Latvijas skeletona izlases galvenais treneris un skeletonistu Martina un Tomasa Dukuru tēvs Dainis Dukurs intervijā portālam meduza.io komentēja 2014. gada nu jau bijušā olimpiskā čempiona Aleksandra Tretjakova un citu krievu skeletonistu un bobslejistu diskvalifikācijas.
- Kad uzzinājāt par to, ka Martins ir kļuvis par čempionu, bet Tomass tagad ir Soču bronzas medaļnieks? [piebilde - ne Martins, ne Tomass gan vēl nav oficiāli paaugstināti rezultātu tabulā]
- Piecos no rīta, kad iezvanījās visi telefoni un sāka pienākt īsziņas. Ziņa nebija negaidīta - jau kādu laiku apkārt vārījās kā katlā, pēc tam nāca šī informācija. Pabrokastojām un devāmies uz treniņu.
- Jūs par to kaut kā mierīgi runājat. Gaidījāt, ka puišiem tiks medaļas?
- Šis stāsts velkas jau diezgan ilgi. Brīžiem šķita, ka nekāda lēmuma nebūs vispār. Bet, kad medijos un sociālajos tīklos sāka parādīties pirmā informācija [par krievu skeletonistu dopingu], šķita, ka taisnība gūst virsroku. Bet tagad atrodamies Pasaules kausā, vienlaikus notiek kvalifikācija uz Phjončhanas spēlēm. Tā ka skatāmies nākotnē un domājam par šodienu un rītdienu.
- Teicāt, ka šis stāsts velkas jau ilgi. Bet kad un kādēļ jums pirmoreiz radās doma, ka medaļas var tikt jūsu dēliem?
- Mūs pārsteidza Maklarena pirmais ziņojums, kas atklāja [dopinga pārbaužu apmaiņas] sistēmu, pirms tam - Rodčenkova stāstītais. Kad 50 gadu vecumā pēkšņi mira [Krievijas Antidopinga aģentūras bijušās amatpersonas] Siņovs un Kamajevs, aizdomājāmies. Šie notikumi vienkārši sekoja cits pēc cita. Un tobrīd nedomājām par medaļām, vienkārši gribējām, lai uzvarētu taisnība. Mēs taču nepiedalāmies jebkādu lēmumu pieņemšanā, mums neviens neko nesaka - darām savu darbu, bet visu informāciju par šo tēmu uzzinām no medijiem.
- Jums bija pārliecība, ka jūsu dēli Sočos ieņēma netaisnīgi zemas vietas?
- Jau ierodoties Sočos, sajutu tādu interesantu atmosfēru… Ziniet, esmu bijis piecās olimpiskajās spēlēs, un Sočos bija kaut kā citādi. Citās olimpiskajās spēlēs atbalstīja savējos, bet ar cieņu izturējās arī pret pārējiem sportistiem. Sočos pazuda olimpiskais gars. Varēja just, ka jāuzvar ir konkrētiem sportistiem. Redzēju, kā apbalvošanas ceremonijā krievu sportisti pēc [medaļu] saņemšanas devās prom - viņiem neinteresēja, kas vēl piedalās un uzvar. Sajūtas bija savdabīgas. Bet tas viss, protams, ir subjektīvi un ir mans personīgais viedoklis. Iespējas, kāds izbaudīja notiekošo, bet kādam viss bija tā, kā bijis vienmēr.
- Pašu sacensību laikā jums radās domas par to, ka krievi varētu izmantot dopingu?
- Tātad pareizi saprotu, ka diskvalificētie skeletonisti uzrādīja jūtami labākus rezultātus nekā Pasaules kausa posmos pirms tam?
- Jā, tieši tā. Gadu iepriekš Sočos notika Pasaules kausa posms. Tur Martins vienā braucienā [patiesībā pat abos - A.S.] Tretjakovu [startā] pat apsteidza, bet olimpiskajās spēlēs Tretjakovs izrāvās par 0,09 sekundēm.
- Varbūt tas ir smagu treniņu rezultāts?
- Tad domāju tāpat. Bobslejā [Aleksandrs] Zubkovs sāka skriet kā [Oskars] Melbārdis, kas arī darīja bažīgu. Zināju Melbārža un Zubkova fizisko stāvokli - tā bija kā diena pret nakti. Zubkovs bija pēc savainojuma, viņam cīpslai veica operāciju, bet Melbārdis bija savas formas virsotnē - visus varēja raut un raut. Ja skatās sezonas dinamikā, tad redzams, ka Zubkovs zaudēja, bet, pienākot olimpiskajām spēlēm, izlīdzinājās un uzvarēja. Tāds pavērsiens mūs pārsteidza vēl vairāk nekā skeletonā. Mūsu fiziskās sagatavotības treneris ir bijušais bobslejists, viņš ļoti labi zināja Zubkova komandu. Bet arī tobrīd mums nebija aizdomu, tikai pārsteigums.
Pats sāpīgākais, ka Zubkovs tagad ir Krievijas Bobsleja un skeletona federācijas vadītājs, kas, protams, nedara tai godu. Krievu sportisti bija spēcīgi un labi konkurenti. Ziņa par to, ka valsts piesedz [dopinga] sistēmu nokāva visu cīņas sajūtu. Kāda jēga trenēties sešas astoņas stundas dienā, lai sacenstos ar tiem, kuriem ir atļauts vairāk.
- Kā jūsu dēli reaģēja uz ziņu par to, ka kļuva par olimpiskajiem medaļniekiem?
- Martins piecos rītā ieskrēja manā istabā - apskāvāmies. Tomasam bija izslēgts telefons, viņš gulēja. Viņam to pavēstīja no rīta brokastīs. Viņš sacīja: "Vieglākā medaļa, gulēju gultā un kļuvu par medaļnieku!"
- Lieliski!
- Nē, nav lieliski! Lieliski būtu bijis to saņemt tur [Sočos]. Vēlreiz atkārtošu, ka krievu sportisti ir ļoti spēcīgi, labi sāncenši, bet viņus pievīla sistēma. Ļoti slikti, ka Krievijas sporta vadītājiem nepietika spēka vai vīrišķības atzīt savas kļūdas un sacīt: Nu, puiši, bija tāda lieta…" Viņi aizskrēja otrā virzienā un sāka visus apvainot: "Maklarens - muļķītis, pindosi [amerikāņi] un gejropieši vainīgi!" Es un jūs savā dzīvē tādus vārdus esam teikuši ne vienu reizi vien. Stiprs ir tas, kurš var to pateikt. Zinu pēc sevis. Esmu Siguldas bobsleja trases vadītājs, man ir nācies atvainoties saviem padotajiem, kad man nav bijusi taisnība. Zinu, ka tas nav viegli. Bet man ir jāspēj atzīt savas kļūdas.
- Jums jau ir zināms, kad un kā apbalvos jūsu dēlus?
- Nē, ko jūs! Pagaidām pat nevaru iztēloties, kā visa šī situācija attīstīsies - vai būs cīnīšanās Sporta arbitrāžas tiesā. Bet tas viss nav svarīgi - kad ziņās uzzini, ka esi kļuvis par čempionu, tad sajūta nav laba, visas emocijas ir zudušas.