Kaut gan četru gadu laikā kopš Turīnas Mārtiņš Rubenis olimpiskajās spēlēs kļuvis no bronzas medaļnieka par otrā desmita braucēju, par Vankūverā sasniegto Mārtiņam nav sarūgtinājuma. "Ja skatās reālo situāciju, augstāk es tikt nevarēju. Tikai nokrist zemāk. Tā ka ar to, kā beigušās sacensības, esmu apmierināts."
Otrajā sacensību dienā Mārtiņam izdevās saglabāt vietu, kādu viņš ieņēma pēc pirmajiem diviem braucieniem, kaut gan trešais brauciens īsti neizdevās. "Kļūmītes bija jau no pašas augšas. Pa sauli šajā trasē vēl nebijām braukuši - tā dažviet žilbināja un radās problēmas atrast īstās līnijas. Iepriekš visu nedēļu šeit lija," pastāstīja Mārtiņš, kura olimpisko finišu par pārdesmit minūtēm aizkavēja tiesneši, sākumā uzaicinot uz dopinga pārbaudi, bet pēc tam - tomēr pārdomājot. Tagad gan Vankūveras spēles aiz muguras, un rezumējums - viss notika tā, kā tam bija jānotiek.
"Šajās sacensībās lielas priekšrocības ieguva tie, kam bija labāks starts. Ja braucieni būtu no augšas, būtu garāka trase, kurā vēl iespējams pacīnīties, un starpība būtu mazāka. Taču tik lēzenā trases augšdaļā, kāda bija tagad - atgūt zaudēto līdz lejai faktiski nav iespējams. To apliecina vāciešu pārākums - ja treniņos gan Cīgelers, gan Demčenko brauca līdzīgi ar Lohu, tad šobrīd viņi ir tālu aizmugurē. Tas paretināja pretendentu rindas, kas varēja būt uz pjedestāla. Taču viss ir tieši tik labi, cik tas var būt. Manuprāt, te nevajag meklēt kādus iemeslus. Vienkārši citi izdarījuši kaut ko labāk un vairāk," Mārtiņš nebija izsitams no līdzsvara ne ar kādiem uzvedinošiem jautājumiem. Arī par saviem nākotnes plāniem.
"Man šobrīd nav atbildes par to, kas bū rīt," šovakar atzina sportists, nekomentējot savus nākotnes plānus un iespējamās karjeras beigas. "Tās ir lietas, kas nāk un iet. Tad, kad nāks tā sajūta, ka tas ir jādara, tad tas arī jādara. Bet šobrīd es esmu šeit, un labprāt aizietu vienkārši apēst vakariņas... Uz šīm spēlēm braucu ar apņēmību katru braucienu izdarīt kā savu pēdējo. Tā arī gāju uz starta. Muguras sāpes netraucēja, un katru braucienu rāvu tik stipri, cik varēju - neko nežēlojot. Šobrīd jūtu, ka ir zināms smagums un stīvums, taču domāju, ka tas pāries. Jāsaka godīgi - kamanas klausīja labi, bet varēja braukt ātrāk..."
Jautājumā par kamanām Mārtiņš jau ir runīgāks. "Ja paskatos, kādas bija Turīnā, un kādas šobrīd - redzu, ka ļoti daudzas idejas ir paņemtas tieši no manām toreizējām kamanām. Uz tā rēķina pielikuši arī citi. Šobrīd saprotu - ja būtu iespēja atrast pietiekami lielu finansējumu, gan Latvijā uz vietas, gan ar citu puišu palīdzību (ar kuriem jau uzsāktas sarunas) - arī ārzemēs, mēs varam tikt uz priekšu. Taču, lai to īstenotu, vajadzīgi diezgan pamatīgi līdzekļi - lai darītu to tik augstā līmenī, kā tas šobrīd pasaulē notiek."