Latvijas biatlonam nesen Korejā notikušais pasaules čempionāts norakstāms zaudējumos, un kopējo ainu šoreiz nespēja glābt arī komandu līderi Ilmārs Bricis un Madara Līduma.
Pirms olimpiskajā sezonā biatlonisti pa muguru dabūjuši gan trasē no konkurentiem, gan ārpus tās – no preses, faniem un pat paši no savējiem. Nav nekāds brīnums, ka olimpisko spēļu kontekstā dažs jau strinkšķina bēru melodijas. Kas notika Korejā un ko lai gaidām Vankūverā, prasījām sieviešu komandas trenerim Mārim Čakaram.
Pirmo reizi daudzu gadu laikā pasaules čempionāts nav bijis sieviešu komandas veiksmīgākais starts. Vai ir skaidri iemesli?
– Viens no svarīgākajiem iemesliem ir psiholoģiskais faktors. Šis pasaules čempionāts bija tie mači, kuros izšķīrās ceļazīme uz olimpiskajām spēlēm. Lai gan iepriekšējā čempionātā pirms gada bijām nostartējuši labi, šī atbildība uzlika lielu slogu. Ar to jau biju rēķinājies, taču pirms pašiem atbildīgākajiem startiem meitenes "sadega" trakāk, nekā varēja domāt. Otrs – sacensības notika Korejā, kur apstākļi diezgan savdabīgi atšķīrās no tiem, kādos bijām pieraduši čempionātos startēt līdz šim. Sākot no gulēšanas uz grīdas un specifisko virtuvi un beidzot ar trasi un nakts mačiem. Piecelies un tad 12 stundas gaidi, kad beidzot tiksi uz slēpēm – jau tā saspringtos apstākļos tas vēl vairāk dod pa nerviem. Žēl, jo šim čempionātam gatavojāmies ļoti smagi. Gatavojāmies pēc tām pašām metodēm kā iepriekšējos gados, kad pasaules čempionātos viss izdevās – nekādas lielas pārmaiņas netika veiktas. Visi rādītāji visu rudeni liecināja, ka rezultātam jābūt labam, taču izvērtās tā, kā izvērtās. Pirmo reizi astoņos gados pasaules čempionātā nav izdevies nostartēt tā, kā solījām.
Lielākais trieciens nāca jau pirmajā distancē sprintā. Līdumai tā arī neizdevās tikt galā ar bīstamo trasi?
– Dienu pirms sprinta gāza lietus, ārā bija vasaras temperatūra, un var teikt, sniega vairs nebija palicis vispār. Tas, ko rādīja pa televizoru – tā nebija ne zāle, ne sniegs. Ar niedrām pārsegtas smiltis un ledus putra. Uz tādas nots čempionāts arī sākās, un diezgan pamatīgi izsita sportistus no līdzsvara. Teorētiski Korejas trase mums pat būtu labvēlīga, taču šajos apstākļos – nobraucienos, kuros jau tā neesam spēcīgi, trase bija kā milzīga smilšu bedre, kurā visu laiku jāmīcās. Madara nokrita divas reizes: pirms guļus šautuves, kura pēc tam neizdevās, un beigās, jau ejot uz finišu, kad bija iedzīšanas robežās pat ar visiem pieciem sodiem. Tas nozīmēja, ka jāaizmirst ne tikai par iedzīšanu, bet arī par masu startu, par kuru čempionātos parasti veiksmīgi pacīnījāmies. Tagad rezultāti ir tādi, kādi tie ir – protams, gribējām daudz labākus, taču ļoti svarīgi, ka ar visām neveiksmēm izpildīta minimālā programma – izcīnītas tiesības braukt uz olimpiskajām spēlēm ar komandu.
Visu rakstu lasiet 3. marta izdevumā.