Pirms pāris stundām Vistleras trasē pirmos treniņus pēc apendicīta operācijas aizvadīja Jānis Miņins, kopā ar stūmēju Uģi Zaļimu nobraucot divus treniņbraucienus. Pagaidām domas par veselību dominē pār pilota profesionālajām maņām, tomēr Miņins apņēmības pilns līdz četrinieku sacensībām būt kaujas gatavībā.
- Izskaties smaidīgs!
- Jā, viss kārtībā! Pēdējā virāžā baigi minimāli [vēderā] kaut ko jutu, taču, domāju - ar laiku viss būs kārtībā. Šajā trasē tas spēks, kas spiež pie virāžas, tomēr ir diezgan pamatīgs, ja nemaldos - G 6,5. Ja to varu izturēt, domāju, viss kārtībā.
- Ko nozīmē - "ar laiku"? Šīs olimpiādes ietvaros?
- Jā, protams. Tagad gan nevaru neko apgalvot - vispirms jāsāk skriet, kaut ko lēnām kustēt. Tas tomēr ir viens no noteicošiem faktoriem. Brauciena laikā sāpes nav tik lielas, lai es tur mirtu nost - tādā ziņā viss ir kārtībā. Redzēsim, kā būs tālāk.
- Esi parakstījis papīrus, ka pats uzņemies atbildību par savu veselību?
- Ja vajadzētu, es tādu parakstītu, taču pagaidām neviens nav devis.
- Ko ārsti teica, pavadot no olimpiskā ciemata? Neteica, ka esi galīgi traks?
- Nē, patiesībā neko īpašu neteica. Katrs jau domā citādāk.
- Kā pats uzskati - tas, ko tagad gatavojies darīt pēc operācijas, ir prātīgi?
- Prasīt man, vai kaut kas ir prātīgi, diezin vai būtu prāta darbs. Jo mēs, bobslejisti laikam esam mazliet traka tauta. Tā ka šis jautājums principā atkrīt.
- Brauciena laikā vairāk domāji par savu pašsajūtu, vai trases izbraukšanu?
- Ja godīgi, pirmajā braucienā pustrasē pieķēru sevi pie domas - johaidī, es laikam domāju par vēderu! Jo lidoju pa trasi kā tāds ķiļķēns. Taču pēc tam sāku domāt par braukšanu, un viss bija kārtībā.
- Puiši ir gatavi aiz tevis sēsties?
- Viņi aiz manis būs gatavi sēsties vienmēr. Tikai prasīja, vai es pēc anestēzijas reakciju un prāta ziņā nepalikšu lēnāks... Taču pagaidām man likās, ka pa trasi braucam lēni. Tā ka viss kārtībā.
- Trasi no pagājušā gada atceries?
- Protams. Ledus tagad ir mazliet vairāk, pēc sajūtām šķita interesantāk. Pirmajā braucienā bija okey, otrajā jau sāku kaut ko tur kombinēt un mainīt, un gandrīz uztaisīju pigorus. Taču tas tā - paspēju noreaģēt un izglābāmies.
- Cik treniņbraucienu tev līdz četrinieku mačiem kopā ir iespējami?
- Divi jau veikti, vēl astoņi. Domāju, ka pietiks.
- Džeki saka, ka divnieki un četrinieki šajā trasē ir divas dažādas lietas.
- Nu, jā - tā ir gan. Tā kā tagad nobraucu pirmo braucienu, būtu izbraucis arī ar četrinieku. Kā nobraucu otro - diezin vai. Taču viss atkarīgs no četrinieka - tur citādāk brauc, citādāk stūrē. Grūti pateikt, varbūt tieši būtu izbraucis. Sēžot un no malas skatoties, kā divnieku mačos brauc bobi - četriniekos kādi septiņi varbūt tiktu lejā... Ja brauktu tā, kā šodien. Ja vēl nometīsim nost sekundi ātruma ziņā, tad var sanākt visādi. Taču četriniekus mēģināšu rīt.
- Kad uzzināsim, ka Miņins pilnīgi noteikti startēs četrinieku sacensībās?
- Nezinu. Ja varēšu paskriet, tad jau būs jārunā ar treneri. Ja būšu spējīgs, tad skriešu, ja ne - negribu atņemt saviem puišiem iespēju. Tad labāk lai viņi brauc ar Edgaru. Jo viņi ir trenējušies tā, ka būtu pelnījuši iespēju. Šobrīd ir doma trešdien vai ceturtdien sākt skriet, līdz tam gribas tomēr mēģināt sevi pietaupīt un atlikušās divas dienas iespēju robežās paārstēt. Pēc tam, cik nu vajadzēs, tās sāpes gan jau piecietīšu.
- Tā būs izšķiršanās, vai ņemsi labāko tehniku un stūmējus?
- Tas vairāk jāprasa trenerim. Šajā trasē ir jānobrauc - nezinu, vai starts būs tik izšķirošs.
- Daudzi saka, ka šajā trasē braukt ir manrāža.
- Manrāžas nebija, jo, kā jau teicu - varbūt tāpēc, ka mani vairāk uztrauc vēders, nekā trase. Tāpēc visam tam pasākumam piegāju kaut kā diezgan viegli. Rīt jau noteikti vairāk koncentrēšos tam, kā labāk nobraukt. Domāju, viss būs kārtībā, un pat, ja nebūs - nebūsim jau vienīgie. Te būs jautri.