Neatkarības gados Latvijas bobslejistiem bijuši daudzi sasniegumi: izcīnīti divi Eiropas čempionu tituli, pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs vairākkārt iekļūts sešniekā, taču līdz medaļām šajā konkurencē aizsniegties nebija sanācis.
Tā bija līdz 2009. gada 1. martam, kad pilots Jānis Miņins apliecināja, ka pasaules čempionāta medaļas iespējams iegūt arī bez padomju simboliem uz kombinezona un krievu stūmējiem aizmugurē.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bobslejistiem vajadzēja vairākas sezonas, lai pārstrukturētos, taču jau desmit gadus ar astīti mūsējie atkal ir šā sporta veida elitē. Apstākļu sakritības dēļ līdz augstākā prestiža medaļām gan nebija izdevies tikt. Gadsimtu mijā Sanda Prūša pilotētais četrinieks pasaules čempionātos palika vietu vai divas aiz godalgām, no trijnieka atpaliekot par dažām sekundes simtdaļām. Prūša tradīcijas pārņēma Jānis Miņins, un, spriežot pēc viņa ekipāžu rezultātiem sezonas garumā, medaļās viņa pilotētais četrinieks varēja būt jau iepriekšējās divās sezonās. Diemžēl abas reizes (2007. gadā Sanktmoricā un 2008. gadā Altenbergā) cerības nācās pārcelt uz nākamo gadu – Miņina četrinieks sasniedza vien septīto rezultātu. Pēc Altenbergas čempionāta Jānis nekautrējās atzīt, ka pirmoreiz pirms sacensībām kārtīgi "pārdedzis".
Arī šī sezona vai vismaz tās otrā puse rosināja domas par pasaules čempionāta medaļu: Miņins ar stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Oskaru Melbārdi un Intaru Dambi uzvarēja nākamā gada olimpisko spēļu trasē Vistlerā, bet Pārksitijā divreiz sasniedza otro rezultātu. Taču čempionāta priekšvakarā likās, ka medaļas atkal dalīs citi. Treniņos stabili brauca sezonas uzvarētājs Pasaules kausa kopvērtējumā krievs Aleksandrs Zubkovs, kā allaž svarīgākajām sacensībām lieliski bija sagatavojies vācietis Lange, bet vienu medaļu varēja rezervēt pašmāju trasēs teicami braucošajam Stīvenam Holkombam. Vai atlika cīnīties tikai par ceturto vietu? Arī Miņins lielas cerības uz medaļām nebija lolojis: "Pēc treniņiem, kur lielākoties sasniedzām ceturto vai piekto laiku, pat necerējām, ka tiksim tik augstu. Medaļas – tās būtu ideālā gadījumā!"
Par Miņina ekipāžas panākumu stūrakmeni kļuva stabilitāte. Salīdzinot četrus braucienus, pat grūti pateikt, kuru no tiem Jānis veica vislabāk, bet kuru – vissliktāk. Statistika liecina, ka visos braucienos Miņina un Langes laiki atšķīrās ne vairāk kā par divām sekundes simtdaļām. Šajā reizē neizturēja par Jāni pieredzējušākais Zubkovs. Pirmo dienu beidzis ar pilnīgi vienādu laiku kā Miņinam, trešajā braucienā krievs gandrīz piedzīvoja kritienu un atkrita atpakaļ. Pārliecinošu uzvaru svinēja Holkombs, atnesot amerikāņiem pirmo pasaules zeltu 50 gados.
Pēc šā panākuma Latviju pamatoti var saukt par pasaules bobsleja lielvalsti. Turklāt kādā sabiedrībā esam iekļuvuši līdzās Vācijai, Krievijai, ASV, Kanādai, Šveicei... Lai to panāktu, nepietiek, ka mums ir sava trase. Arī tādām attīstītām valstīm kā Itālija, Austrija un Francija ir trases, bet par viņu panākumiem bobslejā pēdējā laikā dzirdēts maz vai nemaz. Tas ir daudzu gadu darbs pilotu un stūmēju audzināšanā, bet galvenais – tehnikas pilnveidošanā. Tiklīdz nav konkurētspējīgu kamanu un slidu, var startu iestumt kaut par divām sekundes desmitdaļām ātrāk, bet trases lejā cerētā laika nebūs. Četriniekos ar tehniku mūsējie šosezon bija priekšā pat vāciešiem, taču tas nenozīmē, ka pie sasniegtā drīkst apstāties. Iegūtā medaļa tikai vairojusi Miņina apetīti pirms Vakūveras spēlēm: "Jācer, ka šī bronza būs sākums kaut kam vairāk!"
Visu rakstu lasiet 3. marta izdevumā.