Papētot kamaniņu braucēja Mārtiņa Rubeņa rezultātus pirmsolimpiskajā sezonā, nekādi nepateiksi, ka šis vīrs pirms trim gadiem bija Turīnas spēļu bronzas medaļnieks.
Tikai divas reizes iekļuvis spēcīgāko desmitniekā (vienu no tām – pašmāju Siguldā), bet pārējos startus nav vērts pat pieminēt. Mārtiņš nekad nav bijis stabils pirmā trijnieka braucējs, taču laiku pa laikam "izšāvis" lielākajos startos. Arī šī sezona ziedota, lai sasniegtu labāku rezultātu Vankūveras spēlēs, un Rubeņa gatavība salīdzinājumā ar šo laiku pirms Turīnas ir ievērojami augstāka. Tas, protams, vēl negarantē, ka nākamgad Vankūverā atkal tiks sasniegts trijnieks vai kaut vai sešnieks.
Kā tu īsumā raksturotu aizvadīto sezonu; vai īsumā to novērtēt nemaz nav iespējams?
– Ja skatāmies uz sacensību pusi, tad mana sezona bija ļoti īsa. Ja skatāmies uz eksperimentu daļu un pārējo, kas ar to saistās, lai nākotnē rezultāti būtu labāki, tad šajā ziņā ir izdarīts ļoti daudz. Sezonas plusiem un mīnusiem strīpu apakšā vēl neesmu pavilcis. Domāju, ka vēl mēnesi būs iespēja pabraukt pa ledu Siguldas trasē: jāpamēģina izdarīt to, ko vēl nav izdevies paveikt. Tad varēs kaut ko pateikt skaidrāk.
Lielais eksperimentu laiks vēl tikai sāksies?
– Tas, kas bija saistīts ar olimpisko trasi un ko bija iespēja tobrīd pamēģināt, tas ir izdarīts. Bet ir vēl tehniskas lietas, kuras var pārbaudīt, nebraucot konkrēti tajā trasē. Ar to domāju iespējamos pilnveidojumus kamanu konstrukcijā. To visu ir iespējams notestēt savā trasē.
Ko īsti tu šogad esi testējis?
– Šogad mēģināju iet citu ceļu nekā iepriekšējos gados. Uzbūvēju pilnīgi jaunas kamanas, kuras taisīju pēc veco principa, tikai ar domu, lai daļas no abām kamanām varētu savstarpēji mainīt. Tā, lai varētu notestēt katru daļu atsevišķi un saprast, kas ar to notiek.
Ar jaunajām kamanām jau esi braucis sacensībās?
– Ar tām nobraucu sezonas pēdējās divās sacensībās Kalgari un Vistlerā. Es tās gan nepaspēju nokrāsot, biju tikai nopūtis ar baloniņu. Domāju, ka ar ātrumu 150 kilometru stundā arī tas bija kā neliels enkurs. Braukšanas ziņā man šīs kamanas patīk, kaut arī jau redzu lietas, kas būtu jāuztaisa nedaudz citādāk. Šobrīd šķiet, ka ir skaidrs, uz kuru pusi jāstrādā, bet, kā būs, tad jau redzēsim.
Ar šīm kamanām tu rēķinies olimpiādes sakarā?
– Jā. Tā kardināli tajās neko mainīt nedomāju, bet dažas daļas ir doma uztaisīt kvalitatīvāk, nekā tas ir šobrīd. Kamanās sīkumu nav. Reizēm ir tā, ka uztaisu pāris skrūves citādāk, un kamanai jau ir cita skaņa. Pie kā strādāt, vēl ir, un tas priecē. Ja tagad varētu apsēsties, salikt rokas klēpī un pateikt, ka kamanas ir gatavas, tad varētu domāt, ka kaut kas nav kārtībā.
Kalgari posmā tev veicās tīri labi. Ja neskaita Siguldu, tas tev ir labākais starts. Bet kas notika Vankūveras trasē?
– Kalgari izdevās labs pirmais brauciens un gandrīz labs otrais brauciens. Otrajā braucienā mazliet kļūdījos, un, tā kā rezultāti bija ļoti blīvi, tas atsvieda dažas vietas uz leju. Ja nebūtu kļūdījies, varēja rēķināties ar vietu sešniekā. Vankūverā treniņu dienās sajūtas bija tiešām labas, taču nepaspēju sataisīt kamanas, kā būtu nepieciešams tai trasei. Atlases sacensībās izdevās pietiekami labs brauciens, bet sacensību pirmo braucienu veicu tuvu kritiena robežai. Kā kļūdījos, man īsti nav izskaidrojuma. Tikai pateicoties labvēlīgai apstākļu sakritībai, nenokritu. Taču trāpīju trasē uz betona, sabojāju vienu slieci, tāpēc otrais brauciens izpalika. Un tomēr varu teikt: tā trase man patīk. Ir arī lielāka skaidrība, pie kā vēl vajadzētu piestrādāt. Trase kā tāda prasa lielu uzmanību un koncentrēšanos – nav tādas vietas, līdz kurai aizbraucot, var padomāt, ka smagākais aiz muguras. To, kāds bijis brauciens, vari sākt pārdomāt tikai tad, kad esi apstājies finišā. Izbraucot no pēdējās virāžas, ātrums ir tik liels, ka arī bremzējot var notikt jebkas.
Neveiksmīgais brauciens sacensībās tev bija tāds vienīgais, vai arī treniņos dauzījies pret apmalēm?
– Tāda brauciena kā mačos man nebija neviena. Bija kļūdas, arī tajā pašā vietā, taču jāņem vērā, ka treniņos ledus bija lēnāks. Sacensību brauciens bija skarbs. Nosolījos otrreiz neko tādu vairs neatkārtot.
Visu rakstu lasiet 3. marta izdevumā