viennozīmīgs – huligāns. Iespējams, tieši šāda īpašība bija nepieciešama, lai īstajā laikā izsistos viļņa virsotnē. Nopirkt dzīvokli par pieciem tūkstošiem, pārdot par septiņiem, par iegūto naudu nopirkt dzīvokli par septiņiem tūkstošiem un pārdot par četrpadsmit utt. Saknītis, skraidīdams ar zemesgrāmatu apliecībām, perfekti apguva tirgu, pirka visu, kas bija kaut nedaudz lētāks par tirgus vērtību, lai izdevīgi pārdotu tālāk. Sākumā neviena banka viņam neatteica kredītu, kad viņš priekšā nolika čupiņu ar zemesgrāmatas apliecībām. Banku «melnajā sarakstā» Saknītis nokļuva jau 2005. gadā. Presē pats atzina, ka neviena banka vairs nedodot kredītu, taču turpināja muļķīgi plātīties, ka aizņemoties lombardos «no žīdiem uz 24%» un vienalga labi nopelnot. Šāda «nopelnīšana» gluži loģiski beidzās ar iekļūšanu valsts lielāko nodokļu parādnieku sarakstā, veselu kreditoru prasību gūzmu, tiesas prāvām un Finanšu policijas pārvaldes lūgumu prokuratūrai sākt kriminālvajāšanu pret Saknīti par izvairīšanos maksāt vairāk nekā miljonu latu nodokļus.
Repše piebrauc ar «miskasti»
Darījumos viņam sanāca saskarties arī ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, kuru statusam Saknītis gan īpašu vērību nepievērsa. Tā savulaik viņam izdevās pārdot nekustamo īpašumu pie Rāznas ezera ekspremjeram Einaram Repšem. Par šo darījumu Saknītis savulaik izteicās diezgan nicīgi: «Viņš piebrauca ar savu «Honda CRV» vai kas nu viņam tur par miskasti bija, apskatīja un pateica, ka pirks. Kāpēc, lai es nepārdotu, ja atrodas kāds idiots, kurš pērk?!» Jāpiebilst, ka Repšes Rāznas ezera kempings, tāpat kā citi biznesa projekti, piemēram, luksusa jahtas noma, spekulācijas ar ārzemju vērtspapīriem, izgāzās. Tas ekspremjeru Repši gan patlaban nemulsina rosināt glābt Latvijas ekonomiku ar starptautiska foruma un jaunas politiskās partijas palīdzību, bet tas ir cits stāsts... Ja pievēršamies skaļākām lietām, nevar neatzīmēt Saknīša saķeršanos ar tiesu izpildītāju vadoni Ingu Čepjolkinu, kas nonāca līdz krimināllietai. Saknītim pārmeta uzbrukumu Čepjolkinas ģimenei, bet, no otras puses – pašu Saknīti vēlāk «paņēma pie dziesmas» saistībā ar nelikumīgu ieroča nēsāšanu un kukuļdošanu policistiem, kas tā vien šķita kā vāji maskēta atriebība. Līdz šim šī Saknīša un Čepjolkinas cīņa nav godam novērtēta, taču patiesībā KNAB un policijai tur būtu darbs uz gadu gadiem, jo, pēc »VZ« rīcībā esošās neoficiālās informācijas, nelikumību pietika daudzu izmeklētāju ilgam un pamatīgam darbam. Lai kā arī būtu, tieši Saknītis ar savu iniciatīvu būtībā «noraka» Čepjolkinu un panāca viņas atstādināšanu no ieņemamā amata.
Pārdzīvojis arī «jumta» laikus
Savulaik Saknītim piederēja 4253 hektāri zemes – biedējošs skaitlis. Par to, kā viņš ticis pie šādiem īpašumiem, spētu iedomāties jebkurš, kas vien attāli bijis pazīstams ar uzņēmēju – agresīvs, pārdrošs, pārliecināt spējīgs un veikls darbībās. Protams, 90. gados šādiem darboņiem bija konkurenti, taču vēl sliktāk – viņus tramdīja arī tagad jau piemirstais rekets. Saknītim uzkūlās augsta ranga vīri – ne gluži «haritonovieši» vai «pārdaugavieši», tomēr arī Igora Kuļeva grupējums nebija, tā teikt, ar pirkstu taisīti. Gatis Saknītis vairākas dienas tika turēts ieslodzījumā, pieslēgts pie radiatora, pats Kuļevs (nošauts 1999. gadā) viņam esot čurājis uz galvas un visādi citādi ņirgājies, bet Saknītis izdzīvoja. Pēc tam gan viņš nekur nedevās bez miesassarga – neuzkrītoša paskata vīriņa, kas parasti sēdēja uzņēmēja džipa aizmugurējā sēdeklī. Ja neskaita minēto saķeršanos ar Ceļu policiju, kas bija acīmredzami kādam vajadzīga, ar likumu lecīgais Saknītis it kā bija draugos.
Nav naudas, nav draugu
Slavas augstumos Saknītis labprāt atklāja savu privāto dzīvi, no kuras gan daudz nebija ko redzēt. Rīgā trūkstot restorānu, kur paēst, jo viss ekskluzīvais izmēģināts, visa pasaule pie kājām utt. Sieva – efektīga blondīne Evija (viņu viņš savulaik savāca kādā autobusa pieturā), kurai tapa uzdāvināts balts «Bentley» ar zīmīgu numura zīmi «GS-17», ko vēlāk nožēlojamā kārtā nācās pārdot tiesu izpildītāju izsolē. Kādreizējs tuvs Saknīša paziņa, bijušais «Rīgas dārzu un parku» vadītājs Agnis Kalnkaziņš, kurš no bijušās draudzības patlaban norobežojas, atminas, ka Saknītis lūdzis novērtēt viņa dārzu: «Viņam bija dārga tehnika, milzīga māja un garāža, bet kaimiņš Fedja dārznieks. Piedāvāju uztaisīt mauriņu ar dārgākajām sēklām, nolīdzināt kārtīgi, bet viņš galu galā izšķīrās par kaimiņa palīdzību, kurš iesēja dārgās sēklas un ar «kirzoviku» piemina.» Jāpiebilst, ka dzīves nogalē Saknīti visi draugi aizmirsa un, šķiet, arī viņš pats neuzbāzās. Savulaik viņa birojs atgādināja noliktavu, kur bez kādas kārtības un klasifikācijas bija sabāztas ekskluzīvas lietas – ieroči, gleznas un antikvariātu retumi, kas galu galā nonāca zem izsoles āmura. Pēdējo reizi Saknīti »VZ« manīja «Statoil» benzīntankā pie Cēsu ielas, kur bijušais miljonārs pieripoja ar necilu trešās paaudzes «Volkswagen Golf». Laba mašīna. Ļoti ekonomiska. Un maksā aptuveni tikpat cik zobens, ko pēdējās intervijas laikā rokā cilāja savulaik lielākais zemes īpašnieks Latvijā... Pēc tam viņš iegāja pāri ielai esošajā spēļu zālē, mēģināja tur esošajiem stāstīt, cik esot varens, bet uz »VZ« vaicājumiem par biznesa krahu atbildēja, ka visi žurnālisti ir «pid****i, p***i un gaiļi». Viņam bizness esot Rumānijā, drīz viss būšot kārtībā. Nebija.