J. Miņins: «Nākamais var būt pēdējais gads...»

Mazliet neticami, bet Jānis Miņins, runājot pār nākotni, tik tiešām domā, ka olimpiāde Vistlerā viņa karjerā varētu būt pēdējā.

Kaut kā dīvaini sanāk: Eiropas čempioniem (2008) un pasaules čempionāta bronzas medaļu ieguvējiem (2009) jācīnās par savu eksistenci. Nekas tāds nebūtu iedomājams valstīs, kur tik tiešām domā par sportu, nevis domā, ka to dara. Tāpat smieklīga izklausās valsts piešķirtā prēmija par pērnā gada zeltu, un loģiski, ka šobrīd Miņins nemaz īsti netic, ka valsts amatpersonas viņa izcīnīto bronzu varējumu novērtēs kaut vai ar pāris latiem. Tāds šobrīd ir vienas no pasaules labākās bobsleja ekipāžas fons gadu pirms olimpiādes Vankūverā, kur latviešiem vajadzētu būt vieniem no galvenajiem pretendentiem uz medaļām.

Ceļš no Leikplesidas līdz mājām bija ļoti garš, un laika tev bija pietiekami, lai galvā simts un vēl vienu reizi noskatītos filmu par pasaules čempionātu bobslejā un atrast tās trīs sekundes simtdaļas, kuras zaudējāt otrajai vietai. Vai esi jau ticis skaidrībā, kur palika šīs simtdaļas?

– Ne tikai galvā esmu noskatījies šo filmu. Visi braucieni ir safilmēti, un tās pašas simts reizes esmu noskatījies arī īsto ierakstu. Protams, tās trīs simtdaļas var atrast uz katra stūra. Kaut vai pēdējā braucienā uz nervu spēles rēķina vien var norakstīt vismaz trīs simtdaļas. Kļūdas nebija rupjas, bet viena pavisam sīka kļūda, otra, trešā, un tā tās trīs simtdaļas salasās. Kas ir trīs simtdaļas? Nekas, bet, kā izrādās, šis «nekas» šķīra mūs no otrās vietas. Visam ir savs labums: šogad esam trešie un esam atstājuši sev vietu kur pakāpties.

Tu pats uz sevi esi nikns par šīm trim simtdaļām?

– Mēs katrs uz sevi pa druskai čortojamies, bet, ja pastumj malā emocijās un kārtīgi padomā, tad pirms čempionāta mums pat nebija nojausma, ka cīnīsimies par medaļām. Mūsu plāns bija piektie, varbūt ceturtie. Nu labi, jābūt sešniekā. Par Holkombu mums nebija nekādu šaubu, ka viņš brauks pa medaļām; briesmīgi sprēgāja Zubkovs. Arī Lange nebija atbraucis tāpat vien. Lange treniņos brauca tikai ar rezerves slidām, un jau tad rādīja briesmu lietas. Tad vēl bija jāuzmanās no Ivo Rūega, jo viņš bija savācis visus stiprākos Šveices stūmējus. Šveice šajā čempionātā brauca tikai ar vienu četrinieku, un doma bija konkrēta: visi labākie jāsasēdina vienā bobā, un – aiziet pēc medaļām!. Kad mači jau bija sākušies, tikai tad parādījās cerība, ka ir iespēja aizķerties aiz pirmā trijnieka.

Kurā brīdī sajutāt medaļas?

– Nobraucām pirmo braucienu un jutām, ka pamazām iesaistāmies cīņā par medaļām. Pat īsti nevarējām saprast, uz kā rēķina mēs bijām pašā augšā: vai mēs paši nobraucām labi vai konkurentiem nepaveicās. Mūsu starts pirmajā braucienā bija diezgan vājš, un ar tādu reāli bija grūti cerēt uz kaut ko augstu.

Kāpēc starts pirmajā braucienā bija tik vājš?

– Viens no iemesliem: džeki vēl nebija atgājuši no divniekiem. Otrais: mēs pirmo braucienu vienmēr veicam ar rezervi. Tāds ir mūsu niķis, ka pirmais stūmiens ir apdomīgāks – it kā taustot situāciju. Tagad varu pateikt, ka bijām nedaudz pārāk maigi. Cik maigs tas bija, varam salīdzināt ar otrā brauciena startu, jo tas bija par sešām sekundes simtdaļām labāks.

Tu droši vien varētu pierakstīt pilnu kladi ar šādām epizodēm, kurās pazaudētas šīs trīs simtdaļas?

– Protams. Tāpat arī Sandis Prūsis varētu pierakstīt pilnu šādu kladi. Jau pirms mačiem Sandis teica, ka pēc mačiem skaitīsim simtdaļas, tāpēc jau pirmajā braucienā jāatdod visi 100 procenti spēka, un vēl vairāk. Kad sajutu, ka varam cīnīties par medaļām, īpaši necentos riskēt, centos braukt stabili, centos saglabāt vēsu prātu, un tā arī braucu. Man nervi izturēja, Zubkovam – ne.

Pēc diviem braucieniem tev un Zubkovam bija vienāds laiks, bet trešo braucienu tu veici pirmais. Vai tā bija tava priekšrocība? Varbūt tomēr parocīgāk būtu bijis, ja Zubkovs būtu startējis pirmais?

– Principā ir vienalga, tomēr labāk būtu bijis, ja Zubkovs nobrauktu pirmais. Tad es zinātu, kā viņš ir nobraucis, tad es ieciklētos uz šo rezultātu un censtos to uzlabot. Ir tā, ka, braucot pa trasi, nemaz nejūti, uz kādu brauciena laiku tu ej. Sporta spēlēs tu redzi, cik pretinieks ir priekšā tev vai cik tu esi priekšā viņam. Mums lejā pa trasi jābrauc vieniem pašiem, un piedevām tu vēl nav zināms savs laiks. Pirms starta es domāju, kā labāk jānobrauc, un tikai finišā redzu, cik labi vai slikti man brauciens izdevies. Nervu spēle bija smaga, bet man patīk šādas stresa situācijas. Vienu simtdaļu biju priekšā, par vienu atpaliku – tas ir tas, kas man vajadzīgs. Šāda situācija neļauj atslābt. Pagājušajā gadā Šveicē pēc pirmā brauciena mūsu pārsvars pār otro vietu bija trīs desmitdaļas, un toreiz man bija lielāks uztraukums nekā tagad Leikplesidā, kad trīs ekipāžas bija iebraukušas dažās simtdaļās.

Leikplesidā bija līdzīgi: pēc trešā brauciena Zubkovs no tevis atpalika vairāk nekā par divām desmitdaļām.

– Tieši tāpēc ceturtajā braucienā vairāk koncentrējos, lai tiktu līdz lejai, nevis skandināju pie sevis tās divas desmitdaļas. Mani vairāk uzvilka tā simtdaļa, par kuru atpaliku no Langes. Ar šādu domu gājām uz pēdējo braucienu. Braucām ar pēdējiem spēkiem un visādos veidos mums vienam otru vajadzēja uzmundrināt. Kā beidzās sacensības, tā visi pa taisno sakrita gultās pilnīgi izpumpēti.

Tu saki, ka čempionātā tēmējāt uz sešnieku... Bet vai šāds mērķis nav pārāk pieticīgs ekipāžai, kas Pasaules kausa kopvērtējumā izcīnīja otro vietu? Loģika saka priekšā, ka jācīnās par medaļām.

– Man nepatīk solīt medaļas, jo šis taču ir tehniskais sporta veids. Pirms pirmā brauciena es pat nepieļauju domu, ka cīnīsimies par medaļām. Mana pamatdoma ir būt sešniekā. Tā ir pirmā doma. Pēc pirmā brauciena paskatos uz savu rezultātu, paskatos, kā braukuši konkurenti, un izvērtēju savas izredzes. Pirmajā braucienā Zubkovam kaut kas nesanāca, šis bija dikti dusmīgs, otrajā mēs vēl pienācām klāt, Zubkovs jau pavisam nikns kļuva, un sajutu, ka varam aizķerties aiz medaļas. Situācija pēc diviem braucieniem bija pavisam interesanta: trīs ekipāžas iebraukušas divās simtdaļās. Pēc pirmās dienas viesnīcā mums piedāvāja vilkt sērkociņus: kam būs īsais, tas būs brīvs. Gandrīz kā krievu ruletē...

Visu rakstu lasiet 10. marta izdevumā

Svarīgākais