Jau otrajās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas Latvijas kamaniņu braucēji varēs vest mājās medaļas – brāļu Andra un Jura Šicu divnieks vakar pārsteidza visus pārējos, taču ne paši sevi, Vistleras trases finišu sasniedzot sudraba ātrumā.
Kopš Turīnas spēlēm, kad pārsteidza ar augsto septīto vietu, brāļu rezultāti neliecināja par izaugsmi (33 PK startos tikai viens goda pjedestāls), un lielas cerības saistībā ar divniekiem līdzjutēju aprindās neviens neloloja, taču jau treniņu rezultāti Vistlerā apliecināja – tur kaut kas var sanākt. Tikai vienā no četriem braucieniem Šici bija ārpus trijnieka, un šāda stabilitāte ļāva nojaust, ka arī mačos latviešiem ir labas iespējas iesaistīties cīņā. Pirmais brauciens to teicami apliecināja – pārliecinoši labākais rezultāts (!) līdz pat brīdim, kad nepilnas deviņas simtdaļas ātrāk izdevās nobraukt Turīnas olimpiskajiem čempioniem – brāļiem austriešiem Lingeriem. Taču – nevienam citam! Atšķirībā no vieninieku mačiem, kur braucienu divreiz vairāk – šeit tā jau bija puse no darbiņa. Taču priekšā vienalga bija grūtākā puse. "Diemžēl viņiem bieži vien ir tā, ka viens brauciens izdodas, otrs – ne. Tādas bažas bija," jau pēc finiša neslēpa kamaniņu federācijas prezidents Atis Strenga.
Tomēr šoreiz bažas nepiepildījās. Startējot kā priekšpēdējie, finišā latvieši uzrādīja labāko rezultātu, un tas nozīmēja – kā minimums, sudrabs! Apsteigt Šicus varēja vēl vienīgi Lingeri, kas savu iespēju patiešām garām arī nelaida – pārliecinošs otrais brauciens, un zelts. Tikmēr latviešiem sudrabs – varbūt pat vēl lielākā vērtē tāpēc, ka tik negaidīts. "Šobrīd pat grūti aprakstīt savas izjūtas. Varbūt paies minūtes, noskaidrosies prāts – tad sapratīšu, ka mums ir olimpiskais sudrabs. Tā ir vienkārši fantastiska izjūta, nespēju vēl aptvert," tikai dažas minūtes pēc laureātu sumināšanas puķu ceremonijā (medaļas tiks pasniegtas rīt īpašā ceremonijā Vistlerā) notikušo joprojām nebija aptvēris vecākais no brāļiem Juris. "Uz to gājām, ilgi cīnījāmies, lai tiktu uz pjedestāla, un beidzot tur esam!"
– Pašiem notikušais ir pārsteigums?
– Protams. Jo šeit neviens nebija atbraucis tāpat vien, visi brauca cīnīties par medaļām. Tomēr pēc treniņbraucieniem jau zinājām, ko varam. Šī ir ātra trase, un tādās mums kamana patiešām iet. Tāpēc klusa doma par pjedestālu kaut kur bija. Vienkārši negribējām to popularizēt, jo sanāk, ka izbļausties, bet beigās sanāk – čuš! Labāk noklusēt.
– Ko savā starpā runājāt pirms pēdējā brauciena?
– Par to, ka jāizdara viss līdz galam. Tas, pēc kā šeit bijām atbraukuši – nobraukt divus skaistus braucienus, kas pie labas sakritības varēja dot medaļu.
– Kāda bija pēdējā doma startā, un kāda – pirmā finišā?
– Galvenais bija sagulties, jo šeit pirmajā virāžā ir ļoti svarīgs iegrieziens – tur var vai nu visu vinnēt, taču var visu zaudēt. Visu sezonu bija grūtības iegulties kamanās, jo mums tās ir jaunas, pārtaisītas. Ātrākas, taču vismaz man iegulties tajās bija grūtāk, un šajā trasē tam ir dots ļoti īss laiks. Taču viss izdevās, iegriezām pirmo griezienu, un tad jau bija skaidrs – tikai jātur tālāk!
– Zelts šodien bija neaizsniedzams?
– Droši vien nekas nav neaizsniedzams! Taču otro braucienu brāļi Lingeri nobrauca tiešām ļoti ātri. Uzskatu, ka otrā vieta šodien bija maksimums, ko varējām izdarīt.
– Ja būtu jābrauc no ierastā starta, rezultāts būtu tāds pats?
– Kad startu nocēla lejā, no sākuma pat bijām mazliet vīlušies, jo ar mūsu kamanām ātrās trasēs ir labas iespējas labi izvilkt lejasdaļu, uz ko paļāvāmies arī šeit. Taču pamēģinājām no lejas, uzreiz jau treniņos sanāca starts, un sapratām, ka viss būs kārtībā.
– Pēc tik neveiksmīgas sezonas – kas palīdzēja saņemties tieši uz olimpiskajām spēlēm?
– Sezonu sākām ar šo kamanu, taču tā negāja, un iesēdāmies atpakaļ vecajā. Nobraucām sešniekā, un bija labi, taču nākamajā nevarējām nobraukt divus braucienus. Ziemassvētkos atgriezāmies mājās un izdarījām visu iespējamo, lai šīs kamanas ietu ideāli, taču, kad tas notika, nevarējām savākties paši.
– Pirms šīm spēlēm bija pārliecība, ka izdarīts viss, lai rezultāts būtu maksimālais?
– Ja tā sāc domāt, vienmēr vari atrast kaut ko vēl, taču mums ir sudraba medaļa, un tas nozīmē, ka esam strādājuši pareizajā virzienā. Un izdarījuši visu, ko varējām.
"Kamēr neesi pirmais, var labāk," vieglu flirtu par sasniegto un varbūt vēl sasniedzamo tikmēr atļāvās jaunākais no brāļiem Andris Šics. "Taču izdevās divi labi braucieni. Pirms otrā brauciena mēģinājām noskaņoties tieši tāpat kā pirms pirmā – izrunājām trasi, to, kas kurā vietā jādara. Jau pagājušajā gadā Pasaules kausā secinājām, ka šī trase mums patīk – ātra, mums parocīga. Jau šeit uz vietas treniņos, ejot cauri, sapratām, ka viss ir kārtībā. Kaut gan to, ka patiešām ir kārtībā, sapratām tikai otrā brauciena finišā – kad ieraudzījām tablo." Asaras kamaniņu federācijas prezidenta Ata Strengas acīs tikmēr liecināja, ka emocionāls šis pārdzīvojums bijis ne tikai pašiem brāļiem. "Uz šiem mačiem gājām ar tādu for fun (savam priekam) attieksmi un cerējām, ka nebūs tādas spriedzes. Un šķiet, ka tiešām izdevās. Patiesībā, klusībā pat cerējām – vienkārši par to nerunājām."
Kamaniņu braucēju uzstāšanās Vistleras trasē līdz ar to beigušās, taču vieta tukša nepaliks – jau nākamnakt savas sacensības uzsāks skeletonisti. Latvija gaida nākamos panākumus jau nākamo brāļu – Dukuru – izpildījumā. Treniņi arī šeit sola patīkamus mirkļus.
***
VANKŪVERAS OLIMPISKĀS SPĒLES
Kamaniņu braukšana divniekiem
1. Lingers un Lingers Austrija 1:22,705
2. Šics un Šics Latvija +0,264
3. Laitners un Rešs Vācija +0,335
4. Oberštolcs un Grubers Itālija +0,407
5. Floršucs un Vustlihs Vācija +0,485
6. Nikams un Džojs ASV +0,586
..12. Gudrimovičs un Kalniņš Latvija +1,290
vieta, ekipāža, valsts, rezultāts
[ Konts | Lursoft | Pakalpojumi | Sakari | Abonēšana | Norēķini ]